Serengeti

Serengeti nacionālais parks

Ģeogrāfija

Parka platība ir 14 763 km² (5700 kvadrātjūdžu), kas aptver pļavu līdzenumus un savannas, kā arī upju mežus un mežus. Parks atrodas valsts ziemeļos, ziemeļos robežojas ar Tanzānijas un Kenijas valsts robežu, kur tas nepārtraukti robežojas ar Masai Mara nacionālo rezervātu. Parka dienvidaustrumos atrodas Ngorongoro aizsargājamā teritorija, dienvidrietumos - Masvas medību rezervāts, rietumu robežās - Ikorongo un Grumeti medību rezervāti, ziemeļaustrumos - Loliondo medību kontroles zona.

Nacionālajā parkā drīkst dzīvot tikai daži cilvēki. Izņēmums ir parka darbinieki, pētnieki un Frankfurtes Zooloģiskās biedrības darbinieki, kā arī dažādu naktsmītņu un viesnīcu darbinieki. Galvenā apdzīvotā vieta ir Seronera.

Parkā ir trīs reģioni:

• Serengeti līdzenumi: bezgalīgas, gandrīz bezkoku pļavas dienvidos. Tieši šeit gnu gnu dzimst, jo tie līdzenumos uzturas no decembra līdz maijam. Arī citi nagaiņi - zebras, gazeles, impalas, hartebeesti, topi, bifeļi, ūdensputni - mitrajā sezonā sastopami lielā skaitā. Kopjes ir granīta pilskalni, kas šajā reģionā ir ļoti bieži sastopami, un tie ir lieliski novērošanas punkti plēsējiem, kā arī patvēruma vieta hirakšiem un pitoniem.
• Rietumu koridors: šī reģiona purvaino savannu klāj "melnās kokvilnas" (patiesībā melnā māla) augsne. Grumeti upē dzīvo milzīgi Nīlas krokodili, kolobusa pērtiķi un cīņas ērgļi. Migrācija notiek no maija līdz jūlijam.
• Ziemeļu Serengeti: ainavā dominē atklātas mežu teritorijas un pauguri no Seronera dienvidos līdz pat Māras upei Kenijā. Papildus gnu un zebru migrācijai (kas notiek no jūlija līdz augustam un novembrī) krūmainā savanna ir labākā vieta, kur sastapt ziloņus, žirafes un dik dikus.

Savvaļas dzīvnieki

Līdztekus nagaiņu migrācijai parkā ir arī daudz citu savvaļas dzīvnieku, jo īpaši "lielā piecnieka":

• Lauva: tiek uzskatīts, ka Serengetijā ir lielākā lauvu populācija Āfrikā, daļēji pateicoties medījuma sugu pārpilnībai. Pašlaik šajā ekosistēmā dzīvo vairāk nekā 3000 lauvu.
• Āfrikas leopards: šie vientuļie plēsēji bieži sastopami Seronera reģionā, taču tie ir sastopami visā nacionālajā parkā, un to populācija pašlaik ir aptuveni 1000.
• Āfrikas ziloņi: to ganāmpulki atgūstas no populācijas samazināšanās, ko izraisīja malumedniecība 20. gadsimta 80. gados, un tie galvenokārt dzīvo parka ziemeļu reģionos.
• Melnie degunradži: galvenokārt ap kopjes parka centrā, bet mežonīgās malumedniecības dēļ ir palicis ļoti maz īpatņu. Atsevišķi īpatņi no Masai Māras rezervāta dažkārt šķērso parka robežu un iekļūst Serengetijā no ziemeļu daļas.
• Āfrikas bifeļi: joprojām ir daudz un veselīgā skaitā, bet to skaits ir nedaudz samazinājies slimības dēļ.

Parkā dzīvo arī daudzas citas sugas, tostarp gepardi, Tomsona un Granta gazeles, topi, elandras, ūdensputni, hiēnas, babuīni, impalas, Āfrikas savvaļas suņi un žirafes. Parkā ir arī aptuveni 500 putnu sugu, tostarp strausi, sekretārputni, Kori dumpji, vainagotas dzērves, marabu stārķi, cīņas ērgļi, skaistuļi un daudzas grifu sugas.

Impala parkā, 2011. gada marts

Ngorongoro aizsargājamā teritorija

Ngorongoro ir milzīga izmiruša vulkāna kaldera, kas ir daļa no Serengeti teritorijas.

Ngorongoro aizsargājamā teritorija (NCA) ir UNESCO Pasaules mantojuma objekts, kas atrodas 180 km uz rietumiem no Arušas, Tanzānijas Krāteru augstienes apgabalā.

Ngorongoro krāteris

NCA galvenā iezīme ir Ngorongoro krāteris - liela vulkāna kaldera. Krāteris, kas izveidojās, eksplodējot un sabrūkot milzīgam vulkānam pirms aptuveni diviem līdz trim miljoniem gadu, ir 610 m dziļš, un tā dibens aizņem 260 km²100 kv. jūdžu).

Sākotnējā vulkāna augstums tiek lēsts no 15 līdz 19 tūkstošiem pēdu (4500 līdz 5800 metru).

Lai gan tiek uzskatīts par "dabisku aploku", kurā mīt ļoti dažādi savvaļas dzīvnieki, mitrajā sezonā krāteri pamet līdz pat 20 % vai vairāk gnu (Connochaetes taurinus) un puse zebru (Equus burchelli) populācijas. Ngorongoro lauvas ir ievērojami inbridētas, un daudzas ģenētiskās problēmas pāriet no paaudzes paaudzē. Tas ir saistīts ar to, ka vietējā genofondu papildina ļoti maz jaunu asinslīniju, jo tikai daži migrējošie lauvu tēviņi iekļūst krāterī no ārpuses. Tie, kas ierodas krāterī, bieži vien nespēj papildināt genofondu. Krātera lauvu tēviņi, pateicoties lielajiem izmēriem (kas ir bagātīga barības avota rezultāts), viegli izspiež ārējos konkurentus.

Dzīvnieku populācijas krāterī ietver lielāko daļu Austrumāfrikas sugu, bet nav impalu (Aepyceros melampus), žirafu (Giraffa camelopardalis) un krokodilu (Crocodylus niloticus).

Krātera augstienē, kas atrodas pret austrumu pasātiem, gadā nokrišņu daudzums ir 800-1200 mm, un to lielā mērā klāj kalnu meži, savukārt mazāk stāvajā rietumu sienā nokrišņu daudzums ir tikai 400-600 mm; šajā pusē ir pļavas un krūmāji, ko klāj Euphorbia bussei koki. Krātera dibenā pārsvarā ir atklātas pļavas ar divām nelielām meža platībām, kurās dominē Acacia xanthophloea.

Munges strauts nosusina Olmoti krāteri uz ziemeļiem un ir galvenais ūdens avots, kas ieplūst sezonālajā sāls ezerā krātera centrā. Šis ezers ir pazīstams ar diviem nosaukumiem: Makat, kā to dēvē masaji, kas nozīmē sāls, un Magadi. Lerai strauts nosusina mitros mežus uz dienvidiem no krātera, un tas baro Lerai mežu krātera dibenā - kad ir pietiekami daudz lietus, Lerai ūdens ieplūst arī Magadi ezerā. Ūdens ieguve, ko veic mājiņas un NCA galvenā mītne, samazina ūdens daudzumu, kas ieplūst Lerai, par aptuveni 25 %.

Otrs galvenais krātera ūdens avots ir Ngoitokitoka avots netālu no krātera austrumu sienas. Šeit ir tūristiem pieejama piknika vieta un milzīgs purvs, ko baro avots, un šajā teritorijā dzīvo hipopotami, ziloņi, lauvas un daudzi citi. Ap krātera dibenu ir vēl daudzi citi nelieli avoti, un tie ir svarīgi ūdens krājumi dzīvniekiem un vietējiem Masaai, īpaši sausuma laikā.

Papildus zebru, gazeļu un gnu ganāmpulkiem krāterī mīt arī "Lielā piecnieka" pārstāvji - degunradži, lauvas, leopardi, ziloņi un bifeļi. Krāterī mīt gandrīz visas Austrumāfrikas savvaļas dzīvnieku sugas, un tiek lēsts, ka krāterī ir aptuveni 25 000 dzīvnieku.

Pēc 2000. gada sausuma pēc zinātnieku komitejas ieteikumiem krāterī tika ieviesta ekoloģiskās dedzināšanas programma, kas paredz katru gadu vai divreiz gadā kontrolēti dedzināt līdz 20 % pļavu. Tagad masajiem ir atļauts ganīt lopus krāterī, taču tiem katru dienu ir jāiekāpj un jāizkāpj no krātera.

Olduvaja aiza

Aizsargājamā teritorija aizsargā arī Olduvaja aizu, kas atrodas līdzenumu apgabalā. Tā tiek uzskatīta par cilvēces mītni pēc tam, kad tajā tika atrasti pirmie zināmie cilvēka dzimtas Homo habilis, kā arī agrīno hominīdu, piemēram, Paranthropus boisei, eksemplāri.

Olduvaja aiza jeb Oldupaja aiza ir stāvas puses aiza Lielajā Rifta ielejā, kas stiepjas gar Āfrikas austrumiem. Olduvai atrodas Serengeti līdzenuma austrumu daļā Tanzānijas ziemeļos, un tā ir aptuveni trīsdesmit jūdžu gara. Tā atrodas Ngorongoro augstienes lietus ēnā un ir sausākā reģiona daļa.

Tā ir viena no nozīmīgākajām aizvēsturiskajām vietām pasaulē. Tās pētījumi ir ievērojami uzlabojuši mūsu izpratni par agrīno cilvēka evolūciju. Izrakumus tur 20. gadsimta 50. gados pirmie uzsāka Mērija un Luiss Līkiji (Mary and Louis Leakey). To joprojām turpina viņu ģimene. Pleistocēna laikā šajā vietā atradās liels ezers, kura krastus klāja vulkānisko pelnu slānis. Aptuveni pirms 500 000 gadiem seismiska darbība novirzīja netālu esošo straumi, kas sāka iegrimt nogulumos, atklājot septiņus galvenos slāņus aizas sienās.

Olduvai Gorge, 2006. gada februāris