Liberālā partija (Apvienotā Karaliste): 19.–20. gs. vēsture un reformas

Liberālā partija (AK): 19.–20. gs. politiska vara — Gladstona, Asquita, Loida Džordža vadībā; ieviesa labklājības reformas, pieredzēja kritumu un 1988. apvienojās Liberāldemokrātos.

Liberālā partija bija liberāla politiskā partija. Tā bija viena no divām lielajām politiskajām partijām Apvienotajā Karalistē 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā.

1850. gados partija izveidojās no vigu, brīvās tirdzniecības piekritēju un radikāļu alianses. Nākamo 50 gadu laikā tā Viljama Gladstona vadībā izveidoja četras valdības.

Partiju sašķēla jautājums par Īrijas vietējo varu. Tā atgriezās pie varas 1906. gadā ar pārliecinošu uzvaru. Viņi ieviesa labklājības reformas, kas izveidoja britu labklājības valsts pamatus.

H. H. Askits bija liberāļu premjerministrs no 1908. līdz 1916. gadam. Viņam sekoja Deivids Loids Džordžs, kura premjera amats ilga līdz 1922. gadam. Šajā laikā beidzās koalīcija, ko partija bija izveidojusi ar Konservatīvo partiju Pirmā pasaules kara laikā.

20. gadsimta 20. gadu beigās Leiboristu partija bija nomainījusi liberāļus kā konservatīvo galvenā konkurente. Partija piedzīvoja lejupslīdi. Līdz 20. gadsimta 50. gadiem tā vispārējās vēlēšanās ieguva ne vairāk kā sešas vietas.

Izņemot ievērojamas uzvaras papildvēlēšanās, partijas stāvoklis būtiski neuzlabojās līdz brīdim, kad 1981. gadā tā izveidoja SDP-Liberāļu aliansi ar jaunizveidoto Sociāldemokrātisko partiju (SDP). Vispārējās vēlēšanās 1983. gadā alianse ieguva vairāk nekā ceturtdaļu balsu, bet tikai 23 no 650 vietām, par kurām tā cīnījās. Vispārējās vēlēšanās 1987. gadā tā ieguva mazāk nekā 23 % balsu.

1988. gadā Liberālā un Sociāldemokrātiskā partija apvienojās, izveidojot Liberāldemokrātisko partiju.

Ar Liberālo partiju saistīto ievērojamo intelektuāļu vidū ir filozofs Džons Stjuarts Mills, ekonomists Džons Meinards Keinss un sociālais plānotājs Viljams Beveridžs.

Veidošanās, ideoloģija un sabiedriskā bāze

Liberālā partija radās 19. gadsimta otrajā pusē no vigu un peilītu (Peelites) frakcijām, brīvās tirdzniecības atbalstītājiem un radikāļiem. Sākotnēji partijas pamatā bija klasiskā liberalisma principi: brīvā tirgus, individuālās brīvības, konstitucionālā reforma un pretstāve privileģētām interesēm (piemēram, iebilstība pret aizsargtarifiem). Ar laiku, īpaši 20. gadsimta sākumā, parādījās “jaunais liberalisms” (New Liberalism), kas atbalstīja aktīvāku valsts iejaukšanos sociālo problēmu risināšanā.

Liberāļu tradicionālā atbalsta bāze ietvēra vidējus uzņēmējus, profesionāļus, nekonformistu reliģiskās kopienas (piemēram, metodistus) un daļu industriālā reģiona vēlētāju. Taču partijas sašķelšanos un darba klases atbalsta pieplūdumu leiboristu rindās 20. gadsimtā mainīja šo līdzsvaru.

Galvenie politiskie sasniegumi un reformas (1906–1914)

Pēc 1906. gada uzvaras liberāļi īstenoja virkni sociālo un konstitucionālu reformu, kas būtiski mainīja Lielbritānijas valsts lomu:

• Vecuma pensijas: 1908. gada Old Age Pensions Act ieviesa pirmās valsts izmaksātas pensijas vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai mazinātu nabadzību.
• Nacionālā apdrošināšana: 1911. gada National Insurance Act nodrošināja veselības apdrošināšanu strādājošajiem un bezdarba pabalstus noteiktām darbinieku grupām.
• Izglītība un bērnu labklājība: tika īstenotas programmas, piemēram, brīvās skolas maltītes un pasākumi bērnu veselības veicināšanai.
• Darba aizsardzība un tirgus regulēšana: ieviesa likumus par darba laiku, darba apstākļiem un noteiktu minimālo aizsardzību darbiniekiem (piem., Trade Boards Act u. c.).
• Konstitucionālas pārmaiņas: 1909.–1911. gada budžeta un Herenhārijas strīdu rezultātā tika pieņemts Parliament Act 1911, kas ierobežoja Lielā palātas (House of Lords) tiesības bloķēt likumus, nostiprinot demokrātiskā parlamenta pārākumu.

Īrijas jautājums, šķelšanās un Pirmā pasaules kara ietekme

Viens no visnopietnākajiem šķelšanās iemesliem bija jautājums par Īrijas autonomiju (Home Rule). 1886. gadā Viljama Gladstona iniciētā home rule ideja izraisīja partijas dalīšanos — radās liberālie unionisti (piem., Džozefs Čemberlens un citi), kas vēlāk saskaņojās ar konservatīvajiem. Šī šķelšanās vājināja liberāļu stabilitāti vēl ilgi.

Pirmā pasaules kara laikā liberāļi veidoja plašas valdības koalīciju ar konservatīvajiem. Kara laikā pieauga dažādi politiskie spiedieni, un 1916. gadā Asquitha vadītā valdība nomainījās ar Deividu Loidu Džordžu, kurš vadīja koalīcijas valdību. Šī pāreja izraisīja dziļu personisko un frakciju konfliktu starp Asquithu un Džordžu, kas vēlāk noveda pie partijas sadalīšanās.

1918. gada "kupona" vēlēšanas un ilgtermiņa lejupslīde

1918. gada vēlēšanās daudzus liberāļus atbalstīja tā dēvētais "kupons" — koalīcijas zīmogs, ko saņēma tie kandidāti, kurus atbalstīja Džordža/koalīcijas vadība. Tā rezultātā partija sadalījās starp koalīcijas (Džordža) liberāļiem un Asquitha atbalstītājiem. Pēc kara liberāļiem bija grūti atjaunot vienotību.

20. gadsimta 20. gados Leiboristu partija kļuva par galveno kreiso spēku, piesaistot darba klasi un arodbiedrības atbalstu. Sistēma "first-past-the-post" (vienmandāta vēlēšanu apgabali) un pakāpeniska vēlētāju bāzes maiņa padarīja Liberālo partiju par trešo spēku, jo Leiboristi kļuva par galveno pretkonservatīvo pretinieku. Rezultātā liberāļu vēlēšanu rezultāti saruka, un partijas pārstāvniecība parlamentā kritās līdz dažām vietām 1930.–1950. gados.

Atdzimšanas mēģinājumi un apvienošanās 1980.–1988

20. gadsimta otrajā pusē liberālisms saglabāja ietekmi intelektuālā un politiskā līmenī, taču vēlētāju atbalsts bija ierobežots. 1981. gadā protesta un profesionālu politiķu iniciēta Sociāldemokrātiskā partija (SDP) izveidoja Aliansei satvaru ar Liberālo partiju, cenšoties radīt trešo, centrisku spēku. Alianse 1983. gada vēlēšanās ieguva lielu balsu īpatsvaru, bet sakarā ar vēlēšanu sistēmu tās balsu pārvēršana mandātos bija ierobežota.

1988. gadā daļa Liberālās partijas un Sociāldemokrātiskās partijas lēmusi apvienoties, radot Liberāldemokrātisko partiju, kas turpināja liberālisma tradīcijas Apvienotajā Karalistē ar atjaunotu organizatorisku formu.

Ietekme, mantojums un ievērojami domātāji

Liberālā partija atstāja nozīmīgu mantojumu — gan politisko institūciju reformu, gan sociālās politikas jomā. Tās reformas 20. gadsimta sākumā bija pamatā vēlākajām valsts sociālā nodrošinājuma sistēmām. Partijas idejas par pilsoniskajām brīvībām, tiesiskumu, izglītību un brīvo tirgu turpināja ietekmēt britu politiku arī pēc tās electoralās vājuma periodiem.

Starptautiski un intelektuāli liberālajai tradīcijai pievienojās domātāji, kuri veidoja mūsdienu politiskās ekonomikas un sociālās politikas pamatus, piemēram, Džons Stjuarts Mills, Džons Meinards Keinss un Viljams Beveridžs. Viņu darbs ietekmēja gan partijas domu, gan plašāku sabiedrības diskursu par valsts lomu ekonomikā un sociālajā aizsardzībā.

Kopsavilkums

Liberālā partija bija centrāla 19. un 20. gadsimta agrīnās daļas Lielbritānijas politiskajā dzīvē — sākot no brīvās tirdzniecības un konstitucionālām reformas idejām līdz plašām sociālajām reformām, kas radīja moderna labklājības valsts pamatus. Tomēr partijas politiskā vēsture ietver arī smagas šķelšanās, Pirmā pasaules kara radītas sadalīšanās un ilgstošu vēlēšanu rezultātu pasliktināšanos, kas galu galā noveda pie savienībām un apvienošanās ar jauniem politiskiem spēkiem 1980. gados.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Liberālā partija?

J: Kā tā tika izveidota?

J: Kas bija daži no tās ievērojamākajiem intelektuāļiem?

J: Kad tā atgriezās pie varas?

J: Kādas reformas tā ieviesa?

J: Kas bija tās premjerministri?

J: Kad leiboristi nomainīja konservatīvos kā viņu galvenie konkurenti?

Meklēt pēc burta