Džons Meinards Keinss, 1. barons Keinss, CB (1883. gada 5. jūnijs — 1946. gada 21. aprīlis) bija britu ekonomists. Viņa idejas, ko dēvē par Keinsa ekonomiku, būtiski ietekmēja mūsdienu ekonomikas un politikas teoriju. Viņa idejām bija liela ietekme arī uz daudzu valdību nodokļu un ekonomikas politiku. Viņš uzskatīja, ka valdībām jāizmanto nodokļu un banku pasākumi, lai apturētu ekonomikas lejupslīdes, depresijas un uzplaukuma sekas. Viņš ir viens no mūsdienu teorētiskās makroekonomikas pamatlicējiem.

Dzīve un karjera

Džons Meinards Keinss dzimis 1883. gada 5. jūnijā. Izglītību ieguva prestižajās britu skolās — beidza Etonu un studēja Kembridžas Universitātē (King's College), kur vēlāk kļuva par ilggadēju pasniedzēju un pētnieku. Viņš darbojās gan akadēmiskajā jomā, gan valsts pārvaldē: strādāja Finanšu ministrijā un bija nozīmīgs valdības ekonomiskais padomdevējs Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. 1942. gadā kļuva par baronu un ieguva vietu Lielbritānijas Augstajā palātā. Miris 1946. gada 21. aprīlī.

Galvenie darbi un idejas

Keinsam pieder vairāki nozīmīgi darbi, kuros viņš analizēja naudas, nodarbinātības un valsts politikas mijiedarbību. Svarīgākie darbi:

  • The Economic Consequences of the Peace (1919) — kritika pēc Pirmā pasaules kara miera nosacījumiem;
  • A Tract on Monetary Reform (1923) un A Treatise on Money (1930) — monetārās politikas un naudas lomas izpēte;
  • The General Theory of Employment, Interest and Money (1936) — grāmata, kas kļuva par Keinsa ekonomikas pamatu.
  • A Treatise on Probability (1921) — darbs par varbūtību un statistiku, kas liecina par viņa plašo intelektuālo interešu loku.

Galvenie Keinsa teorētiskie jēdzieni ietver:

  • kopējā pieprasījuma nozīme ekonomikā — nodarbinātība un ražošana ir atkarīga no kopējā pieprasījuma;
  • efektīvā pieprasījuma koncepts — tirgum var pietrūkt pieprasījuma, kas izraisa bezdarbu;
  • multiplikatora princips — valdības izdevumi var radīt lielāku pieprasījuma pieaugumu;
  • likviditātes izvēle un procentu likmju loma — naudas turēšanas motivācija ietekmē procenta likmes;
  • marginalās kapitāla efektivitātes un tieksmes patērēt — ietekmē investīciju līmeni un kopējo pieprasījumu.

Ietekme uz politiku un ekonomiku

Keinsa idejas palīdzēja pamatojumu aktīvai valsts iejaukšanai ekonomikā, īpaši krīžu gadījumos. Viņš ieteica, ka valdības var un drīkst palielināt izdevumus (rijot deficītu), lai kompensētu privātā sektora pieprasījuma kritumu. Šī pieeja ietekmēja daudzu valstu politiku 20. gadsimta vidū — tiek uzskatīta par pamatu plašākajam “Keinsa konsensusam”, kas valdīja pēc Otrā pasaules kara līdz 1970. gadiem.

Kritika un attīstība

Keinsa teorijas mērogu un piemērošanu vēlāk kritizēja monetāristi (piemēram, Miltons Frīdmans) un piekritēji racionālajām gaidām (piemēram, Robert Lucas), kuri apšaubīja valdības spēju pastāvīgi koriģēt ekonomiku un uzsvēra inflācijas un ilgtermiņa sekas. 1970. gadu stagnācijas un inflācijas periodā daļēji zaudēja populāritāti klasiskā Keinsa pieeja, tomēr daudzas viņa idejas — īpaši par automatismu nespēju ātri atgriezt pilnu nodarbinātību — saglabāja ietekmi, un mūsdienu makroekonomikā tiek integrētas kopā ar citām pieejām.

Mantojums

Keinsa atstājums ir milzīgs: viņa darbi ietekmēja ne tikai akadēmiskās teorijas, bet arī praktisko politiku — nodokļu, budžeta un monetāro politiku. Viņš piedalījās diskusijās par starptautisko ekonomisko kārtību un bija svarīga figūra 1944. gada Brettonvudas konferences idejiskajā fonā. Mūsdienās Keinsa idejas bieži tiek atsauktas krīzēs, kad nepieciešama stimulējoša fiskālā politika un valsts iejaukšanās, lai atbalstītu ekonomisko atveseļošanos.

Īsumā: Džons Meinards Keinss bija ievērojams britu ekonomists, kura darbi par kopējo pieprasījumu, valsts lomu ekonomikā un monetāro politiku ievērojami formēja 20. gadsimta ekonomisko domāšanu un joprojām ir centrālais punkts diskusijām par makroekonomikas politiku.