Turkmēnijas PSR

Vēsture

Pievienošanās Krievijai

Krievijas mēģinājumi anektēt Turkmenistānas teritoriju sākās 19. gadsimta otrajā pusē. No visām Vidusāzijas tautām turkmēņiem bija vislielākā pretestība pret Krievijas ekspansiju. 1869. gadā Krievijas impērija nostiprināja savu klātbūtni tagadējā Turkmenistānā, izveidojot jaunu jūras ostu ar nosaukumu Krasnovodska (tagad Türkmenbaşy).

Dažus gadus vēlāk, 1873. gadā, viņi anektēja Hivas haniste. Tā kā turkmēņu ciltis, galvenokārt jomudieši, bija Hivas hana militārajā dienestā, krievu karaspēks iebruka Horazmā, izpostīja daudzas apmetnes un nogalināja simtiem turkmēņu. 1881. gadā krievi ģenerāļa Mihaila Skobeļeva vadībā aplenca un ieņēma Geok Tepe - vienu no pēdējiem turkmēņu cietokšņiem. Geok Tepe atrodas netālu no Ašgabatas. Pēc turkmēņu sakāves tagadējās Turkmenistānas aneksija saskārās tikai ar vāju pretestību. Vēlāk tajā pašā gadā krievi parakstīja vienošanos ar persiešiem. Ar šo vienošanos tika noteikta pastāvīga Krievijas un Persijas robeža, kas kļuva par tagadējo robežu starp Turkmenistānu un Irānu. 1897. gadā tika parakstīts robežlīgums starp krieviem un afgāņiem.

Pēc pievienošanas Krievijai šo teritoriju pārvaldīja kā Aizkaškāpas reģionu. Aizkaškārijas reģionu pārvaldīja Turkestānas ģenerālgubernatora Taškentā ieceltas amatpersonas. 19. gadsimta 80. gados no Krasnovodskas uz Ašgabatu tika uzbūvēts dzelzceļš, kas vēlāk tika pagarināts līdz Taškentai. Gar dzelzceļu sāka attīstīties pilsētu teritorijas. Lai gan Aizkaškāpas reģions būtībā bija Krievijas kolonija, krieviem joprojām bija bažas, piemēram, par britu koloniālisma nodomiem reģionā un iespējamām turkmēņu sacelšanām.

SSR izveide

Tā kā turkmēņi kopumā neiebilda pret padomju varas ieviešanu 1917. gadā, turpmākajos gados reģionā notika maz revolucionāru aktivitāšu. Tomēr tieši pirms revolūcijas bija notikušas sporādiskas turkmēņu sacelšanās pret Krievijas varu, no kurām nozīmīgākā bija 1916. gada pretkaraspēka sacelšanās, kas aptvēra visu Turkestānu. Turku bruņotā pretošanās padomju varai bija daļa no plašākas Basmaču sacelšanās visā Vidusāzijā no 20. gadsimta 20. gadiem līdz 30. gadu sākumam, kas aptvēra lielāko daļu topošo PSRS republiku. Lai gan padomju avoti šo cīņu apraksta kā maznozīmīgu sadaļu republikas vēsturē, ir skaidrs, ka pretošanās bija nozīmīga un tās rezultātā gāja bojā liels skaits turkmēņu.

1924. gada oktobrī Vidusāzija tika sadalīta atsevišķās politiskās vienībās. Turkestānas Autonomās padomju sociālistiskās republikas (Turkestānas ASR) Aizkaškāpiskais reģions un Turkmenistānas apgabals kļuva par Turkmenistānas Padomju Sociālistisko Republiku (Turkmenistānas PSR) - Padomju Savienības sastāvā ietilpstošu republiku, kurai bija tāds pats statuss kā, piemēram, Krievijas PSR. Pirmajās padomju varas desmitgadēs piespiedu kolektivizācijas un citu ekstrēmu sociālekonomisko pārmaiņu laikā ganību nomādisms Turkmenistānā pārstāja būt ekonomiska alternatīva, un līdz 20. gadsimta 30. gadu beigām lielākā daļa turkmēņu bija kļuvuši mazkustīgi. Padomju valsts centieni graut tradicionālo turkmēņu dzīvesveidu izraisīja būtiskas pārmaiņas ģimenes un politiskajās attiecībās, reliģiskajos un kultūras rituālos, kā arī intelektuālajā attīstībā. Tūkstošiem krievu un citu slāvu, kā arī dažādu tautību cilvēku, galvenokārt no Kaukāza, pārcēlās uz Turkmēnijas pilsētām. Turkmēnija tika industrializēta, un dabas resursi tika izmantoti ierobežotā apjomā.

Padomju varas laikā komunistiskās varas iestādes apspieda visus reliģiskos uzskatus kā māņticību un "pagātnes paliekas". Lielākā daļa reliģiskās izglītības un reliģisko rituālu tika aizliegti. Lielākā daļa mošeju tika slēgtas. Otrā pasaules kara laikā tika izveidota oficiāla Vidusāzijas musulmaņu valde, kas atradās Taškentā, lai pārraudzītu islāma ticību Vidusāzijā. Lielāko daļu savas pastāvēšanas Musulmaņu valde galvenokārt darbojās kā propagandas instruments. Ateisms ietekmēja reliģijas attīstību un veicināja turkmēņu tautas izolāciju no starptautiskās musulmaņu kopienas. Dažas reliģiskās paražas, piemēram, musulmaņu apbedīšana un vīriešu apgraizīšana, turpināja tikt praktizētas visā padomju periodā, bet lielākā daļa reliģisko uzskatu, zināšanu un paražu saglabājās tikai lauku apvidos "tautas formā" kā sava veida neoficiāls islāms, ko nesankcionēja valsts vadītā Garīgā pārvalde.

Pirms neatkarības iegūšanas

Sākot ar 1930. gadiem, Maskava stingri kontrolēja republiku. Padomju Savienības Komunistiskās partijas (KPFSR) īstenotā tautību politika veicināja turkmēņu politiskās elites veidošanos un sekmēja rusifikāciju. Slāvi gan Maskavā, gan Turkmēnijā cieši pārraudzīja nacionālos valsts ierēdņu un birokrātu kadrus. Kopumā turkmēņu politiķi atbalstīja padomju politiku. Maskava iniciēja gandrīz visu politisko darbību republikā. Turkmenistāna lielā mērā bija mierīga padomju republika. Vienīgais nozīmīgākais politiskais notikums bija korupcijas skandāls 80. gadu vidū, kad tika gāzts ilggadējais pirmais sekretārs Muhammetnazars Gapurovs. Daudzi turkmēņi bija patstāvīgi, kas veicināja Mihaila Gorbačova glasnost un perestroikas politikas nelielo ietekmi uz Turkmenistānu. Republika izrādījās diezgan nesagatavota Padomju Savienības sabrukumam un neatkarībai, kas sekoja 1991. gadā.

Kad 1988. un 1989. gadā citas padomju republikas pieprasīja suverenitāti pār savu teritoriju, arī Turkmēnijas vadība sāka kritizēt Maskavas ekonomisko un politisko politiku. Pēc vienprātīga Augstākās padomes balsojuma Turkmenistāna 1990. gada augustā pasludināja savu suverenitāti. Pēc neveiksmīgā apvērsuma mēģinājuma pret Gorbačova varu Maskavā 1991. gada augustā Turkmēnijas komunistu līderis un pirmais Turkmenistānas prezidents Saparmurats Nijazovs aicināja sarīkot tautas referendumu par neatkarību. Referenduma oficiālie rezultāti bija 94 procenti par neatkarību. Republikas Augstākā padome 1991. gada 27. oktobrī pasludināja Turkmenistānas neatkarību. Turkmenistāna ieguva oficiālu neatkarību no Padomju Savienības 1991. gada 26. decembrī.

Politika

Tāpat kā citas padomju republikas, arī Turkmēnija sekoja marksisma-ļeņinisma ideoloģijai. Valsti pārvaldīja vienīgā republikas partija - Turkmenistānas Komunistiskā partija, kas bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas republikas nodaļa.

Turkmēnijas politika notika vienpartijas sociālistiskās republikas ietvaros. Augstākā padome bija republikas vienpalātas likumdošanas institūcija, kuru vadīja priekšsēdētājs. Augstākās padomes ēka atradās Ašhabadā.

Politiskā vadība

Turkmenistānas Komunistiskās partijas pirmie sekretāri

• Ivans Mežlauks (1924. gada 19. novembris - 1926. gads) (darbojās līdz 1925. gada 20. februārim)
• Šaimardans Ibragimovs (1926. gada jūnijs - 1927. gads)
• Nikolajs Paskutskis (1927 - 1928)
• Grigorijs Aronštams (1928. gada 11. maijs - 1930. gada augusts)
• Jakovs Popoks (1930. gada augusts - 1937. gada 15. aprīlis)
• Anna Mukhamedova (1937. gada aprīlis - oktobris)
• Jakovs Čubins (1937. gada oktobris - 1939. gada novembris)
• Mihails Fonins (1939. gada novembris - 1947. gada marts)
• Šadža Batirovs (1947. gada marts - 1951. gada jūlijs)
• Sukhan Babayev (1951. gada jūlijs - 1958. gada 14. decembris)
• Dzhuma Durdy Karayev (1958. gada 14. decembris - 1960. gada 4. maijs)
• Bališs Ovezovs (1960. gada 13. jūnijs - 1969. gada 24. decembris)
• Muhammetnazars Gapurovs (1969. gada 24. decembris - 1985. gada 21. decembris)
• SaparmuratsNijazovs (1985. gada 21. decembris - 1991. gada 16. decembris)

Tautas komisāru padomes priekšsēdētāji

• Kaihazizs Atabajevs (1925. gada 20. februāris - 1937. gada 8. jūlijs)
• Aitbejs Hudaibergenovs (1937. gada oktobris - 1945. gada 17. oktobris)
• Sukhan Babayev (1945. gada 17. oktobris - 1946. gada 15. marts)

Ministru padomes priekšsēdētāji

• Sukhan Babayev (1946. gada 15. marts - 1951. gada 14. jūlijs)
• Bališs Ovezovs (1951. gada 14. jūlijs - 1958. gada 14. janvāris) (1. reize)
• Dzhuma Durdy Karayev (1958. gada 14. janvāris - 1959. gada 20. janvāris)
• Bališs Ovezovs (1959. gada 20. janvāris - 1960. gada 13. jūnijs) (2. reizi)
• Abdy Annaliyev (1960. gada 13. jūnijs - 1963. gada 26. marts)
• Muhammetnazars Gapurovs (1963. gada 26. marts - 1969. gada 25. decembris)
• Orazs Orazmuhamedovs (1969. gada 25. decembris - 1975. gada 17. decembris)
• Bally Yazkuliyev (1975. gada 17. decembris - 1978. gada 15. decembris)
• Chary Karriyev (1978. gada 15. decembris - 1985. gada 26. marts)
• Saparmurats Nijazovs (1985. gada 26. marts - 1986. gada 4. janvāris)
• Annamurat Hojamyradow (1986. gada 4. janvāris - 1989. gada 17. novembris)
• Han Ahmedow (1989. gada 5. decembris - 1991. gada 27. oktobris)