Kas ir Keinsa ekonomika (keinsiānisms): definīcija un pamatprincipi

Keinsa ekonomika (saukta arī par keinsiānismu) raksturo Džona Meinarda Keinsa ekonomikas teorijas. Keinss savas teorijas aprakstīja grāmatā "Vispārējā nodarbinātības, procentu un naudas teorija". Grāmata tika publicēta 1936. gadā un tika veidota kā atbilde uz Lielo depresiju — laiku, kad tirgi nepietiekami ātri atjaunojās un augsta bezdarba līmeņa problēmas neatrisinājās pašas no sevis.

Pamata ideja

Keinsa centrālā doma ir tāda, ka ekonomikas kopējā aktivitāte lielā mērā ir atkarīga no kopējā pieprasījuma (savienojot patēriņu, investīcijas un valdības izdevumus). Ja pieprasījums ir pietiekams, uzņēmumi ražo un nodarbina cilvēkus; ja pieprasījums krītas, ražošana sarūk un palielinās bezdarbs. Tāpēc, pretrunā ar klasiskām teorijām, Keinss uzsvēra, ka tirgus nevar vienmēr automātiski nodrošināt pilnu nodarbinātību.

Pieprasījuma politika un fiskālā stimulēšana

Keinss ieteica, ka valdība var un tai jāiejaucas ekonomikā, lai stabilizētu ciklus. Šī pieeja bieži tiek saukta par pieprasījuma politiku. Praktiski tas nozīmē:

valdības izdevumu palielināšana uz infrastruktūras projektiem vai sabiedriskajiem darbiem, kas radītu tiešas darbavietas;
nodokļu samazināšana vai tiešas pabalstu programmas, kas palielina mājsaimniecību pirktspēju;
valdības investīcijas, kas caur multiplikatora efektu stimulē privātās investīcijas un patēriņu.

Galvenie mehānismi: multiplikators un likviditātes preference

Keinss izcēla divus svarīgus mehānismus:

Multiplikators: valdības izdevumi rada ienākumus cilvēkiem, kuri pēc tam tērē daļu no šiem ienākumiem — tādējādi sākotnējā izdevumu injekcija rada lielāku kopējo pieprasījumu nekā sākotnējā summa.
Likviditātes preferences teorija: Keinss skaidroja, kā cilvēki izvēlas turēt naudu (likviditāti) vai ieguldīt to atkarībā no procentu likmes un nenoteiktības. Šī teorija palīdz saprast, kā procentu likmes ietekmē investīcijas.

Fiskālā vs monetārā politika

Keinss uzsvēra fiskālās politikas nozīmi (valdības budžeta politika), it īpaši dziļās recesijās, kad monetārā politika (procentu likmju pazemināšana) var būt mazāk efektīva — jo, piemēram, procentu likmes jau var būt ļoti zemas un privātā pieprasījuma atjaunošanās neiestājas (t.s. "likviditātes slazds"). Tomēr Keinss atzina, ka monetārā politika arī spēlē lomu, regulējot aizdevumus un investīciju izmaksas.

Praktiskais ieteikums krīzes gadījumā

Keinss mudināja valdības brīžos, kad darba vietu trūkst, palielināt izdevumus un, ja nepieciešams, aizņemties līdzekļus. Šāda rīcība darbojas, jo tā palīdz atjaunot pieprasījumu: cilvēki iegūst darbu, saņem ienākumus un atkal kļūst parērēji, kas rada papildu pieprasījumu un jaunas darba vietas citās nozarēs.

Kritika un sarežģījumi

Ne visi piekrita vai piekrīt Keinsa priekšlikumiem. Dažas biežāk sastopamās kritikas ir:

konservatīvie, liberārieši un austriešu ekonomikas piekritēji uzskata, ka valdības iejaukšanās traucē brīvajam tirgum un var izraisīt neefektivitāti;
crowding out — pieņēmums, ka valdības aizņemšanās palielina procentu likmes un "izstumj" privātās investīcijas;
moral hazard — bažas, ka glābšanas pasākumi atalgos riskantu uzvedību, jo lielas institūcijas sagaida valdības palīdzību;
stagflācija 1970. gados — periods, kad vienlaikus bija augsts inflācijas līmenis un augsts bezdarbs, kas parādīja ierobežojumus vienkāršai Keinsa receptūrai;
ilgtspējas jautājumi — pastāvīgi augsti budžeta deficīti var radīt ilgtermiņa parāda slogu un inflācijas risku.

Vēsturiski piemēri

Keinsa idejas guva atzinību pēc Otrā pasaules kara, kad valstu valdības aktīvi izmantoja fiskālos instrumentus ekonomiskai atveseļošanai un pilnas nodarbinātības mērķī. Septiņdesmito gadu beigās keinsiānisms zaudēja popularitāti daļēji tāpēc, ka daudzi interpretēja teoriju tā, ka nav iespējams vienlaikus būt ar augstu inflāciju un bezdarbu, bet realitāte parādīja pretējo.

Kad 2007.–2009. gada finanšu krīze izraisīja dziļu recesiju, daudzas valstis atgriezās pie keinsiānisma elementiem un īstenoja stimulēšanas paketes — valdību izdevumu palielināšanu un nodokļu atvieglojumus, lai atbalstītu ekonomiku. Piemēram, ASV un citu valstu vadītāji pieņēma milzīgas atbalsta programmas (tai skaitā Baraks Obama) administrācijas laikā), kas paredzēja valsts izdevumu palielināšanu, lai radītu darbavietas un atjaunotu pieprasījumu. Kritiķi tajā redzēja risku atbalstīt ļaunprātīgas prakses un radīt morāles riskus banku sektorā.

Mūsdienu keinsiānisms un New Keynesian skola

Laika gaitā keinsiānisms attīstījās. Mūsdienu "New Keynesian" ekonomisti iekļāva mikroekonomiskas pamatnostādnes (piem., cenu un algu nelīdzsvarotību — t.s. "stingrību") un makroekonomiskus modeļus, kas ļauj labāk kvantificēt politikas efektus. Mūsdienu debatēs tiek meklēts līdzsvars starp fiskālajiem pasākumiem, monetāro politiku un strukturālajām reformām.

Kādā situācijā Keinsa idejas ir visnoderīgākās?

dziļas, īslaicīgas krīzes ar ļoti zemu pieprasījumu, kad privātais sektors nevēlas vai nevar ieguldīt;
situācijās, kad monetārā politika ir ierobežota (piem., procentu likmes pie nulles robežas);
kad ir jāizvieto resursi (piem., infrastruktūra) un jāatbalsta darbavietas īstermiņā ar potenciālu ilgtermiņa ieguvumu.

Secinājums

Keinsa ekonomika uzsver valdības lomu stabilizēt makroekonomiku, īpaši krīzes brīžos, kad privātais pieprasījums ir vājš. Tā piedāvā rīkus — fiskālos stimulus, nodokļu politiku un sabiedriskos projektus —, lai paaugstinātu pieprasījumu un samazinātu bezdarbu. Tajā pašā laikā šai pieejai ir ierobežojumi un riski (inflācija, parāda slogs, crowding out), tāpēc mūsdienu politikas veidotāji parasti kombinē keinsiānisma principus ar citām ekonomikas nostādnēm un uzmanīgi izvērtē laiku, apjomu un mērķus fiskālajai iejaukšanās.

Pamatideja

Keinsa idejas bija šādas:

Preču tirgus kontrolē nodarbinātību un ražošanu. Darba tirgus to nekontrolē.
Ir iespējams, ka cilvēki kļūst par bezdarbniekiem, pat ja viņi vēlas strādāt.
Uzkrājumu palielināšanās neradīs ieguldījumu pieaugumu tādā pašā apjomā. Cilvēki var izvēlēties, vai ieguldīt naudu vai ietaupīt.
Ekonomiskā sistēma, kuras pamatā ir nauda, atšķiras no ekonomiskās sistēmas, kuras pamatā ir preču apmaiņa.
Naudas daudzuma teorija ir spēkā tikai tad, ja nav bezdarba.
Tirgus ekonomikā ieguldītāju uzvedību nosaka tas, ko Keinss sauca par investoru "dzīvnieku garu".

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Keinsa ekonomika?

A: Keinsa ekonomika ir ekonomiskā teorija, ko savā grāmatā "Vispārējā nodarbinātības, procentu un naudas teorija" izstrādāja Džons Meinards Keinss. Tajā ir aprakstīts, kā darbojas kapitālisms, un ierosināts, ka valdībai būtu jāiejaucas, lai palīdzētu bez darba palikušajiem cilvēkiem ekonomikas lejupslīdes laikā.

J: Ko Keinss teica par kapitālismu?

A: Keinss teica, ka kapitālisms ir laba ekonomiskā sistēma, kurā cilvēki pelna naudu par savu darbu un uzņēmumi nodarbina cilvēkus un maksā viņiem par darbu.

Jautājums: Ko konservatīvie, liberārieši un austriešu ekonomisti domā par Keinsa ekonomiku?

Atbilde: Konservatīvie, liberārieši un austriešu ekonomisti nepiekrīt Keinsa ekonomikas idejām, jo viņi uzskata, ka ekonomika var uzlaboties bez valdības iejaukšanās. Viņi arī apgalvo, ka, aizdodot naudu, valsts atņem naudu uzņēmumiem.

J: Kāpēc 70. gadu beigās Keinsa ekonomika bija mazāk populāra?

A: 70. gadu beigās daudzi interpretēja Keinsa teoriju tā, ka nav iespējams vienlaikus sasniegt augstu inflāciju un augstu bezdarba līmeni. Rezultātā daži cilvēki sāka skeptiski izturēties pret teorijas efektivitāti, kas noveda pie tās popularitātes krituma.

J. Kad Keinsa ekonomika atkal kļuva populāra?

A.: Pēc 2007. gada Lielās lejupslīdes līderi visā pasaulē (tostarp Baraks Obama) izveidoja stimulēšanas pasākumu kopumu, kas ļāva valdībām tērēt naudu darbavietu radīšanai. Tas palīdzēja atjaunot Keinsa ekonomikas popularitāti.

Jautājums: Kā, pēc konservatīvo un liberāriešu domām, stimulu pakete atalgo sliktu rīcību?

Atbilde: Pēc konservatīvo un liberāriešu domām, valdības radītās stimulu paketes atalgo sliktu rīcību, kas noved pie recesijas, jo tās lielajām bankām norāda, ka tās var uzvesties slikti bez sekām, jo valdība vajadzības gadījumā iejauksies.