Afrotropiskais reģions ir viena no astoņām Zemes ekoloģiskajām zonām. Agrāk šo zonu sauca par Etiopijas zonu.

Zonā ietilpst Āfrika uz dienvidiem no Sahāras, Arābijas pussalas dienvidu un austrumu daļa, Madagaskaras sala, Irānas dienvidi, Pakistānas galējie dienvidrietumi un Indijas okeāna rietumu daļas salas. Gandrīz visa šī zeme bija daļa no senā dienvidu superkontinenta Gondvānas, kas sāka sadalīties pirms 150 miljoniem gadu.

Teritorija un ģeogrāfiskās robežas

Afrotropiskais reģions aptver plašu platību no sausajām Sahāras dienvidu malas teritorijām līdz tropu un subtropu salām Indijas okeānā. Reģiona robežas nav tikai politiskas — tās ierobežo klimats un floras/faunas sastāvs. Boreālā Sahāra un nedaudz vēsākās Vidusjūras zonas ziemeļos veido skaidru biogeogrāfisku pāreju. Reģiona iezīme ir arī salu un pussalu izolācija (piem., Madagaskara, Komoru salas, Ziemeļaustrumu Mozambikas salas), kas radījusi augstu bioloģiskās daudzveidības un endēmisma līmeni.

Klima un ainavas

Afrotropiskais reģions ietver ļoti dažādus klimatus un ainavas:

  • Tropu lietusmeži: īpaši Rietumāfrikā un Kongo baseinā — blīvas, daudzslāņu mežu kopas ar augstu sugu daudzumu.
  • Savannas: plašas zālaugu teritorijas ar izkliedētām kokaugiem, dominēšanas zonā subsahāras Āfrikā; sezonālas lietavas un sausumi veido raksturīgu biotopu.
  • Sauss un pus-krūmāju reģions: Sahelas zona un Dažādas austrumu un rietumu piekrastes daļas ar izteiktu sauso sezonu.
  • Pustuksneši un tuksneši: Namība, Kalahari un citi pus-tuksneši dienvidaustrumos.
  • Mangrovju un piekrastes ekosistēmas: piekrastes lagūnas un estuāri, svarīgi jūras un putnu sugām.
  • Kalnu un augstkalnu meži: Etiopijas kalni, Rifejas un citi austrumus galējos reģionos — raksturīgas endēmas un adaptācijas augstuma joslās.

Flora

Afrotropiskajā reģionā valda liela augu daudzveidība un dažādas ģeoclimatiskas kopas. Starp raksturīgajiem veģetācijas tipi ir:

  • Tropu lietusmeži: bagātīgi ar kokiem no ģintīm kā Ceiba, Entandrophragma u. c., daudz lianas un epifītu.
  • Miombo un Mopane meži: Āfrikas ziemeļrietumos un dienvidaustrumos raksturīgas lazdīdzīgas un akācijas līdzīgas sugas; miombo koksne ir svarīgs vietējam zemkopības un kurināmā resursam.
  • Baobabi: ikonisks elements daudzos reģiona skatos — Adansonia sugas ar biezām stumbriem ūdens uzkrāšanai.
  • Akācijas un akmeņainu kopu augi: pielāgoti sausumam un ugunskaitam — bieži sastopami savannās un pus-krūmāju zonās.
  • Madagaskaras endēmas: sala ir izcils piemērs evolūcijas atšķirībām — daudz sugu, kuras nav sastopamas nekādā citā pasaules daļā, tostarp unikālas palmu, orkīdeju un sukulentu grupas.

Fauna

Reģions ir pazīstams ar sava mēroga ikonu sugām un bagātu dzīvnieku kopumu:

  • Lielie zīdītāji: Āfrikas ziloņi, lauvs, degunradži, bifeļi, žirafes, daudzveidīgas antilopes un nīlzirgi. Savannas ekosistēmas atbalsta masveida migrācijas un sarežģītas plēsēju–grauzēju attiecības.
  • Primāti: dažādas pērtiķu sugas, tostarp šimpanzes, gorillas, žako un daudz tropu pērtiķu; Madagaskarā atsevišķa grupa — lemuri, kas ir īpaši vietējā endēmija.
  • Putni: varavīksnainas tropu putnu kopas, strausi, hornbills (ragaļi), ērgļi un daudzas migrujošās sugas piekrastes zonās.
  • Rāpuļi un abinieki: krokodili, ķirzakas, dažādas čūsku sugas un bagātīgs varžu daudzums, īpaši mitrās zonās.
  • Bezpakaļdzīvnieki: kukaiņi un cita posmkāju bagātība — tropu meži un savannas ir ļoti produktīvas biotopu daudzveidības dēļ.

Bioloģiskā daudzveidība un endēmisms

Afrotropiskais reģions ir viens no pasaules bioloģiskās daudzveidības centriem. Īpaši izteikts endēmisms ir salu un kalnu izolētajās zonās — Madagaskarā, dažās Indijas okeāna salās un Augsto kalnu lobjos. Šīs vietas satur daudzas sugas, kas eksistē tikai šajā reģionā.

Istabas un izsaukumi (draudi) un aizsardzība

Galvenie draudi Afrotropiskajam reģionam ir:

  • mežu izciršana lauksaimniecībai un kokmateriālu ieguvei;
  • nelegālā medības un nozieguma tirdzniecība ar dzīvnieku izcelsmes izstrādājumiem (piem., degunradžu ragi, ziloņa zobi);
  • habitat fragmentācija un urbanizācija;
  • inovatīvās un invazīvās sugas, kas traucē vietējām ekosistēmām;
  • klimata pārmaiņas, kas maina lietus sezonu režīmu un pieejamību ūdens resursiem.

Aizsardzības pasākumi ietver nacionālo parku un rezervātu izveidi, kopienu vadītus saglabāšanas projektus, starptautiskos līgumus (piem., CITES) un vietējas atjaunošanas programmas. Panākumi ir atšķirīgi — dažās vietās dzīvnieku populācijas stabilizējas, citur joprojām notiek nozīmīgas sugu samazināšanās.

Nobeigums

Afrotropiskais reģions ir daudzveidīgs un ekoloģiski svarīgs pasaules daļu komplekss, kurš sniedz būtisku ieguldījumu globālajā bioloģiskajā daudzveidībā. Lai saglabātu šo reģionu nākamajām paaudzēm, nepieciešama līdzsvarota cilvēku darbību plānošana, starptautiska sadarbība un vietējo kopienu iesaiste aizsardzībā.