Bioģeogrāfiskais apgabals
Ekozona jeb bioģeogrāfiskais apgabals ir lielākais zemes virsmas bioģeogrāfiskais iedalījums.
Šo iedalījumu pamatā ir augu un dzīvnieku vēsturiskā un evolūcijas gaitā izveidojusies izplatība. Ekozonas ir lieli Zemes virsmas apgabali, kur augi un dzīvnieki attīstījušies relatīvi izolēti ilgā laika periodā un kurus vienu no otra atdala ģeoloģiskas īpatnības, piemēram, okeāni, plaši tuksneši vai augstas kalnu grēdas, kas veidoja šķēršļus augu un dzīvnieku migrācijai. Ekozonas atbilst botānikas floristiskajām valstībām vai zīdītāju zooloģijas zoogeogrāfiskajiem reģioniem.
Ekozonas raksturo tajās sastopamo augu un dzīvnieku evolūcijas vēsture. Tādējādi tās atšķiras no biomiem, kas pazīstami arī kā galvenie biotopu tipi un kas ir zemes virsmas iedalījums pēc dzīvības formas vai augu un dzīvnieku pielāgošanās klimatiskajiem, augsnes un citiem apstākļiem. Biomus raksturo līdzīga kulminācijas veģetācija neatkarīgi no konkrēto augu un dzīvnieku evolūcijas līnijas. Katrā ekozonā var būt vairāki dažādi biomi. Piemēram, tropu mežs Centrālamerikā pēc veģetācijas tipa var būt līdzīgs mežam Jaungvinejā, taču šajos mežos dzīvo augi un dzīvnieki ar ļoti atšķirīgu evolūcijas vēsturi.
Augu un dzīvnieku izplatības modeļus pasaules ekoloģiskajās zonās ir veidojis plātņu tektonikas process, kas ģeoloģiskās vēstures gaitā ir pārdalījis pasaules sauszemes masas.
Šeit lietotais termins "ekozona" ir samērā jauns, un citas iestādes ar tādu pašu nozīmi lieto citus terminus, tostarp "karaļvalsts", "valstība" un "reģions". J. Šulcs lieto terminu "ekozona", lai apzīmētu savu biomu klasifikācijas sistēmu.
Biogeogrāfiskie apgabali
1975. gadā Mikloss Udvardijs (Miklos Udvardy) ierosināja 203 bioģeogrāfisko provinču sistēmu, kas tika sagrupētas astoņās bioģeogrāfiskajās sfērās (Afrotropiskā, Antarktikas, Austrālijas, Indomalajas, Nearktiskā, Neotropiskā, Okeānijas un Palearktikas). Udvardija mērķis bija izveidot integrētu ekoloģisko zemes klasifikācijas sistēmu, ko varētu izmantot dabas aizsardzības nolūkos.
Pasaules Dabas fonda ekozonas
Pasaules Dabas fonda ekozonas lielā mērā balstās uz Pielou (1979) un Udvardy (1975) bioģeogrāfiskajiem apgabaliem. Pasaules Dabas fonda (WWF) izveidotā biologu grupa izstrādāja astoņu bioģeogrāfisko apgabalu (ekozonu) sistēmu, kas ir daļa no vairāk nekā 800 pasaules sauszemes ekoreģionu noteikšanas.
- Nearktiskā zona 22,9 milj. km² (ieskaitot lielāko daļu Ziemeļamerikas)
- Palearktika 54,1 milj. km² (ieskaitot lielāko daļu Eirāzijas un Ziemeļāfrikas)
- Afrotropi 22,1 milj. km² (ieskaitot Subsahāras Āfriku)
- Indomalaja 7,5 milj. km² (ieskaitot Dienvidāzijas subkontinentu un Dienvidaustrumāziju)
- Austrālazija 7,7 milj. km² (ieskaitot Austrāliju, Jaungvineju un blakus esošās salas). Šīs zonas ziemeļu robežu sauc par Vollesa līniju.
- Neotropiskie 19,0 milj. km² (ieskaitot Dienvidameriku un Karību jūras reģionu)
- Okeānija 1,0 milj. km² (ieskaitot Polinēziju, Fidži un Mikronēziju)
- Antarktīda 0,3 milj. km² (ieskaitot Antarktīdu).
Pasaules Dabas fonda shēma kopumā ir līdzīga Udvardija sistēmai, galvenā atšķirība ir tā, ka Austrālijas ekozona ir nošķirta no Antarktīdas, Okeāna un Indomalaja ekozonām. WWF sistēmā Austrālijas-Austrālijas ekoloģiskā zona ietver Austrāliju, Tasmāniju, Vallesas salas, Jaungvineju, Austrumu Melanēzijas salas, Jaunkaledoniju un Jaunzēlandi. Udvardija Austrālijas ekoloģiskajā zonā ietilpst tikai Austrālija un Tasmānija; Valleciju viņš iekļauj Indomalajas ekoloģiskajā zonā, Jaungvineju, Jaunkaledoniju un Austrum Melanēziju - Okeānijas ekoloģiskajā zonā, bet Jaunzēlandi - Antarktikas ekoloģiskajā zonā.
Sešu no astoņām pasaules ekoloģiskajām zonām karte Nearktiskā Palearktika Afrotropiskā Indomalaja Austrālija Neotropiskā Okeānija un Antarktika Ekoloģiskās zonas nav attēlotas.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir ekozona?
A: Ekozona, saukta arī par bioģeogrāfisko apgabalu, ir visplašākais Zemes virsmas iedalījums, kas balstās uz augu un dzīvnieku vēsturisko un evolūcijas izplatību.
J: Ar ko ekozonas atšķiras no biomiem?
A: Ekozonas atšķiras no biomiem, kas ir Zemes virsmas iedalījums pēc dzīvības formas vai pielāgošanās klimatiskajiem, augsnes un citiem apstākļiem. Biomus raksturo līdzīga kulminācijas veģetācija neatkarīgi no konkrētu augu un dzīvnieku evolūcijas līnijas.
J: Kādi faktori ietekmē ekozonu struktūru?
A: Augu un dzīvnieku izplatības modeļus pasaules ekozonās ir veidojusi plākšņu tektonika, kas ģeoloģiskās vēstures gaitā ir pārdalījusi zemes masas.
J. Šulcs lieto terminu "ekozona"?
A: J. Šulcs lieto terminu "ekozona", lai apzīmētu savu biomu klasifikācijas sistēmu.
J: Kādi šķēršļi var nošķirt vienu ekozonu no otras?
A: Ekozonas viena no otras var šķirt ģeoloģiskas īpatnības, piemēram, okeāni, plaši tuksneši vai augstas kalnu grēdas, kas veido šķēršļus augu un dzīvnieku migrācijai.
J: Vai visi ekozonas augi un dzīvnieki ir evolucionāri radniecīgi?
A: Nē, lai gan katrā ekozonā var būt vairāki dažādi biomi ar līdzīgiem veģetācijas tipiem, tos var apdzīvot augi un dzīvnieki ar ļoti atšķirīgu evolūcijas vēsturi.
J: Vai bioģeogrāfisko apgabalu apzīmēšanai tiek lietoti arī citi termini?
A: Jā, citas iestādes lieto citus terminus, tostarp valstība, valstība un reģions, ar tādu pašu nozīmi kā ekozona vai bioģeogrāfiskā valstība.
