Džūlija Gilarda (1961) — Austrālijas pirmā sieviete premjerministre

Gilards dzimis 1961. gadā Bari, Glamorganas ielejā, Velsā. Bērnībā viņai bija bronhopneimonija, un vecāki uzskatīja, ka siltākā zemē būs labāk. Ģimene 1966. gadā ieradās Austrālijā, apmetās Adelaidē. Viņa kļuva par Austrālijas pilsoni 1974. gadā,

Džilardas tēvs bija psihiatriskās aprūpes māsa, un viņas māte strādāja Pestīšanas armijas pansionātā. Viņa kopā ar māsu mācījās Mitcham Demonstration School, bet Džūlija turpināja mācīties Unley High School. Viņa studēja Adelaides Universitātē, bet 1982. gadā pārtrauca mācības un pārcēlās uz Melburnu, lai strādātu Austrālijas Studentu savienībā. 1986. gadā viņa pabeidza Melburnas Universitāti, iegūstot mākslas bakalaura un tiesību zinātņu bakalaura grādu.

1987. gadā Gillard sāka strādāt advokātu birojā Slater & Gordon Werribee, Melburnā, strādāja rūpniecisko tiesību jomā. 1990. gadā 29 gadu vecumā viņa kļuva par vienu no pirmajām partnerēm.

Adelaides Universitātē viņa iestājās leiboristu klubā un iesaistījās kampaņā, lai cīnītos pret štata izglītības budžeta samazināšanu.

1983. gadā, pārceļoties uz Melburnu, Gilards kļuva par otro sievieti, kas vadīja Austrālijas Studentu savienību. Gilards bija arī Sociālistu foruma sekretārs. Sociālistu forums vēlējās izbeigt ANZUS līgumu, padarīt Ļeņingradu par Melburnas sadraudzības pilsētu un palielināt nodokļus bagātajiem cilvēkiem.

No 1996. līdz 1998. gadam Gilarda bija Viktorijas štāba vadītāja Džona Brumbija (John Brumby) opozīcijas līdera štāba vadītāja Viņa bija atbildīga par jaunu Viktorijas leiboristu partijas noteikumu izstrādi, lai palielinātu parlamentā ievēlēto sieviešu skaitu. Viņai bija arī liela nozīme EMILY's List, kas ir līdzekļu vākšanas un atbalsta tīkls leiboristu sievietēm, kas iestājas par izvēli.

1998. gada vēlēšanās Gilards tika ievēlēts par Pārstāvju palātas deputātu no Laloras apgabala, nomainot Bariju Džounsu, kurš bija aizgājis pensijā. Pirmo runu parlamentā viņa teica 1998. gada 11. novembrī.

Iedzīvotāju un imigrācijas ēnu ministrs: 2001-2003

Pēc 2001. gada vēlēšanām Gilārda tika ievēlēta ēnu kabinetā, lai pārraudzītu iedzīvotāju skaita un imigrācijas jautājumus. 2003. gada februārī viņai uzticēja samierināšanas un pamatiedzīvotāju lietu jautājumus.

Pēc Tampas un bērnu "aiz borta" afērām, kas daļēji bija iemesls leiboristu zaudējumam 2001. gada vēlēšanās, Gilards strādāja pie jaunas Leiboristu partijas imigrācijas politikas izstrādes. ^[]

Veselības aizsardzības ēnu ministrs: 2003-2006

2003. gada jūlijā Gilarda tika paaugstināta par ēnu veselības ministres amatu. Neilgi pēc tam par veselības ministru kļuva Tonijs Ebots. Abbota un Gilardas konkurence bieži piesaistīja plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Viņa bija atbildīga arī par opozīcijas jautājumiem Pārstāvju palātā.

Pēc leiboristu zaudējuma 2004. gada oktobra vēlēšanās Džilarda tika uzskatīta par iespējamo nākamo līderi. Tomēr viņa palika ārpus Leiboristu partijas vadības maiņas.

Opozīcijas līdera vietnieks

2006. gada 1. decembrī Kevins Rūds un Gilards uzsāka cīņu par ALP vadību. Kad 2006. gada 4. decembrī Rūds tika ievēlēts par līderi, viņa vietniece kļuva Jenny Macklin. Gillard tika ievēlēta par līdera vietnieci bez pretenzijām. Pēc līderu maiņas Gilards kļuva par nodarbinātības, darba attiecību un sociālās iekļaušanas ēnu ministri.

2007. gada federālajās vēlēšanās uzvarēja Leiboristu partija. 2007. gada 3. decembrī Gilards deva zvērestu kā pirmā sieviete Austrālijas premjerministra vietniece.

Viņa bija arī izglītības ministre, nodarbinātības un darba attiecību ministre un sociālās integrācijas ministre. Kā izglītības ministre Gilards devās uz Vašingtonu, kur parakstīja vienošanos ar ASVizglītībasministru Arnu Dunkanu (Arne Duncan), lai veicinātu labāku abu valstu sadarbību izglītības reformu jomā.

2007. gada 11. decembrī viņa kļuva par pirmo sievieti Austrālijas vēsturē premjerministra amatā, kad kļuva par premjerministra pienākumu izpildītāju, kamēr Kevins Rads devās uz Apvienoto Nāciju Organizācijas klimata pārmaiņu konferenci Bali. Pirmajā valdības darbības gadā viņa premjerministra pienākumu izpildītāja bija 69 dienas, kamēr Rudds bija aizjūras zemēs.

Gilards ir ļoti atzīta debatētāja, un viņu raksturo kā "labāko parlamentāro uzstāšanos leiboristu pusē".

Izglītības, nodarbinātības un darba attiecību ministrs

Gilards atcēla Hovarda valdības ieviestos WorkChoices industriālo attiecību likumus un aizstāja tos ar Fair Work Bill. Ar to tika izveidota vienota darba attiecību birokrātija ar nosaukumu Fair Work Australia.

2009. gadā Gilards vadīja valdības programmu "Izglītības revolūcijas veidošana", kas piešķīra 16 miljardus Austrālijas dolāru jaunu skolu klašu, bibliotēku un aktu zāļu celtniecībai.

2010. gadā Rūdam sabiedriskās domas aptaujās kritās atbalsts. Leiboristu politiķi bija neapmierināti ar to, kā viņš vadīja partiju. Plašsaziņas līdzekļos bija daudz sižetu par iespēju, ka viņš varētu tikt apstrīdēts kā līderis. 2010. gada 23. jūnijā notika vairākas tikšanās starp Gilardu un Ruddu, kā arī citiem leiboristu partijas līderiem. Rūds runāja ar plašsaziņas līdzekļiem un sacīja, ka Gilards viņam ir lūdzis atkāpties vai rīkot jaunu balsojumu par partijas vadību. Tas izlemtu, kurš būs leiboristu partijas līderis un līdz ar to arī Austrālijas premjerministrs.

Sākotnēji Rūds teica, ka viņš sanāksmē apstrīdēs Gilardas teikto. Tomēr dažas stundas pirms balsojuma viņš atkāpās no līdera amata, kad saprata, ka viņam nav pietiekama atbalsta, lai uzvarētu Gillard. Viņa uzvarēja vēlēšanās bez pretenzijām un kļuva par Austrālijas 27. premjerministri. Tajā pašā sanāksmē par leiboristu līdera vietnieku un līdz ar to arī premjerministra vietnieka amatā pēc Gilardas ievēlēja valsts kasieri Veinu Svanu (Wayne Swan), kuram nebija iebildumu. Gilards sacīja: "Mans nodoms ir vadīt valdību, kas katru dienu koncentrējas uz strādājošo ģimeņu vajadzību apmierināšanu visā valstī". Viņa sacīja: "Es nonācu pie uzskata, ka laba valdība zaudē savu ceļu".

2012. gada februārī Rūds atkāpās no ārlietu ministra amata un paziņoja, ka metīs viņai izaicinājumu uz Leiboristu partijas vadītāja amatu. Gilards 2012. gada 27. februārī sasauca partijas sanāksmi un lūdza rīkot jaunu balsojumu par vadību. Viņa uzvarēja līderes vēlēšanās, saņemot 71 balsi pret tikai 31 balsi par Ruddu.

2013. gada 26. jūnijā Gilards izsludināja līderu izplūdi. Kevins Rūds paziņoja par savu kandidatūru. Rūds uzvarēja Gilardu ar 57 pret 45 balsīm. Pēc rezultātiem vairāki ministri atkāpās no ministru amata, tostarp Veins Svans (Wayne Swan), Pīters Garets (Peter Garrett), Gregs Kombets (Greg Combet), Džo Ludvigs (Joe Ludwig), Kreigs Emersons (Craig Emerson) un Stīvens Konrojs. Atbilstoši solījumam, ko viņa un Rūds deva balsojumā, Gilards paziņoja, ka nepretendēs uz pārvēlēšanu, un paziņoja par savu aiziešanu no politikas gaidāmajās federālajās vēlēšanās.

Gilards ir Leiboristu partijas kreisās frakcijas biedrs. Žaklīnas Kentas (Jacqueline Kent) 2009. gadā publicētajā Ž. Gilardas biogrāfijā analizēts, ka viņas piederība šai frakcijai ir "vairāk organizatoriska nekā ideoloģiska".

Iedzīvotāju politikas jautājumā Gilarda, atšķirībā no savas priekšgājējas, ir pret "lielu Austrāliju". Viņa uzsver ilgtspējības nepieciešamību, sakot, ka "Austrālijai nevajadzētu strauji virzīties uz lielu iedzīvotāju skaitu".

Gilards ir par izvēli attiecībā uz reproduktīvajām tiesībām. Viņa neatbalsta geju laulības.

Kopš 2006. gada Gilardas partneris ir Tims Matīsons. Agrāk viņai bija attiecības ar arodbiedrību pārstāvjiem Maikla O'Konora un Brūsa Vilsona un federālo leiboristu deputātu Kreigu Emersonu. Viņa nekad nav bijusi precējusies, un viņai nav bērnu.

Kad 2010. gadā ABC raidījumā Džona Faina (Jon Faine) Džonai jautāja: "Vai jūs ticat Dievam?", Gilarda atbildēja: "Nē, es neticu, Džona, es neesmu reliģioza persona...". Es, protams, ļoti cienu reliģiskos uzskatus, bet tie nav mani uzskati". Jaunieceltajiem premjerministriem ir jāsaņem amata apliecinājums jeb jāsaņem zvērests uz Bībeles. Gilards izvēlējās zvērestu.

Viņa dzīvo Melburnas dienvidrietumu priekšpilsētā Altonā un publiski atbalsta Austrālijas futbola klubu Western Bulldogs.