NVS (Neatkarīgo Valstu Sadraudzība): vēsture, dalībvalstis un nozīme

NVS: vēsture, dalībvalstis un nozīme — izsmeļošs pārskats par izveidi, dalībvalstu attiecībām un politisko un ekonomisko ietekmi postpadomju telpā.

Īss pārskats

Neatkarīgo Valstu Sadraudzība (NVS) ir starptautiska organizācija, kas veidojusies pēc Padomju Savienības sabrukuma un kuras mērķis oficiāli bija nodrošināt sadarbību politikas, ekonomikas, drošības un kultūras jomās starp bijušajām PSRS republikām. NVS nav federācija vai tiešs PSRS pēctecis — tā ir dalībvalstu brīva alianse ar ierobežotām kopējām institūcijām un koordinācijas mehānismiem.

Veidošanās vēsture

1961. gada vietā — būtiskākie notikumi, kas noveda pie NVS izveides, notika 1991. gada decembrī. 1991. gada 8. decembrī triju republiku — Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas — līderi tikās Baltkrievijas dabas rezervātā Belovežas puszča un parakstīja līgumu, kas faktiski pārtrauca Padomju Savienības darbību un deklarēja jaunas sadarbības formas izveidi. Šajā dokumentā paredzēts, ka NVS būs atvērta visām bijušajām Padomju Savienības republikām; tās var pievienoties arī citas valstis ar līdzīgiem mērķiem.

Pēc Belovežas vienošanās 1991. gada 21. decembrī Kazahstānā tikās 11 republiku vadītāji un pieņēma papildu protokolu (Alma-Atas protokolu), kurā tika precizēta NVS darbības struktūra un dalībnieku loks. Vēlāk 1993. gada decembrī NVS pievienojās arī Armēnija un citas valstis (sk. zemāk).

Dalībvalstis un to statuss

Padomju Savienībā bija 15 republikas: Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Moldova, Krievija, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Ukraina, Uzbekistāna, Gruzija, Igaunija, Latvija un Lietuva.

• Igaunija, Latvija un Lietuva 1991. gada 6. septembrī tika atzītas kā neatkarīgas valstis un galvenokārt atteicās pievienoties NVS.
• No pārējām republikām lielākā daļa pievienojās NVS īsā laikā pēc PSRS iziršanas. Dažas valstis vēlāk mainīja savu statusu — piemēram, Turkmenistāna 2006. gada 26. augustā atteicās no pastāvīgās dalības un kļuva par asociēto locekli, bet Gruzija izstājās 2008. gada 15. augustā (dalības izbeigšana formāli stājās spēkā 2009. gada 17. augustā).
• Ukrainas attiecības ar NVS bijušas sarežģītas — Ukraina bija starp pirmajiem iniciatoriem, tomēr tā nekad nav pilnībā ratificējusi NVS statūtus un pēc 2014. gada notikumiem (Krimas aneksijas un konflikta austrumos) būtiski samazināja dalību un vēlāk paziņoja par izstāšanos no organizācijas.

Institucionālā struktūra un galvenie orgāni

NVS institucionālā struktūra ir salīdzinoši vienkārša un ietver galvenokārt konsultatīvus un koordinējošus orgānus. Galvenie orgāni ir:

• Valstu vadītāju padome (tajā piedalās dalībvalstu prezidenti) — nosaka galvenās politiskās vadlīnijas.
• Ministru prezidentu padome — koordinē ekonomiskās un administratīvās reformas un sadarbību.
• Izpildsekretariāts (galvenā mītne Minskā) — nodrošina ikdienas koordināciju un sadarbību starp dalībvalstīm; organizāciju vada ģenerālsekretārs vai izpilddirektors.

Galvenās aktivitātes un sadarbības jomas

NVS darbības jomas ir plašas, taču bieži tās ir vērstas uz praktisku sadarbību, nevis uz suverēnu valstu integrāciju. Galvenās jomas:

• Ekonomiskā sadarbība: nolīgumi par tirdzniecību, muitas sadarbību un transportu; pastāvīgi mēģinājumi veicināt ekonomisko integrāciju, taču reāli liela integrācija notiek caur citām struktūrām (piem., Eurāzijas Ekonomiskā Savienība — EAEU), kuras veicina arī daži NVS dalībnieki.
• Drošība un aizsardzība: informācijas apmaiņa, robežsardzes sadarbība un kopējas militāras mācības; daļa valstu sadarbojas arī citās militārās aliansēs, piemēram, Kolektīvās drošības līguma organizācijā (KDLO/CSTO).
• Ārpolitika un juridiskā sadarbība: koordinēti nolīgumi jautājumos par personu pārvietošanos, pilsoņu tiesībām, ekstradiciju un citām starptautiskām procedūrām.
• Kultūra un izglītība: programmām kultūras apmaiņai, izglītības sadarbībai un pētniecības projektu atbalstam.

Organizācijas loma un kritika

NVS loma ir pretrunīga. Daudzi dalībvalstu vadītāji un sabiedrības uzskata to par platformu, kas atvieglo pragmatisku sadarbību un padomju perioda pārejas jautājumu risināšanu (piem., pensiju, diplomātisko jautājumu, ekonomisku saistību sakārtošana). Taču kritiķi norāda uz šādiem trūkumiem:

• Nepietiekama institucionālā kohēzija un efektīva lēmumu pieņemšanas mehānismu trūkums;
• Bažas, ka daļa NVS mehānismu kalpo lielāku valstu ietekmes nostiprināšanai reģionā;
• Dažādu dalībvalstu atšķirīgās ārpolitiskās orientācijas — daļa tuvāk sadarbojas ar Eiropas Savienību vai NATO, citas — ar Krieviju.

NVS mūsdienās

NVS joprojām pastāv un regulāri rīko sadarbības sanāksmes, taču tās ietekme un aktivitāšu intensitāte atšķiras starp dalībvalstīm. Tajā pašā laikā daudzi reģiona sadarbības projekti norisinās ārpus NVS struktūrām (piem., bilaterālas vienošanās, citu starptautisku organizāciju ietvaros). Organizācijas nākotne ir atkarīga no reģiona ģeopolitiskajām tendencēm, dalībvalstu politiskajām izvēlēm un spējas atrast kopējus pragmatiskus ieguvumus sadarbībai.

Praktiskie fakti

• Mūžīgā galvenā mītne: Minskā, Baltkrievijā.
• Vadība: NVS vadību nodrošina izpildsekretariāts, kuru vada ģenerālsekretārs/izpilddirektors; lēmumi lielākoties pieņemami konsensusa ceļā.
• Juridiskais statuss: NVS nav PSRS pēctecis — tā ir starptautiska organizācija, kuras dalībvalstis saglabā pilnīgu suverenitāti.

Neatkarīgi no vēstures un kritikas, NVS paliek nozīmīgs reģionāls formāts bijušo padomju republiku sadarbībai, kurā tiek risināti praktiski jautājumi par pierobežu sadarbību, ekonomiku, drošību un cilvēku ikdienu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Neatkarīgo Valstu Sadraudzība?

J: Cik valstu ir NVS sastāvā?

J: Kad tika izveidota NVS?

J: Kāds ir NVS mērķis?

Vai visas bijušās Padomju Savienības valstis pieder NVS?

J: Vai NVS ir kāda oficiālā valoda?

J: Vai ir kādas citas organizācijas, kas saistītas ar NVS?

Meklēt pēc burta