Džons Vinstons Hovards (John Winston Howard, dzimis 1939. gada 26. jūlijā) ir bijušais Austrālijas politiķis, kurš bija 25. Austrālijas premjerministrs no 1996. gada 11. marta līdz 2007. gada 3. decembrim. Džons Hovards ir otrais Austrālijas premjerministrs ar visilgāk nostrādāto amatu pēc Roberta Mencieša (Robert Menzies). Hovards ir Liberālās partijas biedrs un ilgstoši bijis tās vadošā figūra.

Biogrāfija un izglītība

Džons Hovards dzimis Sidnejā. Viņš ieguva izglītību jurista profesijā un pirms politiskās karjeras strādāja par juristu un vēlāk arī pasniedzēja un valsts pārvaldes funkcijās. 1974. gadā Hovards tika ievēlēts par deputātu un kopš tā brīža līdz 2007. gadam kalpoja parlamentā.

Politiskā karjera — agrīnie gadi

1970. un 1980. gados Hovards bija aktīvs Liberālās partijas politiķis un Freizera (Malcolm Fraser) valdības laikā pildīja dažādus kabineta pienākumus. Malkolma Freizera konservatīvā valdība zaudēja 1983. gada vēlēšanās Bobam Hokam, un sākās ilgs opozīcijas periods darba un politiskās pārkārtošanās posmā.

Pārbrauciens uz partijas līderību un ceļš uz premjerministra amatu

Hovards ilgstoši darbojās partijā un vairākkārt vadīja opozīciju. Viņš bija Liberālās partijas līderis gan 1980. gadu vidū, gan atkal 1990. gadu vidū, no 1995. gada iezīmējot kursu, kas noveda pie uzvaras 1996. gada vēlēšanās. Pēc šīs uzvaras viņš kļuva par premjerministru un vadīja valdību divus pilnus termiņus un vēlāk pārvēlēts vēlreiz, saglabājot amatu līdz 2007. gadam.

Galvenie politiskie uzstādījumi un notikumi kā premjerministram (1996–2007)

Džona Hovarda valdība ieviesa virkni nozīmīgu ekonomisku, sociālu un drošības politikas pasākumu, kuriem bija ilgstošas sekas:

  • Ekonomika — valdība veicināja tirgus orientētas reformas, fiskālo kontroli un privatizācijas pasākumus; 2000. gadā tika ieviests preču un pakalpojumu nodoklis (GST), kas bija viens no viņa politiskajiem lielajiem projektiem.
  • Drošība un starptautiskā politika — Hovards nostiprināja attiecības ar ASV un atbalstīja Austrālijas dalību starptautiskajās operācijās, tostarp pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem; viņa valdība atbalstīja ASV vadīto invāziju Irākā 2003. gadā.
  • Reģionālā politika — 1999. gadā, kad Timoras Austrums deva ceļu uz neatkarību, Austrālija vadīja starptautisko spēku (INTERFET), kas nodrošināja kārtību reģionā.
  • Imigrācija un bēgļu politika — Hovarda valdība ieviesa stingrākas patvēruma pieteikumu un robežu kontroles procedūras, tostarp tā dēvēto "Pacific Solution" praksi un obligāto imigrantu aizturēšanu uz laiku, kas radīja lielas debates par cilvēktiesībām.
  • Sociālās un tiesību reformas — pēc Portartūras šaušanas 1996. gadā valdība ieviesa ļoti stingrus ieroču kontroli ierobežojumus. Savukārt darba tiesību reformu pakete "WorkChoices" (2005) izraisīja plašas sabiedrības pretrunas un vāja popularitāte starp darba ņēmējiem.
  • Republikānisms un nacionālā identitāte — 1999. gada referendumā Hovards atbalstīja status quo un aicināja balsot "NĒ" attiecībā uz konstitucionālo pāreju uz prezidentu formu; referendums beidzās ar republikas atbalstītāju zaudējumu.
  • Attieksme pret Australiāņu pirmiedzīvotājiem — Hovarda valdība atteicās sniegt formālu atvainošanās paziņojumu "Stolen Generations" upuriem; šis jautājums vēlāk kļuva par plaši apspriestu politisku tēmu.

Kritika, popularitāte un vēlēšanu iznākums

Hovarda ilgais premjerministra laiks iezīmējās ar stabilu ekonomisko izaugsmi un budžeta pārvaldību, taču daļai sabiedrības viņa sociāli un imigrācijas politiskie lēmumi šķita pārāk stingri. 2007. gada federālajās vēlēšanās Liberālā/Nacionālā koalīcija zaudēja, un uzvarēja darba partija, vadībā ar Kevīnu Rūdu. Pašās vēlēšanās, kas notika 2007. gada 24. novembrī, Hovards zaudēja arī savu vēlēšanu apgabalu — viņa vietu parlamentā ieguva Maksīna Makkeja. Tas padarīja Hovardu par otro Austrālijas premjerministra amatu valsts vēsturē, kurš zaudēja savu parlamenta vietu, līdzīgi kā Stenlija Brūss 1929. gadā.

Pēcpolitiskā dzīve

Pēc izejas no aktīvās politikas Hovards saglabāja sabiedrisku lomu kā vecākais politiķis, rakstīja memuārus un komentēja aktuālos politiskos notikumus. Viņa grāmata un atmiņu publikācijas sniedz ieskatu viņa lēmumos un valdīšanas stilā, un viņš paliek nozīmīga figūra mūsdienu Austrālijas politiskajā vēsturē.