Ekozona jeb bioģeogrāfiskais apgabals ir lielākais zemes virsmas bioģeogrāfiskais iedalījums.

Šo iedalījumu pamatā ir augu un dzīvnieku vēsturiskā un evolūcijas gaitā izveidojusies izplatība. Ekozonas ir lieli Zemes virsmas apgabali, kur augi un dzīvnieki attīstījušies relatīvi izolēti ilgā laika periodā un kurus vienu no otra atdala ģeoloģiskas īpatnības, piemēram, okeāni, plaši tuksneši vai augstas kalnu grēdas, kas veidoja šķēršļus augu un dzīvnieku migrācijai. Ekozonas atbilst botānikas floristiskajām valstībām vai zīdītāju zooloģijas zoogeogrāfiskajiem reģioniem.

Ekozonas raksturo tajās sastopamo augu un dzīvnieku evolūcijas vēsture. Tādējādi tās atšķiras no biomiem, kas pazīstami arī kā galvenie biotopu tipi un kas ir zemes virsmas iedalījums pēc dzīvības formas vai augu un dzīvnieku pielāgošanās klimatiskajiem, augsnes un citiem apstākļiem. Biomus raksturo līdzīga kulminācijas veģetācija neatkarīgi no konkrēto augu un dzīvnieku evolūcijas līnijas. Katrā ekozonā var būt vairāki dažādi biomi. Piemēram, tropu mežs Centrālamerikā pēc veģetācijas tipa var būt līdzīgs mežam Jaungvinejā, taču šajos mežos dzīvo augi un dzīvnieki ar ļoti atšķirīgu evolūcijas vēsturi.

Augu un dzīvnieku izplatības modeļus pasaules ekoloģiskajās zonās ir veidojis plātņu tektonikas process, kas ģeoloģiskās vēstures gaitā ir pārdalījis pasaules sauszemes masas.

Šeit lietotais termins "ekozona" ir samērā jauns, un citas iestādes ar tādu pašu nozīmi lieto citus terminus, tostarp "karaļvalsts", "valstība" un "reģions". J. Šulcs lieto terminu "ekozona", lai apzīmētu savu biomu klasifikācijas sistēmu.

Ekozonu galvenās grupas un raksturojums

Parasti ekoloģiskajā un bioģeogrāfiskajā literatūrā izšķir vairākas lielas ekozonas (dažādos avotos skaits un robežas var nedaudz atšķirties). Galvenās ekozonas un to īss raksturojums:

  • Nearktika (Ziemeļamerika) — aptver lielu daļu Ziemeļamerikas; raksturīgas ziemeļu mežu un stepju faunas, kā arī daļēji līdzīgas sugas ar Palearktiku.
  • Palearktika (Eirāzija un Ziemeļāfrika) — plašs reģions, kurā ietilpst Eiropa, Āzija līdz Himalajiem un Ziemeļāfrika; tajā ir gan boreālie meži, gan plašas stepes un tuksneši.
  • Neotropika (Centrālā un Dienvidamerika) — ļoti bagāta tropu flora un fauna, liela endēmija (piem., tropiskie meži ar jaguāriem, tropiskie putni, daudzveidīgas augu grupas).
  • Afrotropika (Subsahāras Āfrika un Madagaskara) — savannas, tropu meži, kā arī ļoti daudz endēmisku sugu Madagaskarā (piem., lemuri).
  • Indomalaja (Indo-Malezija, Dienvidaustrumu Āzija) — tropu un subtropu zonas ar bagātu sugu daudzveidību; šajā reģionā atrodas arī Sālklints/Wallace līnija, kas sadala Indomalaju un Austrāliju.
  • Austrālija (Australasia) — dominē marsupiji un monotremi (piem., ksurgaus, platspalvnieks), liela daļa endēmisku augu sugu.
  • Okeānija — salu arhipelāgi Klusajā okeānā (Polinēzija, Mikronēzija utt.) ar augstu endēmiju un unikālām putnu un augu sugām.
  • Antarktika — plašākā daļa Antarktikas un dažu tuvāko salu ekosistēmas, dominē īpašas aukstajām ekosistēmām pielāgotas sugas.

Piemēri un endēmiskas grupas

  • Austrālijas ekozona: monotremi (platspalvnieks), daudz marsupiju (kokokenguras, vāveru lapsenes u. c.).
  • Madagaskaras (Afrotropikas daļa) endēmija: lemuri, daudzi sukulentu un koka veidi.
  • Neotropika: jauni pasaules primāti (plosīgie pērtiķi), tukanveidīgie putni, milzīga brazīlijas lietusmežu augu daudzveidība.
  • Palearktika un Nearktika: lāči, elki, dažādas zīdītāju līnijas, kas pielāgojušās ziemeļu klimatam.

Kā ekozonas atšķiras no biomiem un ecoreģioniem

Galvenā atšķirība ir mērogā un veidošanās iemeslos:

  • Ekozona — lielāka mēroga vienība, ko nosaka augu un dzīvnieku kopējā evolūcijas un izplatības vēsture (ģeoloģiska izolācija, ilga izolācija, migrācijas barjeras).
  • Bioms — klasifikācija pēc galvenā veģetācijas tipa un vides apstākļiem (sk. biomus); dažādas ekozonas var saturēt vienādus bioma tipus.
  • Ecoreģions (ekoregioni) — mazāka mēroga vienības, ko izmanto dabas aizsardzībā; tās ir homogēnas ainavas un ekosistēmu vienības, kas bieži tiek noteiktas praktiskai saglabāšanai.

Veidošanās procesi un vēsturisks konteksts

Augu un dzīvnieku izplatības modeļus ietekmē gan plātņu tektonika, gan paleoklimatiski faktori (ledus laikmeti, klimata maiņas), kā arī ģeogrāfiskas barjeras (okeāni, lielas kalnu grēdas, tuksneši). Vēsturiskie pētnieki, piemēram, Alfreds Rasels Voless (Wallace), veidoja pirmās zoogeogrāfiskās dalījuma idejas, un vēlākajos gadsimtos radušās klasifikācijas to precizēja. Mūsdienās dažādas institūcijas lieto līdzīgus, bet ne identiskus terminus; termins "ekozona" ir viens no mūsdienīgo lietojumiem.

Praktiskā nozīme un saglabāšana

Ekozonu izpratne ir svarīga:

  • lai noteiktu, kuras sugas ir endēmas un kur nepieciešama īpaša aizsardzība;
  • lai plānotu starptautisku dabas aizsardzību un atklātu bioloģiskās daudzveidības karstuma vietas;
  • lai saprastu, kā cilvēka darbība (izciršana, lauksaimniecība, invazīvas sugas, klimata pārmaiņas) ietekmē ilgtermiņa sugu izplatību un evolūcijas procesus.

Saglabāšanas biologi bieži izmanto ekozonu un ecoreģionu dalījumu, lai noteiktu prioritātes un izstrādātu aizsardzības stratēģijas, jo ekozonas robežas atspoguļo evolūcijas un ģenētiskās daudzveidības vēsturi.

Kopsavilkums

Ekozona ir liela bioģeogrāfiska vienība, kas balstīta uz evolūcijas un ģeogrāfiskās izolācijas vēsturi. Tā nav identiska ar biomu, jo viena ekozona var ietvert vairākus biomus, bet tās zinātniskā un praktiskā nozīme ir būtiska, lai saprastu sugu izcelsmi, izplatību un nodrošinātu efektīvu dabas aizsardzību.