Muižniecība — viduslaiku manoru (senjorālisms) ekonomiskā sistēma
Muižniecība (senjorālisms) — viduslaiku manoru ekonomiskā sistēma: zemes sadale, zemnieku nodevas un darbs, kungu vara, desmitnieki un aizsardzība.
Muižniecība (senjorālisms) ir ekonomikas organizācijas nosaukums viduslaikos Eiropā. Tautsaimniecības pamatā galvenokārt bija lauksaimniecība. Muižniecība (saukta arī par senjorālismu) raksturo, kā tika sadalīta zeme, kas to pārvaldīja un kas guva peļņu no zemes. Tā nebija tikai īpašumtiesību sistēma — tā bija plaša sociāli-ekonomiska kārtība, kas noteica cilvēku darbu, pienākumus un tiesības dzīvē uz muižas.
Kā tika veidota muiža un tās ekonomika
Parasti pie katras muižas bija divas galvenās zemes daļas: kunga īpašums (demēze) un zemes gabali, ko izmantoja zemnieki. Kungs saņēma zemes gabalu, parasti no augstāka muižnieka vai karaļa. Saņemot zemi, viņš saņēma arī kontroli pār resursiem un tiesībām uz to. Tas nozīmēja, ka lielākā daļa cilvēku, kas dzīvoja uz zemes, arī piederēja muižniekam vai bija viņam saistīti ar dažādām saistībām.
Zemnieku statuss un saistības
Zemnieki varēja būt dažādā statusā — brīvie zemnieki, atkarīgie (villeini) vai pilnīgi vergotie. Viņu saistības pret muižnieku parasti bija divu veidu:
- darba pienākumi (corvée) — strādāt kungam noteiktās dienās viņa demēzes laukos;
- nodevas un īres maksas — maksājumi naudā vai dabā, piemēram, daļa no ražas.
Zemniekiem, kuri bija vienkāršie iedzīvotāji jeb pavalstnieki, bija jāmaksā muižniekam nodevas vai jāstrādā viņa labā. Pretī viņi saņēma aizsardzību, tiesisko aizsardzību muižas ietvaros un tiesības izmantot noteiktus resursus (piemēram, pļavas, mežus, upes).
Nodevas dabā un naudas maksājumi
Priekšmetiem bija jāmaksā dažāda nodeva. Tā varēja būt nauda, bet iztikas nodrošināšanai lauksaimniecībā lielākajai daļai nebija naudas, tāpēc bieži maksāja dabā. Viņi varēja maksāt, strādājot savam kungam, vai arī maksāt noteiktu daļu no nopelnītā (piemēram, desmito daļu). Tas nozīmēja, ka, ja viņi audzēja kādu kultūru, piemēram, kukurūzu, kungs saņēma desmito daļu no viņu ienākumiem kukurūzā. To dēvē arī par maksājumu dabā vai par akciju audzēšanu. (Jāatzīmē, ka reālos viduslaikos parasti tika audzētas citas graudaugu kultūras, piemēram, kvieši, mieži un auzas; kukurūza kā kultūra Eiropā parādījās vēlāk.)
Muižnieka tiesības un atbildība
Muižniekam bija ne tikai ekonomiskas priekšrocības, bet arī juridiskas pilnvaras: viņam bieži bija tiesas vara attiecībā uz muižas iedzīvotājiem, iespēja iekasēt sodus un noteikt daļu no sabiedriskajām pienākumiem. Muižnieka pienākumos ietilpa arī aizsardzība pret ārējiem draudiem un — reizēm — uzturēšana kārtības. Turklāt muižnieki bieži prasīja papildu maksu par pakalpojumiem, piemēram, maltīksmes lietošanu pie dzirnavām vai ceptuvēm (t.s. “banalities”).
Vides un saimnieciskā organizācija
Muižas saimniecība bieži bija vairāk vai mazāk pašapkalpojoša: ražošana notika arī vietējiem patēriņa un apaļas sadales vajadzībām. Lauki bieži tika sadalīti strīpos vai kopējās sistemās (piemēram, atvērtā lauka sistēma ar triju lauku rotāciju), kas ļāva nodrošināt ražīgumu un kopīgu resursu izmantošanu. Papildus lauksaimniecībai muižās bieži bija dzirnavas, ceptuves, meži un lopkopība.
Sociālās sekas un mobilitāte
Muižniecība ierobežoja zemnieku mobilitāti — atkarīgie zemnieki bieži nevarēja brīvi pārcelties uz citu vietu bez kungu atļaujas. Sistēma nostiprināja sociālo hierarhiju: muižnieki, klērija un karaliskie varas slāņi ieguva gan politisku, gan ekonomisku varu, bet lielākā daļa iedzīvotāju palika piepildīt aruz savai iztikai veltītu darbu.
Izmaiņas un samazināšanās
Muižniecības nozīme mainījās kopš augstajiem viduslaikiem. No 14. gadsimta sāka rasties vairāki faktori, kas mazināja sistēmas nozīmi: demogrāfiskās pārmaiņas (piemēram, Pesta), rūpniecības un tirdzniecības attīstība, pilsētu izaugsme un naudas ekonomikas izplatīšanās. Dažviet Eiropā, īpaši Rietumos, muižniecība pakāpeniski mainījās — zemnieku darba pienākumi tika aizstāti ar naudas īri, bet citur, īpaši Austrumeiropā, feodālās saistības dažkārt kļuva stingrākas.
Reģionālās atšķirības
Muižniecības forma un stingrība atšķīrās pa reģioniem. Rietumeiropā bija vairāk brīvības elementi un agrākā virzība uz naudas ekonomiku, kamēr Austrumeiropā serfdoms dažviet saglabājās ilgāk. Tiesību un pienākumu kopums bija atkarīgs no vietējām paražām, laika gaitā pieņemtajiem likumiem un zemes īpašumtiesību sistēmas.
Kopsavilkums
Muižniecība bija daudzpusīga un ilgstoša ekonomiskā un sociālā sistēma, kas organizēja lauksaimniecību, resursu sadali un cilvēku attiecības viduslaiku Eiropā. Tā nodrošināja vietējo resursu izmantošanu un aizsardzību, bet arī ierobežoja zemnieku brīvību un koncentrēja varu muižnieku rokās. Ar laiku iekšējās un ārējās pārmaiņas šo sistēmu mainīja vai izskauda, taču tās ietekme uz Eiropas vēsturi un struktūrām bija būtiska.
Viduslaiku muižas vispārējs plāns; lauka joslas lauksaimniecība, daži norobežojumi, trīsgadu augsekas, muižas īpašums un muiža, kopīgs mežs, ganības un pļavas.
Kopīgās iezīmes
Katrai muižai bija līdz pat trim dažādām zemes kategorijām:
- Zemes īpašums - tā daļa, ko tieši kontrolē kungs un ko izmanto viņa mājsaimniecības un apgādājamo vajadzībām;
- atkarīgās (kalpu vai vasaļu) saimniecības, kurās zemnieku mājsaimniecībai ir pienākums sniegt kungam noteiktus darba pakalpojumus vai daļu no saražotās produkcijas (vai naudu), ievērojot ar saimniecību saistītās paražas; un
- Bezmaksas zemnieku zeme, uz kuru neattiecas šādas saistības, bet kura citādi ir pakļauta muižas jurisdikcijai un paražām, un par kuru jāmaksā nomas brīdī noteiktā naudas nomas maksa.
Dažkārt kungam bija dzirnavas, maizes ceptuve vai vīna spiestuve. Tās zemnieki varēja izmantot par maksu. Tāpat par tiesībām medīt vai ļaut cūkām baroties viņa mežā varēja iekasēt nodevu. Lai atrisinātu strīdus, zemnieki par maksu varēja izmantot muižnieka tiesību sistēmu. Katru reizi, kad mainījās nomnieks, bija jāmaksā vienreizējs maksājums. No otras puses, muižas administrācija bija saistīta ar ievērojamiem izdevumiem. Tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ mazākās muižas mazāk izmantoja vasaļu īpašumtiesības.
Atkarīgās saimniecības tika turētas, kungam un nomniekam vienojoties, bet praksē īpašumtiesības parasti kļuva mantojamas, maksājot kungam par katru ģimenes locekļa pēctecību. Villeina zemi nevarēja pamest, vismaz tik ilgi, kamēr katrs bēgošais zemnieks varēja nomirt badā, un to nevarēja nodot trešai personai bez kunga atļaujas un parastā maksājuma.
Lai gan viņi nebija brīvi, viņi noteikti nebija vergi: viņiem bija likumīgas tiesības, uz kuriem attiecās vietējās paražas, un viņi varēja vērsties tiesā, maksājot tiesas nodevas, kas bija papildu muižas ienākumu avots. Vailīniešu saimniecību apakšnomāšana bija izplatīta, un darbu muižā varēja pārvērst par papildu maksājumu naudā, kā tas arvien biežāk notika no 13. gadsimta.
Šis apraksts par muižas ēku Čingfordā, Eseksā, Anglijā, tika ierakstīts Svētā Pāvila katedrāles kapitula dokumentā, kad tā 1265. gadā tika piešķirta Robertam Le Moyne:
| " | Viņš saņēma arī pietiekamu un skaistu zāli, labi apdarinātu ar ozolkoka griestiem. Rietumu pusē ir cienīga gulta, uz zemes akmens skurstenis, skapis un vēl kāda neliela istabiņa; austrumu galā ir pieliekamais un sviesta klēts. Starp zāli un kapelu ir sānu telpa. Tur ir pieklājīga kapela, kas klāta ar flīzēm, pārnēsājams altāris un neliels krusts. Zālē ir četri galdi uz paliktņiem. Turpat ir arī laba virtuve, klāta flīzēm, ar krāsni un krāsnīm, no kurām viena ir liela, bet otra maza, kūku cepšanai, divi galdi, un blakus virtuvei ir neliela māja cepšanai. Arī jauna klēts, kas apšūta ar ozolkoka skaidām, un ēka, kurā atrodas pienotava, lai gan tā ir sadalīta. Tāpat arī garīdzniekiem piemērots kambaris un nepieciešamā palāta. Arī vistu māja. Tie atrodas iekšējos vārtos. Tāpat ārpus šiem vārtiem ir veca māja kalpiem, labs galds, garš un sadalīts, un uz austrumiem no galvenās ēkas, aiz mazākā staļļa, ir saule kalpu vajadzībām. Arī ēka, kurā ir gulta, kā arī divi šķūņi, viens kviešiem un otrs auzām. Šīs ēkas ir norobežotas ar grāvi, mūri un dzīvžogu. Arī aiz vidējiem vārtiem ir labs šķūnis, kā arī govju kūts un vēl viens stallis vēršiem, tie ir veci un sagruvuši. Arī aiz ārējiem vārtiem ir cūku kūts. | " |
| -J.H. Robinsons, tulkojums, Pensilvānijas Universitātes tulkojumi un pārpublicējumi (1897), Viduslaiki, I sējums: 283-284 lpp. | ||
Atšķirības starp muižām
Feodālās sabiedrības pamatā ir divi principi - feodālisms un muižniecība. Tomēr muižniecības struktūras bija dažādas. Vēlākajos viduslaikos saglabājās nepilnīgas vai neesošas manoralizācijas apgabali, bet, mainoties ekonomiskajiem apstākļiem, ievērojami attīstījās muižu ekonomika.
Ne visās muižās bija visi trīs zemes veidi: vidēji zemes īpašumi veidoja aptuveni trešdaļu no aramzemes, bet zemnieku saimniecības - vairāk; taču dažās muižās bija tikai zemes īpašumi, bet citās - tikai zemnieku saimniecības. Līdzīgi varēja ievērojami atšķirties arī brīvo un brīvo īpašumu īpatsvars. Tas nozīmēja, ka arī algotā darbaspēka daudzums lauksaimniecības darbu veikšanai muižās bija atšķirīgs. Mazākās muižās bija tendence, ka apstrādātās zemes platības īpatsvars bija lielāks. Lielajās muižās bija lielāka lēņa zemes daļa, kas kungam nodrošināja lielāku potenciālo obligātā darbaspēka piedāvājumu lauku darbiem. Brīvās lēņa zemes īpatsvars kopumā bija mazāk mainīgs, bet mazajās muižās tas bija nedaudz lielāks.
Muižas atšķīrās arī pēc ģeogrāfiskā izvietojuma: lielākā daļa no tām nesakrita ar vienu ciemu. Bieži vien muižai piederēja divu vai vairāku ciemu daļas vai arī tās bija kopīgas starp vairākām muižām. Šajās vietās zemnieki, kas dzīvoja tālu no muižas, dažkārt maksāja skaidru naudu, nevis strādāja muižnieka labā.
Zemes īpašums parasti nebija viens zemes gabals. Tas sastāvēja no zemes ap centrālo māju un muižas ēkām. Pārējā muižas zeme bija izkliedēta pa muižas teritoriju. Turklāt muižkungs varēja iznomāt brīvus īpašumus, kas piederēja blakus esošajām muižām, kā arī turēt citas muižas, kas atradās zināmā attālumā, lai nodrošinātu plašāku produkcijas klāstu.
Ne visas muižas piederēja laicīgiem kungiem, kuri pildīja militāro dienestu vai maksāja naudu savam priekšniekam. Saskaņā ar 1086. gadā veiktās aptaujas datiem 17 % muižu piederēja tieši karalim, bet vēl lielāka daļa (vairāk nekā ceturtā daļa) piederēja bīskapiem un klosteriem. Šīs baznīcas muižas parasti bija lielākas, ar ievērojami lielāku lēņa platību nekā tām blakus esošās laicīgās muižas.
Apstākļu ietekme uz muižu ekonomiku ir sarežģīta un dažkārt pretrunīga: kalnu apgabalu apstākļi tiek uzskatīti par tādiem, kas veicina zemnieku brīvības saglabāšanu (jo īpaši lopkopība ir mazāk darbietilpīga un tāpēc mazāk prasīga pret muižnieku pakalpojumiem); no otras puses, tiek uzskatīts, ka dažos Eiropas reģionos ir vieni no visgrūtākajiem muižu apstākļiem, savukārt zemienes Austrumanglijā tiek uzskatītas par vietām ar ārkārtīgi lielu brīvo zemnieku skaitu, kas daļēji ir skandināvu apdzīvotības mantojums.
Līdzīgi arī naudas ekonomikas izplatību bieži uzskata par faktoru, kas stimulēja darba pakalpojumu aizstāšanu ar naudas maksājumiem, taču naudas piedāvājuma pieaugums un tā izraisītā inflācija pēc 1170. gada sākotnēji lika muižniekiem atgūt iznomātos īpašumus un atkal uzlikt darba nodevas, jo fiksēto naudas maksājumu vērtība reālā izteiksmē samazinājās.
Vēsturiskā attīstība un ģeogrāfiskā izplatība
Mūsdienās šis termins visvairāk tiek lietots, lai apzīmētu viduslaiku Rietumeiropu. Līdzīgu sistēmu izmantoja arī Romas impērijas lauku apvidos. Dzimstība un iedzīvotāju skaits samazinājās. Tāpēc svarīgākais ražošanas faktors bija darbaspēks. Nākamās administrācijas centās stabilizēt impērijas ekonomiku, iesaldējot sociālo struktūru: dēli pārņēma tēvu amatu.
Padomniekiem bija aizliegts atkāpties no amata, un coloni, zemes apstrādātāji, nedrīkstēja atstāt savu īpašumu, pie kura viņi bija piesaistīti. Viņi bija ceļā uz to, lai kļūtu par kalpiem. Bijušo vergu un bijušo brīvo zemnieku statusu apvienoja vairāki faktori, kas noveda pie tā, ka viņi kļuva par atkarīgu šādu coloni šķiru. Ap 325. gadu Konstantīna I pieņemtie likumi nostiprināja gan koloni negatīvo daļēji verdzisko statusu, gan ierobežoja viņu tiesības celt prasību tiesā. To skaitu palielināja barbaru foederati, kuriem bija atļauts apmesties imperatora robežās.
Tā kā V gadsimtā romiešu varu Rietumos nomainīja ģermāņu karaļvalstis, romiešu zemes īpašniekus bieži vien vienkārši nomainīja gotu vai ģermāņu zemes īpašnieki, bet pamatnosacījumi mainījās pavisam nedaudz. Lauku pašpietiekamības procesam strauju impulsu deva astotais gadsimts, kad tika pārtraukta normāla tirdzniecība Vidusjūrā. Henri Pirenne izvirzītā tēze, ko daudzi apstrīd, paredz, ka arābu iekarojumi piespieda viduslaiku ekonomiku vēl vairāk pārvērsties laukos un radīja klasisko feodālo modeli ar dažāda līmeņa kalpiem pakļautiem zemniekiem, kas balstījās uz vietējo varas centru hierarhiju.
Saistītās lapas
- Allodial nosaukums
- Muižas māja
- Senjorālā sistēma Jaunajā Francijā 17. gadsimtā Kanādā
- Shōen (japāņu muižniecība)
- Heerlijkheid (holandiešu muižniecība)
- Junkers (Prūsijas muižniecība)
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir manorālisms?
A: Manorālisms jeb seigneūrisms ir viduslaikos Eiropā pastāvošās ekonomiskās organizācijas nosaukums, kas galvenokārt balstījās uz lauksaimniecību.
J: Kā muižniecībā tika sadalīta zeme?
A: Kungs saņēma zemes gabalu no augstāka muižnieka vai karaļa un saņēma visu, kas uz tā atradās, tostarp cilvēkus.
J: Kas bija cilvēki, kas dzīvoja uz zemes?
A: Cilvēkus, kas dzīvoja uz zemes, sauca par zemniekiem.
J: Kā zemnieki atbalstīja muižnieku?
A: Zemniekiem bija jāmaksā muižniekam nodeva, jāstrādā viņa labā vai jāatdod viņam daļa no nopelnītā.
J: Kas muižniecībā bija saistīts ar nodevas maksāšanu?
A: Nodoklis varēja būt dažāds, un to varēja maksāt naudā, ar darbu vai daļu no nopelnītā. Viens no maksājuma veidiem bija arī maksājums dabā vai akciju iznomāšana, kad kungs saņēma desmito daļu no nopelnītā.
J: Kāpēc zemniekiem bija jāmaksā nodeva?
A: Zemniekiem bija jāmaksā nodeva kungam apmaiņā pret aizsardzību.
J: Kādas pilnvaras bija muižniekam?
A: muižniekam bija noteiktas juridiskas pilnvaras, tostarp policijas pilnvaras.
Meklēt