Turkmenistānas Padomju Sociālistiskā Republika (turkmēņu val: Türkmenistan Sowet Sotsialistik Respublikasy; krievu val: Turkmenistānas Sociālistiskā Republika), pazīstama arī kā Turkmenistāna vai Turkmēnija, bija viena no Padomju Savienības sastāvā ietilpstošajām republikām Vidusāzijā. Kā republika tā pastāvēja no 1925. līdz 1991. gadam. Sākotnēji 1921. gada 7. augustā tā tika izveidota kā Turkmenistānas ASR (Turkmenistānas apgabals), bet vēlāk tika pārveidota par Turkmenistānas ASR. 1925. gada 13. maijā Turkmenistānas ASR tika paaugstināta līdz PSRS savienības republikai kā Turkmenistānas PSR.

Vēsture

Padomju vara Vidusāzijā iezīmējās ar teritoriju un administratīvo dalījumu pārkārtošanu 1920.–1930. gados. Turkmenistānas teritorijā notika pāreja no tradicionālas, daļēji nomadiskas saimniecības uz kolektivizētu lauksaimniecību un rūpniecību. Lieli sociāli-ekonomiski projekti — zemes sadale, kolektivizācija, elektrifikācija un ceļu/ dzelzceļu izbūve — mainīja reģiona seju. No 1930. gadiem līdz pēckara periodam tika veidota pamata rūpniecība, lauksaimniecības kolektīvi un infrastruktūra.

Otrā pasaules kara laikā (Padomju Savienības kara laikā) reģiona rūpniecība un lauksaimniecība tika mobilizēta kara vajadzībām, un tajā pašā laikā Turkmenistāna uzņēma izsūtītos un evakuētos iedzīvotājus no rietumiem. Padomju periodā svarīga loma bija kokvilnas kultūras plašai audzēšanai, kas ietekmēja gan ekonomiku, gan vidi (ieguldījumi laistīšanas sistēmās, tai skaitā Karakuma kanāls).

Padomju varas beigu posmā (1980. gadu beigas) pastiprinājās vietējā nacionālā pašapziņa un politiskās reformas. 1990. gada 22. augustā Turkmēnija pasludināja savu valsts suverenitāti, nodrošinot vietējo likumu prioritāti pār padomju likumiem. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gada 27. oktobrī tā pasludināja savu neatkarību, un Turkmenistānas PSR tika pārdēvēta par Turkmenistānu. Kopš tā laika Turkmenistānas robežas nav būtiski mainījušās.

Ģeogrāfija

Ģeogrāfiski Turkmenistāna atrodas Centrālāzijas rietumu daļā. Tai robeža ar Irānu un Afganistānu dienvidos, Kazahstānu ziemeļos un Uzbekistānu austrumos. Rietumos tai ir pieeja Kaspijas jūrai, taču valstij nav atklātas piejūras jūras satiksmes attīstības līdzīgi kā valstīm ar garu piekrasti. Teritorijas lielāko daļu aizņem Karakuma tuksnesis; dienvidu pierobežā paceļas Kopeta Daga kalnu grēda.

Ūdensresursi reģionā ir ierobežoti, tāpēc laistīšanas sistēmas un kanāli (piem., Karakuma kanāls) bija un paliek stratēģiski svarīgi lauksaimniecībai, īpaši kokvilnas audzēšanai. Klimats ir kontinentāls — karsti, sausi vasarā un auksti ziemās daudzviet iekšzemē.

Administratīvā pārvalde un pilsētas

Sovjetiskajos gados teritorija bija sadalīta reģionos (oblastēs) un rajonos. Galvaspilsēta — Ašhabada (Ashgabat) — bija administratīvais, kultūras un rūpniecības centrs. Pēc neatkarības saglabājās līdzīgas reģionālās vienības, kas mūsdienās tiek dēvētas par reģioniem (piemēram, Ahal, Balkan, Daşoguz/Dashoguz, Lebap, Mary).

Ekonomika

Padomju periodā Turkmenistānas ekonomika balstījās uz lauksaimniecību (īpaši kokvilnu), zemes iekopšanu un laukstruktūru kolektivizāciju, kā arī uz enerģētikas resursiem — naftu un dabasgāzi, kuri vēlāk kļuva par stratēģiskiem eksporta resursiem. Rūpniecība ietvēra tekstila, pārtikas pārstrādes un enerģētikas uzņēmumus. Dzelzceļa un ceļu tīkls savienoja Turkmenistānu ar pārējo Padomju Savienību, īpaši caur Transkaspijas dzelzceļu.

Iedzīvotāji, valoda un kultūra

Demogrāfiski lielāko daļu veidoja turkmēņi, kopā ar minoritātēm — krieviem, uzbekiem, kazakiem un citiem. Padomju laikā tika īstenota intensīva izglītības un rakstpratības veicināšanas politika, kā arī urbanizācija un industrializācija, kas mainīja tradicionālo, daļēji nomadisko sabiedrības struktūru.

Valodas politika paredzēja turkmēņu valodas attīstību kopā ar krievu valodas plašu izmantošanu administrācijā un izglītībā. Kultūras jomā saglabājās un reizēm tika atjaunotas tautas tradīcijas — paklāju aušana, mūzika, rota un cita amatniecība, ko padomju periodā industrializēja un popularizēja gan vietējiem, gan ārpus republikas.

Politiskā vadība

Turkmenistānu kā PSRS sastāvdaļu vadīja vietējā Komunistiskā partija, kas darbojās saskaņā ar Maskavas politiku, taču reģionā bieži bija nozīmīga vietējo līderu ietekme. 1980. gados un padomju varas sabrukuma posmā pieauga vietējā politiskā līdera loma, kas noveda pie jaunas valdības konsolidācijas neatkarības periodā.

Atzīšana un neatkarība

1990. gada 22. augustā Turkmēnija pasludināja suverenitāti, kas deva priekšroku tās likumiem pār padomju likumiem. Pēc PSRS sabrukuma 1991. gada 27. oktobrī Turkmenistānas PSR oficiāli pasludināja neatkarību un tika pārdēvēta par Turkmenistānu. Kopš neatkarības izsludināšanas valsts institūcijas, ekonomikas struktūra un ārpolitiskā orientācija pakāpeniski mainījās, saglabājot lielu daļu padomju mantojuma infrastruktūras, administrācijas un sociālās politikas elementu.

Šī īsumā — Turkmenistānas PSR vēsture un nozīme Padomju Savienībā: no agrīnas administratīvas izveides un transformācijas 1920.–1925. gados, cauri kolektivizācijai un industrializācijai, līdz suverenitātes pasludināšanai 1990. gadā un neatkarības iegūšanai 1991. gadā. Daudzas padomju laika pārmaiņas — gan infrastruktūras projekti, gan sociālās pārmaiņas — turpināja ietekmēt Turkmenistānu arī pēc neatkarības.