Kubas raķešu krīze bija laiks, kad aukstā kara laikā starp Padomju Savienību, Amerikas Savienotajām Valstīm un Kubu valdīja pastiprināta konfrontācija. Krievijā tā ir pazīstama kā Karību krīze (krievu: Карибский кризис, Карибский кризис). Kubā to dēvē par Oktobra krīzi. Tas bija pastarpināts konflikts ap Kubu, kas 1962. gada oktobrī noveda pasauli ļoti tuvu atklātam militāram konfliktam un pat kodolkaram.
Fons un cēloņi
1959. gadā Kubā notika apvērsums. Šajā Kubas revolūcijā varu pārņēma neliela grupa Fidela Kastro vadībā. Jaunā valdība nacionalizēja vai pārņēma Amerikas uzņēmumus un īpašumus, kas radīja dziļu spriedzi ar Vašingtonu. Pēc tam Amerikas valdība atteicās importēt jebko no Kubas, un ASV embargo pret Kubu oficiāli stājās spēkā 1962. gada 7. februārī.
ASV baidījās, ka Kuba var kļūt par Padomju Savienības militāru bāzi netālu no amerikāņu krastiem — no Kubas daudzas Amerikas pilsētas varēja tikt sasniegtas ar vidēja un garā darbības rādiusa ballistiskajām raķetēm. Turklāt iepriekšējie incidenti, piemēram, neveiksmīgais 1961. gada Ziemas līča (Bay of Pigs) iebrukums un Berlīnes blokāde, palielināja savstarpējo neuzticību starp superlielvalstīm.
Norise — kā sākās krīze
1962. gada rudenī ASV izlūkdienesti, izmantojot U-2 augstuma iznīcinātājus un gaisa fotogrāfijas, atklāja, ka PSRS slepeni izvieto Kubā kodolraķetes (gan īsā, gan vidējā darbības rādiusa ballistiskās raķetes) un būvē raķešu palaišanas platformas. Krīze sākās, kad PSRS sāka būvēt šīs raķešu bāzes Kubā.
- 1962. gada 14. oktobrī U‑2 lidmašīnu fotogrāfijas skaidri parādīja raķešu palaišanas vietas.
- 1962. gada 22. oktobrī ASV prezidents Džons F. Kenedijs publiski paziņoja par raķešu atrašanu un ieviesa jūras "karantīnu" (blokādi) pret Kuvas piegādēm, lai novērstu turpmāku raķešu ierašanos.
- ASV kuģi sāka apturēt un pārbaudīt kuģus pie Kubas, lai neļautu piegādēm nonākt ostā.
Amerikas administrācija izvēlējās terminu quarantine (karantīna), nevis blockade, jo starptautiskā tiesību izpratnē atklāta blokāde būtu uzskatāma par faktisku kara aktu.
Sarunas, eskalācija un riskantie brīži
Krīzes kulminācijas laikā galvenie dalībnieki bija ASV prezidents John F. Kennedy, PSRS līderis Nikita Hruščovs un Kubas līderis Fidels Kastro. ASV iekšpolitikā visu lēmumu pieņemšanā iesaistījās prezidenta padomdevēju grupa (Executive Committee jeb ExComm) — viņi apsvēra gan militāras, gan diplomātiskas iespējas.
Starptautiskā spriedze bija īpaši liela 26.–28. oktobrī. 27. oktobrī tika nogalināts ASV izlūkošanas pilots Rudolf Anderson, kad viņa U‑2 lidmašīna tika notriekta virs Kubas — tas bija vienīgais tiešais bojāgājis no šī konflikta. Tajā pašā laikā notika intensīvi, dažkārt pretrunīgi vēstulapmaiņas starp Kenediju un Hruščovu: viens no vēstulēm bija īpaši prasīgs un nogāza procesu uz brīdi, bet citā Hruščovs aprīkoja kompromisu.
Arī uz jūras radās bīstamas situācijas: daži padomju zemūdeņu komandieru uzvedības momenti tika vēlāk interpretēti kā ļoti tuvi kodolamateriālu izmantošanai. Piemēram, ģenerālis Vasīlijs Arkhipovs, kas atradās uz padomju zemūdeknes B‑59, atteicās piekrist kolektīvai lēmuma par kodoltorpēdas izšaušanu, kas, pēc vēsturiskām liecībām, varēja novest pie plašas eskalācijas.
Risinājums — apmaiņa un atkāpšanās
Pēc intensīvām slēgtām un publiskām sarunām 1962. gada 28. oktobrī Nikita Hruščovs paziņoja, ka Padomju Savienība izņems raķetes no Kubas apmaiņā pret ASV publisku garantiju, ka ASV neieviesīs armiju Kubā un netrieks tai. Turklāt slepenā, nepubliskā vienošanās paredzēja, ka ASV izņems savas Jupitera raķetes no Turcijas — lēmums, par kuru oficiāls paziņojums tika izdarīts vēlāk un kas sākotnēji tika turēts noslēpumā no sabiedrības un pat no daļas Kongresa.
Padomju raķešu izvešana no Kubas notika vēlāk 1962. gada beigās un novērtēta kā abu pušu kompromiss — PSRS saglabāja seju, izņemot raķetes, bet ASV iegūst ļoti vēlamo drošības garantiju Kubai, kā arī slepenu savstarpēju koncesiju par Turciju.
Sekas un starptautiskais konteksts
Kubas raķešu krīze bija pagrieziena punkts Aukstā kara vēsturē. Tās galvenie rezultāti un sekas:
- Tiešā sekas: raķešu noņemšana no Kubas un vēlāk — ASV Jupitera raķešu dislokācijas pārskatīšana Turcijā.
- Diplomātiskas reformas: pēc krīzes 1963. gadā tika izveidota tiešā karstās līnijas telefona saite starp Vašingtonu un Maskavu, lai ātri sazinātos krīžu brīžos.
- Nukleālais kontroles klimats: krīze veicināja sarunas par kodolieroču ierobežošanu, kas noveda pie 1963. gada Daļēja kodolizmēģinājumu aizlieguma līguma (Partial Test Ban Treaty).
- Cita starptautiskā ietekme: krīze padziļināja ASV–PSRS sacensību par ietekmi citās reģionālajās krīzēs, vienlaikus parādot, cik bīstami var beigties tieša konfrontācija starp superlielvalstīm.
- Kubas situācija: Kuba palika izolēta politiski un ekonomiski, bet saņēma garantiju pret tiešu ASV invāziju (vismaz uz laiku). Fidels Kastro jutās nodevis noteiktā mērā, jo nebija pilnībā iesaistīts slepenajos ASV–PSRS līgumos.
Vērtējums un nozīme
Vēstures skatījumā Kubas raķešu krīze tiek uzskatīta par vienu no visbīstamākajiem aukstā kara brīžiem, kad komunikācija, izlūkdati, diplomātija un reizēm veiksme (piem., ar noteiktām komandieru izvēlēm) novērsa tūlītēju kodolkonfliktu. Krīze parādīja, cik svarīga ir droša un ātra starpvadoņa saziņa starp lielvarām, un tā lika abām pusēm nopietnāk domāt par to, kā samazināt tiešo kodolieroču izmantošanas risku.
Krīzes mācība — ka diplomātija, izlūkdati un rūpīga lēmumu pieņemšana pat šķietami neiespējamā situācijā var novērst katastrofu. Tomēr tā arī atklāja, cik viegli spriedzi var uzkurināt un cik bīstama ir globāla sacensība par ietekmi.
