Pleistocēns — ledus laikmets (2,6 milj.–11 700 g.): definīcija un fakti

"Ledus laikmets" ir novirzāms šeit. Citiem lietojumiem skatiet Ice Age (disambiguation).

Pleistocēna posms jeb laikmets bija ilgs laika posms. Tas ilga no 2,6 miljoniem gadu līdz 11 700 gadiem. Pleistocēns sekoja pliocēnam. Tas ir kvartāra perioda pirmais posms, un pēc tā seko pašreizējais holocēns.

Pleistocēns bija ledus laikmets - auksti ledus laiki ar īsākiem, siltākiem starpledus laikiem. Ledus laikmets ir laiks, kad pasaulē uz ilgu laiku kļūst daudz aukstāks. Lielākajā 20. gadsimta daļā ģeologi uzskaitīja četrus "lielākos" ledus laikmetus. Mūsdienās par "lielajiem" tiek dēvēti vēl vairāki. Šo ledus laikmetu laikā lielu daļu mums zināmās pasaules klāja ledus: Ziemeļamerika līdz pat Lielajiem ezeriem, visa Krievijas ziemeļu daļa un Eiropa, Anglija līdz Temzei.

Daudzi tolaik dzīvojošie dzīvnieki ir izmiruši. To izraisīja klimata pārmaiņas un cilvēku medības. Daudzi zīdītāji bija lielāki un apmatotāki nekā tagad dzīvojošie. Gliptodons bija kaut kas līdzīgs milzu bruņurupucim, bet mamuti bija spalvaini ziloņi.

Senās cilvēku sugas dzīvoja pleistocēnā. Eiropā un Āzijā līdz aptuveni pirms 30 000 gadu dzīvoja liela auguma neandertālietis (Homo neanderthalensis). Mūsdienu cilvēks nav cēlies no neandertāliešiem, bet gan radies Āfrikā no cita šīs ģints atzara.

Laika ierobežojumi un periodizācija

Pleistocēna sākums tradicionāli tiek datēts apmēram pirms 2,6 miljoniem gadu (dažos avotos precīzāk — 2,58 milj. g.); tas noslēdzas aptuveni pirms 11 700 gadiem, kad sākas holocēns. Pleistocēna laikā klimats mainījās ritmiski — ilgākas aukstuma fāzes (glaciāli jeb ledus laikmeti) maiņājās ar īsākiem siltākiem starpledus (interglaciāliem). Kopš aptuveni 0,8 milj. gadu ritms galvenokārt noritēja aptuveni 100 000 gadu ciklos.

Kāpēc mainījās klimats?

Pleistocēna ledus un starpledus ciklus lielā mērā saistīti ar Zemes orbītas parametrus — tā sauktajiem Milankoviča cikliem (orbītas ekscentricitāte, zemes ass slīpums un precesija). Klimata izmaiņas pastiprināja siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas atmosfērā, okeānu cirkulācija un lokāli ģeogrāfiski faktori. Ledāja izplešanās samazināja jūras līmeni — LGM (Last Glacial Maximum, apm. pirms 21 000 gadiem) laikā jūras līmenis bija līdz ~120 metriem zemāks nekā tagad, atklājot kontinenta šelfus un izveidojot zemes tiltus (piem., Beringa zemes tilts starp Āziju un Ziemeļameriku).

Ledāji un to izplatība

Pleistocēna laikā lielas ledus segas pārklāja:

• Ziemeļameriku — galvenokārt Laurentiešu (Laurentide) un kadu daļu Kanādas ledāji;
• Eiropu — Fennoskandijas ledājs, Britu salu ledāji, kas vietām sasniedza līdz Temzei;
• daļu Sibīrijas un citas augstākas platuma zonas.

Ledāji formēja ainavu — izveidoja ielejas, ezerus (īpaši Skandināvijas un Kanādas ezeru līdzenumi), morēnas un plašas grants un smilšu krājumus.

Flora un fauna Pleistocēnā

Pleistocēna ekosistēmas bija atkarīgas no klimata: ledainās teritorijās dominēja tundra un stepju-tundra (mammoth steppe), kas uzturēja bagātīgu ganāmpulku faunu. Daudziem zīdītājiem bija izmēra un apmatojuma pielāgojumi aukstam klimatam. Starp raksturīgajām sugām:

• Mamuti — spalvaini ziloņiem līdzīgi radījumi;
• mastošanas un citi lieli ganāmpulki;
• Gliptodoni Dienvidamerikā — apmēra ziņā milzīgi bruņurupuča cienīgi dzīvnieki;
• saber-toothed kaķi, megafaunas plēsēji un citi lieli dzīvnieki.

Daudzu sugu izzušana notika galvenokārt pleistocēna beigās un holocēna sākumā — procesā, kurā, visticamāk, iesaistījās gan klimata sasilšana, gan cilvēku medības, gan citas ekoloģiskas pārmaiņas.

Cilvēks pleistocēnā

Pleistocēnā attīstījās un izplatījās vairākas cilvēka sugas. Āfrikā radās mūsdienu cilvēks (Homo sapiens), kurš vēlāk migrēja uz Eiropu, Āziju un tālāk. Eiropā un Rietumāzijā dzīvoja neandertālieši (Homo neanderthalensis). Neandertālieši un mūsdienu cilvēki laika gaitā mijiedarbojās — mūsdienu neafrikāņu populācijas nes nelielu neandertāliešu DNS daudzumu (parasti 1–2%), kas liecina par ierobežotu genētisku apmaiņu.

Pleistocēnā attīstījās arī akmens rīku tehnoloģijas (paleolīts), medību un savākšanas stratēģijas, kā arī agrīnas kultūras izpausmes — māksla (alu gleznojumi, piemēram, dažu alu zīmējumi vēlīnajā pleistocēnā), apģērbu un mājokļu izmantošana, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos.

Datēšana un pētniecība

Pleistocēna notikumu izpētē izmanto dažādas metodes: ledus serdes (ice cores), jūras sedimentu un nogulumu analīzi, paleomagnētismu, radioaktīvo izotopu datēšanu (piem., radiokarbona metodi vēlākiem posmiem), paleontoloģiju un ģenētikas pētījumus. Šīs metodes ļauj rekonstruēt klimata svārstības, ledāju izplešanos un atsīkšanu, kā arī sugu izplatības izmaiņas laika gaitā.

Svarīgākie fakti īsi

• Laiks: aptuveni 2,6 milj. — 11 700 g. p.m.ē.;
• Klimats: dominē ledāji ar periodiskiem siltākiem starpledus;
• Ietekme uz zemes segumu: plašas ledus segas, pazemināts jūras līmenis, mainītas ekosistēmas;
• Dzīvnieki: daudz megafaunas sugu, no kurām daudzas izmirušas;
• Cilvēki: attīstās mūsdienu cilvēki, neandertālieši un citi hominīni; notiek migrācijas un kultūras attīstība.

Pleistocēns būtiski ietekmēja mūsdienu pasaules ģeogrāfiju, bioloģiju un cilvēku vēsturi — tā pēdas redzamas gan ainavā, gan ģenētikā, gan kultūras mantojumā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir pleistocēna stadija?

J: Kas ir ledus laikmets?

J: Cik "lieli" ledus laiki bija 20. gadsimta lielākajā daļā?

J: Kādi dzīvnieki dzīvoja šajā laikā?

J: Kas bija neandertālieši?

J: Kad radās mūsdienu cilvēks?

Meklēt pēc burta