Van Dīmena zeme bija eiropiešu nosaukums, ko lietoja Tasmānijai, pirms kļuva zināms, ka tā ir sala. Tagad Tasmānija ir Austrālijas štats. Holandiešu pētnieks Ābels Tasmans bija pirmais eiropietis, kas kartēja dažus Tasmānijas krastus. Viņš nosauca zemi par Anthoonij van Diemenslandt Nīderlandes Austrumindijas ģenerālgubernatora Antonija van Diemena vārdā. Van Dīmens 1642. gadā bija nosūtījis Tasmanu izpētīt domājamās dienvidu zemes teritoriju.
1803. gadā salā kā soda kolonijā apmetās briti. To nosauca par Van Dīmena zemi, un tā kļuva par daļu no britu kolonijas Jaunā Dienvidvelsa. 1824. gadā Van Diemena zeme kļuva par neatkarīgu koloniju, un tās pirmais gubernators bija Džordžs Artūrs. 1856. gadā Lielbritānija mainīja nosaukumu uz Tasmāniju, kas bija alternatīvs nosaukums, kurš bija redzams dažās kartēs un kuru kopiena lietoja gadu desmitiem. Pēc iedzīvotāju lūguma tas tika oficiāli mainīts. Vēlāk tajā pašā gadā Lielbritānija piešķīra kolonijai arī tiesības pašai sevi pārvaldīt. Tai bija savs parlaments.
Izpēte un nosaukuma rašanās
Īsumā: 1642. gadā Ābels Tasmans kuģā atklāja salas krastus un nosauca tās par Anthoonij van Diemenslandt, godinot Nīderlandes Austrumindijas ģenerālgubernatoru Antoniju van Diemenu. Eiropā nosaukums ātri saīsinājās uz Van Diemena zeme (angļu: Van Diemen's Land). Līdz 18.—19. gadsimta mijai Eiropa zināja salu galvenokārt no Nīderlandes un vēlāk britu jūras kartēm.
Britu apmetnes un Sala kā soda kolonija
Britu apmetnes sākās 1803. gadā, kad Savienotā Karaliste izveidoja noteiktas noturīgas vietas, paredzētas arī par ieslodzījuma vietu. Pirmās apmetnes no Risināšanas vietām attīstījās par mūsdienu Hobartas un Launcestonas pamatiem. Sodu kolonijas statuss nozīmēja, ka lielu daļu darbaspēka nodrošināja pārsūtītie ieslodzītie; viņu darbs bija būtisks zemkopībā, ceļu būvē un vēlāk — arī kalnrūpniecībā.
- 1798–1799 ģeogrāfiski nozīmīgs atklājums: Džordžs Bass un Mets Flinders atklāja Bass straumi un pierādīja, ka Tasmānija ir atsevišķa sala no kontinenta.
- 1803—1853 — ieslodzījumu pārvietošanas periods; tas atstāja lielu sociālu un kultūras ietekmi, radot reputāciju kā "soda zeme".
- Kolonijas ekonomika agrīnajos gados balstījās uz zvejniecību, zvejniecību (sealing), lauksaimniecību un vēlāk kalnrūpniecību (piemēram, vara, slānekļa un citi resursi).
Konflikts ar pamatiedzīvotājiem
Eiropiešu ieceļošana radīja postošu ietekmi uz Tasmānijas pamatiedzīvotājiem — Aborigēniem (tās sauc par Tasmānijas aborigēniem). 19. gadsimta 20.—30. gados attīstījās vardarbīgi konflikti starp kolonistiem un vietējām kopienām, kas ir zināmi kā Black War (Melnais kareivis) — ilgs un traģisks periods ar daudziem nāves gadījumiem, izsīkumu un novirzīšanu starp aborigēniem. 1830. gadu sākumā notika arī tā sauktā "Black Line" (Melno līniju) kampaņa. Pēc tam sekoja misijas un pārvietošana — daudzi pamatiedzīvotāji tika pārvietoti uz Flinders salu vai mira no slimībām, izsīkuma un vardarbības.
Administratīvā attīstība un nosaukuma maiņa
1824. gadā Van Dīmena zeme tika administratīvi atdalīta no Jaunās Dienvidvelsas un ieguva savu gubernatora amatu. Džordžs Artūrs (George Arthur) kā pirmais ilggadīgais gubernators vadīja stingru valdību, kuras mērķi ietvēra kārtību, zemes sadalīšanu un attīstību, taču viņa politika bija arī bargi represīva. Laikposmā līdz 1850. gadiem koloniālā sabiedrība pamazām mainījās — attīstījās lauksaimniecība, pilsētas, tirdzniecība un sabiedriskā dzīve.
Nosaukuma maiņai uz Tasmāniju (no angļu Tasmania) 1856. gadā bija gan praktiski, gan simboliski iemesli: kolonijas iedzīvotāji vēlējās atbrīvoties no Van Dīmena zemes reputācijas kā sodāmās vietas un iegūt jaunu identitāti, kas labāk atspoguļotu salu un tās vēsturi. Tajā pašā gadā Van Diemena zeme ieguva arī pašpārvaldi — tika pieņemta konstitūcija un izveidots divpalātu parlaments (Likumdevēju padome un Pārstāvju palāta). Pirmais premjerministrs (premjers) pēc pašpārvaldes piešķiršanas bija Viljams Čamps (William Champ).
Mantojums un mūsdienas
Mūsdienu Tasmānija saglabā savu vēsturisko mantojumu — gan kā vieta ar bagātu dabas daudzveidību un unikālu ekosistēmu, gan ar sarežģītu cilvēka vēsturi, kurā savijas pamatiedzīvotāju traģēdijas, 19. gadsimta kolonizācijas pēdas un kultūras pārveidošanās. No Van Dīmena zemes nosaukuma līdz mūsdienu Tasmānijai sabiedrība ir pārvērtusies, tomēr vēsturiskie notikumi un atmiņas joprojām ietekmē salas identitāti.
Galvenie vēstures momenti īsumā:
- 1642 — Ābels Tasmans nosauc salu par Anthoonij van Diemenslandt;
- 1798–1799 — Bassa un Flindera izpēte, kas parāda, ka Tasmānija ir sala;
- 1803 — britu apmetne, sākas ieslodzījumu pārvietošana;
- 1824 — atdalīšanās no Jaunās Dienvidvelsas, Džordžs Artūrs kā gubernators;
- 1830. gadi — konflikti ar pamatiedzīvotājiem (Black War) un sekojoša pārvietošana;
- 1853 — piespiedu pēdējie conviktu sūtījumi beidzas (transportācija samazinās);
- 1856 — oficiāla nosaukuma maiņa uz Tasmāniju un pašvaldības izmantošana.
