Nikolajs Rižkovs (1929) — padomju ierēdnis un 1991. gada Jeļcina oponents
Nikolajs Rižkovs (1929) — bijušais padomju ierēdnis un 1991. gada Borisa Jeļcina oponents. Biogrāfija, apbalvojumi, politiskā loma un sankcijas Krievijas vēsturē.
Nikolajs Ivanovičs Rižkovs (dzimis 1929. gada 28. septembrī) ir bijušais padomju ierēdnis un vēlāk — Krievijas politiķis. Viņš kļuva par plaši pazīstamu valsts vadītāju, strādājot gan rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, un pēc Padomju Savienības sabrukuma turpināja piedalīties politiskajā dzīvē. Rižkovs bija galvenais Borisa Jeļcina oponents 1991. gada Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (RSFSR) prezidenta vēlēšanās, kur Jeļcins uzvarēja ar pārliecinošu balsu vairākumu.
Agrīnā karjera un darbs rūpniecībā
Rižkovs sāka profesionālo karjeru kā inženieris un rūpniecības vadītājs. Viņa pieredze smagajā rūpniecībā un būvniecībā deva pamatu tālākai karjerai partijas un valsts institūcijās. Pakāpeniski ieņemot arvien augstākus amatus, viņš nostiprināja reputāciju kā praktiķis ar dziļu izpratni par padomju rūpniecības un ekonomikas jautājumiem.
Darbs valsts pārvaldē
No 1985. līdz 1991. gadam Rižkovs bija viens no Augstākās padomes izpildvaras līmeņa vadītājiem — viņš vadīja valdības darbu, koordinēja ekonomikas un rūpniecības politiku un piedalījās reformu izstrādē pārejas periodā, ko iezīmēja Gorbačova vadītā perestroika. Rižkovu bieži raksturo kā salīdzinoši konservatīvu politiķi, kurš atbalstīja pakāpeniskas reformas un stabilitātes saglabāšanu, opozicionējot pret strauju „šoka terapiju” un radikālām liberalizācijām.
1991. gada RSFSR prezidenta vēlēšanas
1991. gada prezidenta vēlēšanās Rižkovs startēja kā galvenais Jeļcina iekšējais pretinieks, pārstāvot stabilitātes un pakāpenisku transformāciju piekritējus. Vēlēšanu gaitā viņš centās pārliecināt balsotājus par pieredzes un drošības priekšrocībām salīdzinājumā ar Jeļcina solījumiem par ātrām pārmaiņām. Taču Jeļcina kampaņa guva spēcīgu atbalstu, un Rižkovs zaudēja vēlēšanas.
Piedalīšanās pēc PSRS sabrukuma
Pēc Padomju Savienības sabrukuma Rižkovs turpināja iesaistīties Krievijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Viņš piedalījās dažādos parlamentāros un konsultatīvos forumos, sniedzot ekspertu atbalstu ekonomikas un rūpniecības jautājumos, kā arī saglabāja redzamību sabiedriskajās debatēs par valsts attīstības kursu.
Apbalvojumi un atzinības
- Divas reizes apbalvots ar Darba sarkanā karoga ordeni.
- 1971. gadā — apbalvots ar Oktobra revolūcijas ordeni.
- Divas reizes saņēmis Ļeņina ordeni.
- Saņēmis 4. šķiras ordeni "Par nopelniem Tēvzemei".
- Tekstos ir minēts, ka viņam piešķirti arī citi starpreģionāli un republikas līmeņa godinājumi, tostarp atzīmes no bijušajām PSRS republikām.
Sankcijas
2014. gada martā, pēc Krimas aneksijas un saistītajiem notikumiem Ukrainā, gan Eiropas Savienība, gan Amerikas Savienotās Valstis piemēroja noteiktas sankcijas vairākiem Krievijas politiķiem un amatpersonām, tostarp arī Rižkovam. Šīs sankcijas bija daļa no plašāka soļa, kura mērķis bija reaģēt uz teritorijas maiņu un darbībām, kuras rietumvalstis vērtēja kā pretlikumīgas un destabilizējošas.
Nikolajs Rižkovs palicis ievērojama figūra gan padomju perioda vadībā, gan pārejas laikmeta diskusijās par Krievijas attīstības ceļu, un viņa loma tiek vērtēta dažādi — no praktiska valsts pārvaldnieka cienītāja līdz kritizētājiem, kas norāda uz konservatīvāku pieeju reformas gaitā.
Meklēt