Golda Meir (izrunā: [Gol-da My-ear]; ebreju: גולדה מאיר, arābu valodā: جولدا مائير, dzimusi Golda Maboviča, 1898. gada 3. maijs – 1978. gada 8. decembris; no 1917. līdz 1956. gadam pazīstama kā Golda Miersone) bija ceturtā Izraēlas Valsts premjerministre un viena no ievērojamākajām 20. gadsimta Izraēlas valsts personībām.

Agrīnā dzīve un imigrācija

Golda Meir dzimusi Kijevā (tolaik Krievijas impērijā). Bērnībā viņas ģimene emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur viņa uzauga un izglītojās. Pēc iesaistes cionistiskajā kustībā un darbā ar sabiedriskām organizācijām Meir 1921. gadā devās uz toreizējo Britu Mandāta Palestīnu, lai piedalītos ebreju kopienas izveidē un valsts celtniecībā.

Politiskā karjera pirms premjerministra amata

Meir aktīvi darbojās darba un sabiedrisko organizāciju jomā — viņa bija iesaistīta Histadrut (Izraēlas darba savienības) darbībā un imigrantu uzņemšanā. 1948. gadā viņa bija viena no Izraēlas Neatkarības deklarācijas parakstītājām. Pēc valsts dibināšanas Meir ieņēma vairākus nozīmīgus amatus: ilgstoši vadīja Darba ministriju, nodarbojās ar sociālās politikas, nodarbinātības un imigrācijas jautājumiem, vēlāk kļuva par Ārlietu ministri, kuras laikā viņa pārstāvēja Izraēlu starptautiskajās attiecībās.

Pārvaldība kā premjerministre (1969–1974)

Golda Meir kļuva par Izraēlas premjerministri 1969. gada 17. martā, pārmantojot amata pienākumus pēc savas partijas vadīšanas panākumiem. Viņas laiks pie varas iezīmējās ar vairākām būtiskām politiskām un drošības izaicinājumiem. Meir bieži tika saukta par Izraēlas politikas “dzelzs lēdiju” (sieviete ar stingru prātu), un šo apzīmējumu izmantoja daudzu gadu garumā — daudzus gadus pirms šī vārda kļuva populārs, runājot par Lielbritānijas premjerministri Mārgaretu Tečeri (Margaret Thatcher). Meir bija Izraēlas pirmā un līdz šim vienīgā sieviete premjerministre; viņa bija arī viena no pirmajām sievietēm pasaulē, kas ieņēma šādu amatu.

Svarīgākie notikumi viņas valdīšanas laikā

  • 1972. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Minhenē notikušais traģiskais incidents, kad tika nogalināti vienpadsmit Izraēlas sportisti — šis terora akts skāra visu valsti un ietekmēja Izraēlas drošības politiku un reakciju uz starptautisku teroru.
  • 1973. gada Jom Kipura karš — pārsteiguma uzbrukums no Ēģiptes un Sīrijas puses oktobrī, kas radīja smagas cilvēku un materiālās zaudējumus. Kara laikā tika uzdoti daudz jautājumu par izlūkošanas un militārās sagatavotības trūkumiem, kā arī par valdības reakciju uz situāciju.

Kritika, izmeklēšana un atkāpšanās

Pēc Jom Kipura kara sabiedrībā un politikā izcēlās plašas diskusijas un pētījumi par to, kā bija iespējams, ka Izraēla tik ļoti negaidīti nonāca konflikta epicentrā. Tika izveidota izmeklējoša komisija (Agranat komisija), kas analizēja izlūkošanas un militārās vadības darbību. Pēc spiediena un sabiedriskās neapmierinātības Golda Meir 1974. gadā atkāpās no premjerministra amata. Atkāpšanās bija daļa no politiskās atbildības uzņemšanās un debašu rezultāts par valsts drošību un pārvaldību.

Personība, politika un mantojums

Meir bija pazīstama ar tiešumu, stingru raksturu un spēcīgām līderības spējām. Viņas politiskā darbība bija vērsta uz valsts drošību, imigrācijas (aliyah) veicināšanu, sociālās aprūpes un nodarbinātības jautājumu risināšanu. Viņas loma Izraēlas diplomātijā un iekšpolitikā ir nozīmīga: viņa palīdzēja nostiprināt valsts institūcijas un iekļaut lielu skaitu imigrantu sabiedrībā.

Vēlā dzīve un nāve

Pēc atkāpšanās no aktīvās politikas Meir dzīvoja samērā privātu dzīvi. Viņa mira 1978. gada 8. decembrī Jeruzalemē 80 gadu vecumā. Viņas nāve izraisīja plašu reakciju gan Izraēlā, gan ārzemēs, un viņas piemiņa tiek uzturēta publiskās ceremonijās, memoriālos un vēsturiskajos pētījumos.

Vērtējums

Golda Meir atstāja sarežģītu un daudzslāņainu mantojumu: viņa bija izcils valsts celtniecības un sabiedriskās politikas vadītājs, kura loma tiek atzīta par centrālu Izraēlas vēsturē, taču viņas vadība tikusi arī kritizēta saistībā ar drošības un izlūkošanas jautājumiem Jom Kipura kara priekšvakarā. Viņas dzīve un karjera turpina būt plašu pētījumu un diskusiju temats vēsturniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem un plašāku sabiedrību interesentiem.