Kubas raķešu krīze 1962: cēloņi, norise un starptautiskais konteksts
Kubas raķešu krīze 1962: dziļa analīze — cēloņi, norise un starptautiskais konteksts. Uzzini, kā krīze tuvojās kodolkaram un mainīja aukstā kara gaitu.
Kubas raķešu krīze bija laiks, kad aukstā kara laikā starp Padomju Savienību, Amerikas Savienotajām Valstīm un Kubu valdīja pastiprināta konfrontācija. Krievijā tā ir pazīstama kā Karību krīze (krievu: Карибский кризис, Карибский кризис). Kubā to dēvē par Oktobra krīzi. Tas bija pastarpināts konflikts ap Kubu, kas 1962. gada oktobrī noveda pasauli ļoti tuvu atklātam militāram konfliktam un pat kodolkaram.
Fons un cēloņi
1959. gadā Kubā notika apvērsums. Šajā Kubas revolūcijā varu pārņēma neliela grupa Fidela Kastro vadībā. Jaunā valdība nacionalizēja vai pārņēma Amerikas uzņēmumus un īpašumus, kas radīja dziļu spriedzi ar Vašingtonu. Pēc tam Amerikas valdība atteicās importēt jebko no Kubas, un ASV embargo pret Kubu oficiāli stājās spēkā 1962. gada 7. februārī.
ASV baidījās, ka Kuba var kļūt par Padomju Savienības militāru bāzi netālu no amerikāņu krastiem — no Kubas daudzas Amerikas pilsētas varēja tikt sasniegtas ar vidēja un garā darbības rādiusa ballistiskajām raķetēm. Turklāt iepriekšējie incidenti, piemēram, neveiksmīgais 1961. gada Ziemas līča (Bay of Pigs) iebrukums un Berlīnes blokāde, palielināja savstarpējo neuzticību starp superlielvalstīm.
Norise — kā sākās krīze
1962. gada rudenī ASV izlūkdienesti, izmantojot U-2 augstuma iznīcinātājus un gaisa fotogrāfijas, atklāja, ka PSRS slepeni izvieto Kubā kodolraķetes (gan īsā, gan vidējā darbības rādiusa ballistiskās raķetes) un būvē raķešu palaišanas platformas. Krīze sākās, kad PSRS sāka būvēt šīs raķešu bāzes Kubā.
- 1962. gada 14. oktobrī U‑2 lidmašīnu fotogrāfijas skaidri parādīja raķešu palaišanas vietas.
- 1962. gada 22. oktobrī ASV prezidents Džons F. Kenedijs publiski paziņoja par raķešu atrašanu un ieviesa jūras "karantīnu" (blokādi) pret Kuvas piegādēm, lai novērstu turpmāku raķešu ierašanos.
- ASV kuģi sāka apturēt un pārbaudīt kuģus pie Kubas, lai neļautu piegādēm nonākt ostā.
Amerikas administrācija izvēlējās terminu quarantine (karantīna), nevis blockade, jo starptautiskā tiesību izpratnē atklāta blokāde būtu uzskatāma par faktisku kara aktu.
Sarunas, eskalācija un riskantie brīži
Krīzes kulminācijas laikā galvenie dalībnieki bija ASV prezidents John F. Kennedy, PSRS līderis Nikita Hruščovs un Kubas līderis Fidels Kastro. ASV iekšpolitikā visu lēmumu pieņemšanā iesaistījās prezidenta padomdevēju grupa (Executive Committee jeb ExComm) — viņi apsvēra gan militāras, gan diplomātiskas iespējas.
Starptautiskā spriedze bija īpaši liela 26.–28. oktobrī. 27. oktobrī tika nogalināts ASV izlūkošanas pilots Rudolf Anderson, kad viņa U‑2 lidmašīna tika notriekta virs Kubas — tas bija vienīgais tiešais bojāgājis no šī konflikta. Tajā pašā laikā notika intensīvi, dažkārt pretrunīgi vēstulapmaiņas starp Kenediju un Hruščovu: viens no vēstulēm bija īpaši prasīgs un nogāza procesu uz brīdi, bet citā Hruščovs aprīkoja kompromisu.
Arī uz jūras radās bīstamas situācijas: daži padomju zemūdeņu komandieru uzvedības momenti tika vēlāk interpretēti kā ļoti tuvi kodolamateriālu izmantošanai. Piemēram, ģenerālis Vasīlijs Arkhipovs, kas atradās uz padomju zemūdeknes B‑59, atteicās piekrist kolektīvai lēmuma par kodoltorpēdas izšaušanu, kas, pēc vēsturiskām liecībām, varēja novest pie plašas eskalācijas.
Risinājums — apmaiņa un atkāpšanās
Pēc intensīvām slēgtām un publiskām sarunām 1962. gada 28. oktobrī Nikita Hruščovs paziņoja, ka Padomju Savienība izņems raķetes no Kubas apmaiņā pret ASV publisku garantiju, ka ASV neieviesīs armiju Kubā un netrieks tai. Turklāt slepenā, nepubliskā vienošanās paredzēja, ka ASV izņems savas Jupitera raķetes no Turcijas — lēmums, par kuru oficiāls paziņojums tika izdarīts vēlāk un kas sākotnēji tika turēts noslēpumā no sabiedrības un pat no daļas Kongresa.
Padomju raķešu izvešana no Kubas notika vēlāk 1962. gada beigās un novērtēta kā abu pušu kompromiss — PSRS saglabāja seju, izņemot raķetes, bet ASV iegūst ļoti vēlamo drošības garantiju Kubai, kā arī slepenu savstarpēju koncesiju par Turciju.
Sekas un starptautiskais konteksts
Kubas raķešu krīze bija pagrieziena punkts Aukstā kara vēsturē. Tās galvenie rezultāti un sekas:
- Tiešā sekas: raķešu noņemšana no Kubas un vēlāk — ASV Jupitera raķešu dislokācijas pārskatīšana Turcijā.
- Diplomātiskas reformas: pēc krīzes 1963. gadā tika izveidota tiešā karstās līnijas telefona saite starp Vašingtonu un Maskavu, lai ātri sazinātos krīžu brīžos.
- Nukleālais kontroles klimats: krīze veicināja sarunas par kodolieroču ierobežošanu, kas noveda pie 1963. gada Daļēja kodolizmēģinājumu aizlieguma līguma (Partial Test Ban Treaty).
- Cita starptautiskā ietekme: krīze padziļināja ASV–PSRS sacensību par ietekmi citās reģionālajās krīzēs, vienlaikus parādot, cik bīstami var beigties tieša konfrontācija starp superlielvalstīm.
- Kubas situācija: Kuba palika izolēta politiski un ekonomiski, bet saņēma garantiju pret tiešu ASV invāziju (vismaz uz laiku). Fidels Kastro jutās nodevis noteiktā mērā, jo nebija pilnībā iesaistīts slepenajos ASV–PSRS līgumos.
Vērtējums un nozīme
Vēstures skatījumā Kubas raķešu krīze tiek uzskatīta par vienu no visbīstamākajiem aukstā kara brīžiem, kad komunikācija, izlūkdati, diplomātija un reizēm veiksme (piem., ar noteiktām komandieru izvēlēm) novērsa tūlītēju kodolkonfliktu. Krīze parādīja, cik svarīga ir droša un ātra starpvadoņa saziņa starp lielvarām, un tā lika abām pusēm nopietnāk domāt par to, kā samazināt tiešo kodolieroču izmantošanas risku.
Krīzes mācība — ka diplomātija, izlūkdati un rūpīga lēmumu pieņemšana pat šķietami neiespējamā situācijā var novērst katastrofu. Tomēr tā arī atklāja, cik viegli spriedzi var uzkurināt un cik bīstama ir globāla sacensība par ietekmi.
Kubas atrašanās vieta
Pamatinformācija
Amerikāņi baidījās, ka Padomju Savienība paplašinās komunismu jeb sociālismu. ASV un PSRS bija galvenās puses Aukstajā karā, kas sākās 1945. gadā. ASV nevēlējās, lai kāda Karību jūras reģiona valsts būtu atklāta sabiedrotā PSRS. Tas padarītu bezjēdzīgu arī Monro doktrīnu, kas neļāva Eiropas lielvalstīm iesaistīties Dienvidamerikā.ASV bija publiski apkaunojusi neveiksmīgā Cūku līča invāzija 1961. gada aprīlī, ko prezidenta Džona F. Kenedija vadībā bija uzsākuši CIP apmācīti Kubas trimdinieku spēki. Pēc tam bijušais prezidents Dvaits D. Eizenhauers (Dwight D. Eisenhower) Kenedijam teica, ka "Cūku līča neveiksme iedrošinās Padomju Savienību darīt kaut ko tādu, ko tā citādi nedarītu".
Puslīdz neveiksmīgais iebrukums Cūku līcī radīja Padomju Savienības premjerministram Ņikitam Hruščovam un viņa padomdevējiem iespaidu, ka Kenedijs bija neizlēmīgs un, kā rakstīja viens padomju padomnieks, "pārāk jauns, intelektuāls, slikti sagatavots lēmumu pieņemšanai krīzes situācijās... pārāk inteliģents un pārāk vājš".
1961. gada beigās Kenedijs uzsāka vairākas slepenas operācijas pret Kastro valdību. Tās tika nodēvētas par operāciju "Mongoose", bet bija neveiksmīgas. 1962. gada februārī ASV uzsāka ekonomisko embargo pret Kubu.
1961. gada septembrī Kubas valdība uzskatīja, ka ASV iebruks, jo ASV Kongress pieņēma rezolūciju, kas paredzēja atļaut militāru spēku, ja tiktu apdraudētas ASV intereses Kubā. ASV arī paziņoja par militārajām mācībām Karību jūras reģionā, kas notiks nākamajā mēnesī.
Prezidenta Kenedija tikšanās ar izlūkošanas pilotiem un ģenerāli Kērtisu Lemeju
Krīze
Kastro un Padomju Savienības premjerministrs Ņikita Hruščovs vienojās izvietot Kubā slepenas stratēģiskās kodolraķetes ASV iebrukuma gadījumā. Tāpat kā Kastro, arī Hruščovs uzskatīja, ka ASV drīz iebruks Kubā. Ja Kuba pārstātu būt komunistiska valsts, tas kaitētu Hruščova reputācijai visā pasaulē, jo īpaši Latīņamerikā. Viņš teica, ka vēlas amerikāņiem stāties pretī "ne tikai ar vārdiem.... loģiskā atbilde bija raķetes".Vislielākā spriedze bija vērojama no 1962. gada 8. oktobra. 14. oktobrī ASV izlūkdienesti pamanīja Kubā būvēto raķešu bāzi. Krīze beidzās divas nedēļas vēlāk, 1962. gada 28. oktobrī, kad ASV prezidents Džons F. Kenedijs un ANO ģenerālsekretārs U Tants panāca vienošanos ar PSRS par raķešu iznīcināšanu Kubā, ja ASV piekritīs izvairīties no iebrukuma Kubā. Hruščovs vēlējās, lai tiktu likvidētas Jupiter un Thor raķetes Turcijā. ASV tās likvidēja, bet piespieda Hruščovu to paturēt slepenībā.
Cēloņi
Fidels Kastro
Kubā Fidels Kastro 1959. gada 1. janvārī pārņēma varu no ģenerāļa Batistas. No 1952. līdz 1959. gadam Batista bija Kubas militārais diktators, ļoti labēji noskaņots, saistīts ar mafiju un guvis Eizenhauera administrācijas atbalstu. Amerikas Savienotās Valstis bija ieinteresētas Kubā, jo tām tur bija daudz uzņēmumu, lai gan valstī valdīja diktatūra. Valstis bija arī militāras draudzenes. Par to liecināja ASV bāze Gvantanamo līcī.
Kad Kastro nāca pie varas Kubā, viņš nacionalizēja amerikāņu uzņēmumus Kubā, tas nozīmē, ka viņš atņēma šo uzņēmumu privāto īpašumu un padarīja to par Kubas īpašumu, lai to izmantotu pēc Kastro ieskatiem. Amerikas Savienotās Valstis nolēma pārtraukt ekonomiskās attiecības ar Kubu (tas nozīmē, ka tās pārtrauca pirkt preces no Kubas). Tās pārtrauca Amerikas ārējās palīdzības sniegšanu Kubai un pārtrauca pirkt Kubas cukuru (kas bija Kubas galvenais eksporta produkts). Tā bija katastrofa Kastro, jo Amerika pirka visvairāk Kubas cukura. Tomēr Krievija glāba Kubas ekonomiku, pērkot Kubas cukuru par augstām cenām.
Ņikita Hruščovs
Kastro vērsās pie PSRS - lielvalsts. Viņš parakstīja līgumu ar toreizējo Krievijas prezidentu Ņikitu Hruščovu. Līgumā bija noteikts, ka PSRS iepirks 1 miljonu tonnu Kubas cukura gadā apmaiņā pret Kastro komunistu atbalstu; 1961. gada 2. decembrī viņš pasludināja sevi par marksistu-ļeņinistu.
Iemesli, kāpēc Hruščovs vēlējās palīdzēt Kubai, bija šādi:
- Viņš vēlējās izveidot komunistisku valsti ASV tuvumā;
- Viņš vēlējās pārbaudīt jauno ASV prezidentu Džonu Kenediju;
- Viņš vēlējās iegūt iespēju izvest amerikāņu raķešu bāzes no Turcijas, kas atradās tuvu Krievijai.
Cūku līcis
Kastro vēlējās justies drošībā no ASV. Viņš zināja, ka gadījumā, ja no Amerikas Savienotajām Valstīm tiktu veikts otrs uzbrukums, Kuba varētu zaudēt un viņš tiktu atstādināts no varas. Kastro lūdza Hruščovu, lai Kubā tiktu uzbūvētas raķešu bāzes, lai viņš varētu aizsargāties pret jebkādiem ASV draudiem. PSRS tam piekrita un sāka būvēt raķešu bāzes Kubā. Šīs raķetes varēja trāpīt jebkurā lielākajā ASV pilsētā.
Kad Kenedijs 16. oktobrī uzzināja par raķešu izvietošanas vietām, nosūtot ASV Jūras spēku spiegu lidmašīnu U-2, lai nofotografētu Kubu, viņš ieraudzīja raķešu izvietošanas vietas un nodomāja ļaunāko - ka Kuba gatavojas uzbrukt ASV.
Fidels Kastro
Kenedija iespējas
ASV bija dusmīgas, kad uzzināja par raķešu atrašanās vietām. Kenedija padomnieki nedomāja, ka raķetes ir gatavas, kad viņi pirmo reizi ieraudzīja attēlus, bet domāja, ka tās būs gatavas mazāk nekā divu nedēļu laikā (no tā radās filmas un grāmatas nosaukums - 13 dienas).
Kenedijam bija jārīkojas ātri. Sākumā viņš nezināja, ko varētu darīt. Iespējas nebija skaidras, tāpēc viņš izveidoja EXCOMM (Nacionālās drošības padomes izpildkomiteju), lai dotu viņam dažas iespējas:
| Iespējas | Plusi | Mīnusi |
| Nedariet neko | Izvairās no tūlītēja kara | Kenedijs izskatītos vājš PSRS un pārējās pasaules acīs. Atstāj aktīvas kodolraķetes ļoti tuvu ASV. |
| Uzbrukums | Iznīcinātu lielāko daļu raķešu atrašanās vietu. | Zustu daudz karavīru, un Kuba varētu raidīt kodolraķetes uz ASV, nogalinot miljoniem cilvēku un tādējādi izraisot karu starp ASV un PSRS. |
| Diplomātiskais spiediens | Izvairītos no kara un varētu pārliecināt PSRS izņemt raķetes. | PSRS, visticamāk, nepadosies un varētu beigties ar to, ka tā izskatīsies spēcīgāka par ASV un tās sabiedrotajiem. |
| Blokāde | Bojāgājušo nav. Tas apgrūtinātu PSRS militārā aprīkojuma (piemēram, raķešu) un citu preču sūtīšanu. | Raķešu bāzes, kas jau atradās Kubā, joprojām tur atradīsies. Blokāde arī ir kara akts, un tā varētu sākt īstu karu pret PSRS. |
20. oktobrī Kenedijs izvēlējās bloķēt Kubu, lai apturētu visus kuģus, kas turp dodas, nevis ieklausīties savos padomdevējos, kuri vēlējās uzbrukt.
Hruščova iespējas
Pirmie PSRS kuģi blokādē ieradās 25. oktobrī, un ASV jūras kara flote neļāva tiem sasniegt Kubu.
Ņikita Hruščovs 26. oktobrī nosūtīja vēstuli Kenedijam. Kenedija padomnieki sacīja, ka vēstule izskatās tā, it kā to būtu rakstījis pats Hruščovs, nevis viņa oficiālie rakstnieki, kas parasti to rakstītu. Viņi arī teica, ka šķiet, ka to rakstījis cilvēks, kurš bijis stresā. Savā rakstā "Četrdesmit gadi pēc 13 dienām" Roberts Maknamara (Robert McNamara) citēja daļu no Hruščova vēstules:
| “ | Miers ir vajadzīgs visiem - gan kapitālistiem, ja viņi nav zaudējuši saprātu, gan vēl jo vairāk komunistiem. | ” |
| -Nikita Hruščovs | ||
Hruščovs apgalvoja, ka likvidēs raķešu bāzes, ja prezidents Kenedijs apsolīs neinvazēt Kubu. Iebrukums Kubā liktu Hruščovam izskatīties slikti un varētu izraisīt arī kodolkaru. Kenedijs vēlējās šādu reakciju.
Jau nākamajā dienā no Krievijas Kenedijam tika nosūtīta otra vēstule. Šī vēstule izskatījās oficiālāka nekā pirmā. Tajā arī bija teikts, ka ASV jāizved savas kodolraķetes no Turcijas, ja tās vēlas, lai Krievija izvestu savas raķetes no Kubas. Tā būtu bijusi godīga apmaiņa, jo ASV raķetes Turcijā atradās pietiekami tuvu Krievijai, lai tās varētu sasniegt lielāko daļu svarīgu pilsētu, bet Kuba atradās pietiekami tuvu ASV, lai Krievijas raķetes varētu sasniegt lielāko daļu svarīgu ASV pilsētu. Kenedija problēma bija tā, ka viņš nevarēja publiski piekrist ASV raķešu izvešanai no Turcijas, jo tad Turcija nebūtu aizsargāta un nebūtu apmierināta.
Vēl viena problēma bija tā, ka Kenedijs un viņa padomnieki nezināja, vai Hruščovs joprojām ir pie varas. Viņi domāja, ka kāds no Krievijas valdības varētu būt gāzis Hruščovu. Viņi tā domāja tāpēc, ka otrā vēstule ļoti atšķīrās no pirmās. Kenedijs nolēma nosūtīt Hruščovam slepenu ziņu, kurā teikts, ka raķetes no Turcijas tiks izvestas pēc dažiem mēnešiem, ja vien viņi par to nestāstīs sabiedrībai. Pēc tam Kenedijs nosūtīja oficiālu vēstuli Hruščovam, kurā piekrita pirmās vēstules nosacījumiem un neminēja otro vēstuli.
Hruščovs piekrita slepenajam ziņojumam.
1. novembrī raķešu novietnes tika demontētas, un problēmas bija beigušās.
Hruščova krīzes mērķiem bija dažādi rezultāti:
- Komunistiskā valsts bija tuvāk ASV. Kuba izkļuva no krīzes, joprojām paliekot komunistiska valsts.
- Kenedijs tika iestumts krīzes laikā. Galu galā viņa vēlme panākt mieru bija svarīga, lai izbeigtu krīzi.
- Raķešu bāzes Turcijā tika likvidētas, taču ne tā, kā to vēlējās Hruščovs.
Amerikas Savienotās Valstis uzskatīja Kenediju par varoni, kurš cīnījās pret komunismu un uzvarēja.
Meklēt