Muižniecība — viduslaiku manoru (senjorālisms) ekonomiskā sistēma

Katrai muižai bija līdz pat trim dažādām zemes kategorijām:

1. Zemes īpašums - tā daļa, ko tieši kontrolē kungs un ko izmanto viņa mājsaimniecības un apgādājamo vajadzībām;
2. atkarīgās (kalpu vai vasaļu) saimniecības, kurās zemnieku mājsaimniecībai ir pienākums sniegt kungam noteiktus darba pakalpojumus vai daļu no saražotās produkcijas (vai naudu), ievērojot ar saimniecību saistītās paražas; un
3. Bezmaksas zemnieku zeme, uz kuru neattiecas šādas saistības, bet kura citādi ir pakļauta muižas jurisdikcijai un paražām, un par kuru jāmaksā nomas brīdī noteiktā naudas nomas maksa.

Dažkārt kungam bija dzirnavas, maizes ceptuve vai vīna spiestuve. Tās zemnieki varēja izmantot par maksu. Tāpat par tiesībām medīt vai ļaut cūkām baroties viņa mežā varēja iekasēt nodevu. Lai atrisinātu strīdus, zemnieki par maksu varēja izmantot muižnieka tiesību sistēmu. Katru reizi, kad mainījās nomnieks, bija jāmaksā vienreizējs maksājums. No otras puses, muižas administrācija bija saistīta ar ievērojamiem izdevumiem. Tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ mazākās muižas mazāk izmantoja vasaļu īpašumtiesības.

Atkarīgās saimniecības tika turētas, kungam un nomniekam vienojoties, bet praksē īpašumtiesības parasti kļuva mantojamas, maksājot kungam par katru ģimenes locekļa pēctecību. Villeina zemi nevarēja pamest, vismaz tik ilgi, kamēr katrs bēgošais zemnieks varēja nomirt badā, un to nevarēja nodot trešai personai bez kunga atļaujas un parastā maksājuma.

Lai gan viņi nebija brīvi, viņi noteikti nebija vergi: viņiem bija likumīgas tiesības, uz kuriem attiecās vietējās paražas, un viņi varēja vērsties tiesā, maksājot tiesas nodevas, kas bija papildu muižas ienākumu avots. Vailīniešu saimniecību apakšnomāšana bija izplatīta, un darbu muižā varēja pārvērst par papildu maksājumu naudā, kā tas arvien biežāk notika no 13. gadsimta.

Šis apraksts par muižas ēku Čingfordā, Eseksā, Anglijā, tika ierakstīts Svētā Pāvila katedrāles kapitula dokumentā, kad tā 1265. gadā tika piešķirta Robertam Le Moyne:

Feodālās sabiedrības pamatā ir divi principi - feodālisms un muižniecība. Tomēr muižniecības struktūras bija dažādas. Vēlākajos viduslaikos saglabājās nepilnīgas vai neesošas manoralizācijas apgabali, bet, mainoties ekonomiskajiem apstākļiem, ievērojami attīstījās muižu ekonomika.

Ne visās muižās bija visi trīs zemes veidi: vidēji zemes īpašumi veidoja aptuveni trešdaļu no aramzemes, bet zemnieku saimniecības - vairāk; taču dažās muižās bija tikai zemes īpašumi, bet citās - tikai zemnieku saimniecības. Līdzīgi varēja ievērojami atšķirties arī brīvo un brīvo īpašumu īpatsvars. Tas nozīmēja, ka arī algotā darbaspēka daudzums lauksaimniecības darbu veikšanai muižās bija atšķirīgs. Mazākās muižās bija tendence, ka apstrādātās zemes platības īpatsvars bija lielāks. Lielajās muižās bija lielāka lēņa zemes daļa, kas kungam nodrošināja lielāku potenciālo obligātā darbaspēka piedāvājumu lauku darbiem. Brīvās lēņa zemes īpatsvars kopumā bija mazāk mainīgs, bet mazajās muižās tas bija nedaudz lielāks.

Muižas atšķīrās arī pēc ģeogrāfiskā izvietojuma: lielākā daļa no tām nesakrita ar vienu ciemu. Bieži vien muižai piederēja divu vai vairāku ciemu daļas vai arī tās bija kopīgas starp vairākām muižām. Šajās vietās zemnieki, kas dzīvoja tālu no muižas, dažkārt maksāja skaidru naudu, nevis strādāja muižnieka labā.

Zemes īpašums parasti nebija viens zemes gabals. Tas sastāvēja no zemes ap centrālo māju un muižas ēkām. Pārējā muižas zeme bija izkliedēta pa muižas teritoriju. Turklāt muižkungs varēja iznomāt brīvus īpašumus, kas piederēja blakus esošajām muižām, kā arī turēt citas muižas, kas atradās zināmā attālumā, lai nodrošinātu plašāku produkcijas klāstu.

Ne visas muižas piederēja laicīgiem kungiem, kuri pildīja militāro dienestu vai maksāja naudu savam priekšniekam. Saskaņā ar 1086. gadā veiktās aptaujas datiem 17 % muižu piederēja tieši karalim, bet vēl lielāka daļa (vairāk nekā ceturtā daļa) piederēja bīskapiem un klosteriem. Šīs baznīcas muižas parasti bija lielākas, ar ievērojami lielāku lēņa platību nekā tām blakus esošās laicīgās muižas.

Apstākļu ietekme uz muižu ekonomiku ir sarežģīta un dažkārt pretrunīga: kalnu apgabalu apstākļi tiek uzskatīti par tādiem, kas veicina zemnieku brīvības saglabāšanu (jo īpaši lopkopība ir mazāk darbietilpīga un tāpēc mazāk prasīga pret muižnieku pakalpojumiem); no otras puses, tiek uzskatīts, ka dažos Eiropas reģionos ir vieni no visgrūtākajiem muižu apstākļiem, savukārt zemienes Austrumanglijā tiek uzskatītas par vietām ar ārkārtīgi lielu brīvo zemnieku skaitu, kas daļēji ir skandināvu apdzīvotības mantojums.

Līdzīgi arī naudas ekonomikas izplatību bieži uzskata par faktoru, kas stimulēja darba pakalpojumu aizstāšanu ar naudas maksājumiem, taču naudas piedāvājuma pieaugums un tā izraisītā inflācija pēc 1170. gada sākotnēji lika muižniekiem atgūt iznomātos īpašumus un atkal uzlikt darba nodevas, jo fiksēto naudas maksājumu vērtība reālā izteiksmē samazinājās.

Mūsdienās šis termins visvairāk tiek lietots, lai apzīmētu viduslaiku Rietumeiropu. Līdzīgu sistēmu izmantoja arī Romas impērijas lauku apvidos. Dzimstība un iedzīvotāju skaits samazinājās. Tāpēc svarīgākais ražošanas faktors bija darbaspēks. Nākamās administrācijas centās stabilizēt impērijas ekonomiku, iesaldējot sociālo struktūru: dēli pārņēma tēvu amatu.

Padomniekiem bija aizliegts atkāpties no amata, un coloni, zemes apstrādātāji, nedrīkstēja atstāt savu īpašumu, pie kura viņi bija piesaistīti. Viņi bija ceļā uz to, lai kļūtu par kalpiem. Bijušo vergu un bijušo brīvo zemnieku statusu apvienoja vairāki faktori, kas noveda pie tā, ka viņi kļuva par atkarīgu šādu coloni šķiru. Ap 325. gadu Konstantīna I pieņemtie likumi nostiprināja gan koloni negatīvo daļēji verdzisko statusu, gan ierobežoja viņu tiesības celt prasību tiesā. To skaitu palielināja barbaru foederati, kuriem bija atļauts apmesties imperatora robežās.

Tā kā V gadsimtā romiešu varu Rietumos nomainīja ģermāņu karaļvalstis, romiešu zemes īpašniekus bieži vien vienkārši nomainīja gotu vai ģermāņu zemes īpašnieki, bet pamatnosacījumi mainījās pavisam nedaudz. Lauku pašpietiekamības procesam strauju impulsu deva astotais gadsimts, kad tika pārtraukta normāla tirdzniecība Vidusjūrā. Henri Pirenne izvirzītā tēze, ko daudzi apstrīd, paredz, ka arābu iekarojumi piespieda viduslaiku ekonomiku vēl vairāk pārvērsties laukos un radīja klasisko feodālo modeli ar dažāda līmeņa kalpiem pakļautiem zemniekiem, kas balstījās uz vietējo varas centru hierarhiju.

• Allodial nosaukums
• Muižas māja
• Senjorālā sistēma Jaunajā Francijā 17. gadsimtā Kanādā
• Shōen (japāņu muižniecība)
• Heerlijkheid (holandiešu muižniecība)
• Junkers (Prūsijas muižniecība)