Jom Kipura karš (pazīstams arī kā Ramadāna karš un Oktobra karš) bija karš starp Izraēlu un arābu valstu grupu Ēģiptes un Sīrijas vadībā. Karš notika no 1973. gada 6. līdz 24. oktobrim. Karš sākās 1973. gada jūdu nožēlas dienā Jom Kippur, un tas notika musulmaņu Ramadāna mēneša laikā. Ēģiptes un Sīrijas uzbrukums Izraēlai bija pārsteigums pēc tam, kad Izraēla 1967. gadā no Ēģiptes iekaroja Sīnāja pussalu un Golānas augstienes. Ēģiptes armija ienāca Sīnāja pussalā, lai atgūtu savu zemi no Izraēlas.

Cēloņi

Karšu saknes meklējamas pēc Sešu dienu kara (1967) seku radītajā stagnācijā. Ēģipte un Sīrija vēlējās atgūt zaudētās teritorijas — attiecīgi Sinajs un Golānas augstienes — un izbeigt status quo, kurā Izraēla kontrolēja šīs stratēģiski svarīgās zemes. Papildus tiesiskajiem un nacionālajiem motīviem liela nozīme bija arī politiskajai stratēģijai: Anvars Sadats (Anwar Sadat) redzēja militāru darbību kā līdzekli, lai pārtrauktu stagnāciju un spiestu pasaules lielvalstis un Izraēlu iesaistīties diplomātiskās sarunās.

Tāpat svarīgs faktors bija izrādīt spēcīgu politisku un militāru gribu arābu iekšpolitikā un atgriezt morālo līdzsvaru pēc 1967. gada sakāves. Izraēlas izlūkošanas neveiksmes un nepietiekama gatavība šim uzbrukumam radīja nosacījumus, kas ļāva pārsteiguma operācijai gūt sākotnējus panākumus.

Karagaita (galvenie notikumi)

  • 6. oktobrī Ēģiptes spēki šķērsoja Suecaskanālu un sāka plašu ofensīvu Sīnāja pussalā, vienlaikus Sīrija uzbruka Golānas augstienēm. Uzbrukums notika gan Jom Kippur, gan Ramadāna laikā, kad daudzas Izraēlas vienības nebija pilnā kaujas gatavībā.
  • Pirmajās kara dienās Ēģiptes un Sīrijas spēki guva ievērojamas uzvaras, izraēlieši bija šokā un sākotnēji piedzīvoja smagus zaudējumus.
  • Izraēlas pretuzbrukumi sākotnēji bija neveiksmīgi, taču vēlāk IDF spēkiem izdevās apturēt un atspiest Sīrijas spēkus; IDF pat pietuvojās aptuveni 40 kilometru attālumam no Damaskas.
  • Uz Ēģiptes frontes Izraēlas operācijas pret Sīriju daļēji kalpoja kā uzmanības novēršana, kamēr Ēģipte nostiprināja savu pozīciju Sinaja pussalā. Ēģiptiešu pārbīde dziļumā bija aptuveni 12 km (nedaudz vairāk nekā iepriekš plānotie 10 km), lai nodrošinātu aizsardzības līnijas.
  • Pieaugot izraēliešu spiedienam un riskam piedzīvot smagu sakāvi, Izraēla lūdza palīdzību no ASV. Pēc sākotnējām vilcināšanām ASV sāka liela mēroga piegādes operāciju — operāciju "Nickel Grass", kuras laikā Izraēlai tika piegādāta liela apjoma militārā tehnika un munīcija (vairāk nekā 20 000 tonnu). Šīs piegādes būtiski ietekmēja turpmāko kauju gaitu.
  • ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers, vēlāk teica Izraēlai: "Amerika jūs izglāba Jom Kippūras kara laikā."
  • 14. oktobrī Ēģipte mēģināja atsākt ofensīvu, bet cieta smagus zaudējumus — avotos minēti aptuveni 250 zaudēti tanki šajās sadursmēs. Nākamajās dienās Izraēla spēja šķērsot kanālu un radīt apdraudējumu Ēģiptes armijas daļām, tai skaitā vienai no lielākajām Ēģiptes struktūrām — trešajai armijai, kas vēlāk tika daļēji apgūta ieskavā.
  • Karš ātri izraisīja starptautisku spriedzi: gan Amerikas Savienotās Valstis, gan Padomju Savienība iesaistījās loģistiskā un diplomātiskā atbalstā savām sabiedrotajām pusēm, un situācija pie robežām ieguva potenciāli bīstamu raksturu.
  • Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma rezolūciju (tai skaitā Rezolūciju Nr. 338), aicinot uz pamieru un sarunu uzsākšanu. Tomēr pamiera ievērošana sākotnēji nebija pilnīga un kaujas dažviet turpinājās.

Starptautiskais konteksts un eskalācija

Karš ātri pārauga lielvaru saspīlējumā. Padomju Savienības līderi draudēja nosūtīt spēkus, ja ASV nesūtīs savējos, kas noveda pie abpusējām militārām brīdinājumu aktivitātēm. Lai izvairītos no tiešas konfrontācijas starp lielvarām, tika rastas diplomātiskas izejas un saskaņots pamiers. Daļa vēsturnieku un aculiecinieku arī uzsver, ka konflikta laikā bija brīži, kad kodolkaru iesaistīšanās bija reāla bažas cēlonis, tādēļ sacensība par eskalācijas kontroli bija īpaši intensīva — šajā ziņā situācija bija tuvāk Trešā pasaules kara briesmām nekā kopš Kubas krīzes 1960. gados.

Sekas

  • Tiesiskā un teritoriālā bilance: militāra uzvara nebija pilnīga ne vienai pusei. Izraēla noturēja daudzas savu pozīciju, taču bija tādas sekas kā Izraēlas spēku sasniegšana uz rietumiem no Suecaskanāla un ieskauta trešā armija. Ēģipte ieguva morālu un politisku rezultātu — spēja pierādīt, ka atgūšana no 1967. gada sakāves ir iespējama militāri un ka Izraēla nav nepārspējama.
  • Diplomātija: karš atvēra ceļu uz intensīvām sarunām un vēlāk noveda pie Henrija Kisindžera shatl-diplomātijas un galu galā pat līdz Sinaja izņemšanas un 1979. gada miera līgumam starp Ēģipti un Izraēlu (šis miera process sāka attīstīties laikā pēc 1973. gada konfliktiem).
  • Enerģētikas krīze: OAPEC (Arābu valstu naftas eksportētājvalstu organizācija) reaģēja, izmantojot naftas embargo un ražošanas ierobežojumus pret valstīm, kas atbalstīja Izraēlu. Tas izraisīja globālu enerģētikas krīzi, degvielas trūkumu un ekonomiskas sekas rietumvalstīs.
  • Militārās mācības: konflikts atklāja izlūkošanas un gatavības trūkumus, kas noveda pie Izraēlas iekšējām pārbaudēm (piem., komisijas izmeklēšanas) un reformas militārajā doktrīnā. Tāpat kara laikā parādījās jaunāki taktiskie paņēmieni un tehnoloģijas (piem., pretgaisa aizsardzība, tālu piegāžu nozīme un mūsdienīga bruņojuma kritiskums).
  • Politiskās sekas: kara iznākums radīja politisku spiedienu gan arābu, gan Izraēlas sabiedrībās. Ēģiptes prezidents Anvars Sadats vēlāk izmantoja kara rezultātus kā platformu sarunām ar Rietumiem un Izraēlu. Izraēlā valdība un militārā vadība saskārās ar sabiedrības kritiku par izlūkošanas un vadības kļūdām; politiskās sekas izjuta arī kaimiņvalstis.
  • Cilvēku zaudējumi: Jom Kippura karš prasīja tūkstošiem karavīru dzīvību un neskaitāmus ievainotos. Precīzie upuru skaitļi atšķiras pēc avotiem, bet zaudējumi bija lielā mēroga abās pusēs, kā arī civiliedzīvotāju upuri un materiālie postījumi.

Ilgtermiņa ietekme

1973. gada konflikts būtiski pārkārtoja Tuvo Austrumu politiku: tas noveda pie jaunas pievēršanās diplomātijai, savukārt Ēģipte vēlāk kļuva par pirmo arābu valsti, kas noslēdza miera līgumu ar Izraēlu. Karš arī padziļināja atkarību no ārzemju militārā atbalsta — gan ASV, gan Padomju Savienības iesaistīšanās sakiedza ietekmi reģionā. Turklāt naftas izmantošana kā politisks spiediena instruments parādīja, cik spēcīgi ekonomiskie līdzekļi var ietekmēt starptautiskās attiecības.

Kopumā Jom Kippura karš bija sarežģīts, daudzslāņains konflikts ar lielu militāru, politisku un ekonomisku ietekmi, kas mainīja reģiona dinamiku un piespieda starptautisko sabiedrību intensīvāk iesaistīties Tuvo Austrumu miera sarunās.