Jūdaisms — Dievs, vēsture un ticības pamati

Jūdaisms — vienīgais Dievs, Ābrahāma mantojums: vēsture, ticības pamati, Mozus likumi, jūdu diaspora un sinagogas tradīcijas.

Ebreji tic tikai vienam dievam, — monoteisms ir jūdaisma pamats. Jūdu tradīcijā Dievs tiek uzskatīts par pasaules Radītāju un par personisku, daudzpusīgu attiecību avotu starp Dievu un cilvēku kopienu. Tradicionāli šis Dieva vārds sastāv no tetragrammatona JHWH (heb. יהוה), kuru daudzi izvairās izrunāt; lasīšanas vietā bieži lieto titulus Adonai (”Mans Kungs”) vai HaShem (”Vārds”).

Pamati ticības un svētie raksti

Jūdaismā galvenais svētais raksts ir Torā (burtiski "mācība" — piecas Mozus grāmatas), kas kopā ar vēlām profetu sacerējumiem un rakstiem veido Tanahu (Vecā Derība). Uz Toras bāzes attīstījās arī Orālā tradīcija, kas ir apkopojušies Talmudā un citos likumu un skaidrojumu tekstos. No šiem tekstiem izriet halaha — jūdu reliģiskā likumdošana, kas reglamentē praktiskās dzīves normas.

Vēsture īsumā

Jūdaisma saknes meklējamas senajās semītiskajās kopienās: reliģijas agrīnais stāsts saistīts ar patriarhu Ābrahāmu — Dievs viņam atklājās un slēdza derību, solot zemi un pēcnācējus. Šo personu piemin Ābrahāmu. Jūdaisms kā atsevišķa reliģiska tradīcija sāka veidoties ap 2. p. m. ē. sākumu, saistot kopienas, likumus un svētceļus.

Tradicionālie stāsti apraksta, ka Ābrahāma pēcnācēji kļuva par aitu ganiem un pēc laika bada dēļ devās uz Kanaānu un vēlāk uz Ēģipti, kur nonāca verdzībā. Šo bada periodu tekstos apzīmēts arī ar saiti uz bads. Vēlāk notika iziešana no Ēģiptes — Eksods — un Dievs deva Toru pie Sinaja. Tā paša vēsturiskā stāsta gaitā vēlāk izveidojās Izraēlas karalistes, tika celts Pirmais un Otrais Tempļa centrs, kurus vēlāk iznīcināja kaimiņu impērijas — pirmais laiks beidzās ar Babilonas gūstu (586 p. m. ē.), bet Otrais Templis tika sagrauts 70. g. m. ē. romiešu laikā.

Pēc tam daudz jūdu kopienu izklīda pa pasauli — šo izplatīšanos parasti sauc par jūdu diasporu. Diasporā jūdaisms saglabāja savu tradicionālo mācību, bet attīstīja dažādas kultūras un juridiskas tradīcijas atkarībā no dzīvesvietas.

Reliģiskās prakses un normas

Jūdiem ir jāievēro dažādas reliģiskas normas, kas izriet no Toras un halahas. Kopumā šīs prasības var sadalīt vairākās grupās:

• Mitzvot — rituālas un morālas pavēles; tradicionāli runā par 613 baušļiem (pavēlēm), kas iekļauj gan rituālas, gan ētiskas prasības.
• Desmit baušļi — īpaši nozīmīga daļa Toras tekstā, kas satur pamatprincipus attiecībā uz attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem.
• Halaha — ikdienas dzīves vadlīnijas, kas risina jautājumus par ēšanu, ģimenes attiecībām, darbu, tiesībām un rituāliem.
• Kashrut — uztura likumi (kosher), kas nosaka, kādus dzīvniekus drīkst lietot uzturā, kā gatavot un kombinēt pārtiku.
• Šabats — nedēļas atpūtas diena, kas sākas piektdienas saulrieta un beidzas sestdienas vakarpusē. Tradicionāli šabats ir svēts laiks, kurā izvairās no darba formām, kas ietver uguns iedegšanu, elektrību un transporta lietošanu; tieši noteikumi var atšķirties atkarībā no jūdu virziena un kopienas.

Sinagogas, garīdznieki un dzīves rituāli

Sinagoga ir vieta lūgšanām, mācībai un kopienas sanākšanai. Svarīga joma jūdaismā ir mācīšanās — Tora studijas un diskusijas. Garīgais vadonis parasti ir rabi, kurš vada lūgšanas, sniedz juridisku skaidrojumu un veic rituālas funkcijas. Nav reliģiskas prasības, ka jūdiem jādzīvo tieši sinagogas tuvumā; taču praktiski novērojami, ka īpaši ortodoksālās kopienās cilvēki mēdz dzīvot tuvu sinagogai, skolai un citām kopienas institūcijām, lai atvieglotu reliģisko dzīvi.

Tipiski dzīves rituāli:

• Brit milah — apgraizīšana zēniem 8. dienā pēc dzimšanas (tradicionāla prakse);
• Bar/Bat Mitzvah — pilngadības svinības pusaudžiem, kas apliecina rēķināšanos ar reliģiskajām saistībām;
• kāzas, bēres un sarūgtināšanas rituāli, kas reglamentēta halahā.

Svētkos un kultūras dzīvē

Jūdaismā ir daudz svētku, kas atgādina vēsturiskus notikumus un veicina kopienas dzīvi. Svarīgākie:

• Pesach (Pashā) — Iziešanas svētki, kas atceras iziešanu no Ēģiptes;
• Roš Hašana — jūdu jaunais gads;
• Jom Kipurs — lielā izlīguma diena, nožēlas un lūgšanu laiks;
• Sukkot — teltis/šūpoles svētki;
• Hanuka — gaismas svētki, kas atgādina par tempļa atjaunošanu;
• Purims — glābšanās un prieka svētki pēc bibliskā stāsta par Esteri.

Saimes virzieni un mūsdienu attīstība

Jūdaisms nav viendabīga parādība — eksistē vairākas galvenās strāvas, kas atšķiras praksē un teoloģijā: ortodoksā, konservatīvā/Masorti, reformu un rekonstrukcionistiskā virziens. 19.–20. gadsimtā šīs atšķirības kļuva īpaši izteiktas, reaģējot uz modernizāciju, emancipāciju un ģeogrāfiskām pārvietošanās vilnēm.

Mūsdienās svarīgs faktors jūdaismā ir arī moderno nacionālo un kultūras virzienu ietekme, īpaši saistībā ar Izraēlas valsts dibināšanu 20. gadsimta vidū un ar diasporas dzīvi Eiropā, Ziemeļamerikā, Āfrikā un citur.

Noslēgumā — būtiskie jēdzieni īsi

• Monoteisms: ticība vienam Dievam;
• Torā/Tanakh: rakstiskie svētie tekstu kopumi;
• Talmud un halaha: orālā tradīcija un reliģisko likumu sistēma;
• Mitzvot: reliģiskās pavēles, kuras pilda jūdu dzīvi;
• Šabats: svēta nedēļas diena ar īpašām atpūtas un lūgšanu tradīcijām.

Jūdaisms ir gan reliģiska, gan kultūras un nacionāla identitāte ar vairāk nekā tūkstošgadu garu vēsturi. Lai saprastu konkrētas prakses un uzskatus, bieži ir lietderīgi izpētīt, kā tie īstenojas dažādās kopienās un virzienos.

Jautājumi un atbildes

J: Kam ebreji tic par Dievu?

J: Kāds ir tā dieva vārds, kuram tic ebreji?

J: Kur radās ebreju reliģija?

J: Kad sāka attīstīties ebreju reliģija?

J: Ar ko Dievs runāja un ko viņš viņam lika darīt?

J: Kādi īpaši noteikumi ebrejiem ir jāievēro, kas minēti Bībelē?

J: Kas ir ebreju diaspora?

Meklēt pēc burta