Daudzpartiju sistēma: nozīme, darbība un koalīciju piemēri pasaulē
Uzzini, kā darbojas daudzpartiju sistēma, koalīciju veidošana un starptautiski piemēri — Vācija, Indija, Zviedrija u.c., salīdzinājums un ietekme uz valdības lēmumiem.
Daudzpartiju sistēma ir sistēma, kurā valsts vēlēšanās piedalās vairākas politiskās partijas. Katrai partijai ir savi uzskati. Daudzās valstīs, kurās izmanto šo sistēmu, ir koalīcijas valdība, t. i., daudzas partijas ir pie varas, un tās visas sadarbojas, lai pieņemtu likumus. Labi piemēri valstīm, kurās ir šāda sistēma, ir Brazīlija, Dānija, Somija, Vācija, Islande, Indija, Indonēzija, Īrija, Izraēla, Itālija, Meksika, Nīderlande, Jaunzēlande, Norvēģija, Pakistāna, Portugāle, Rumānija, Serbija, Dienvidāfrika, Spānija, Šrilanka, Zviedrija, Taivāna, Filipīnas un Dienvidkoreja. Partiju skaits, kas var piedalīties Lielbritānijas vēlēšanās, nav ierobežots, taču valdībai ir jāiegūst vairākums Pārstāvju palātā, un parasti to veido viena partija.
Kas ir daudzpartiju sistēma un kā tā rodas
Daudzpartiju sistēma paredz, ka politiskā aina nav ierobežota līdz divām dominējošām partijām — politiķi un vēlētāji var izvēlēties no vairākām organizācijām ar dažādiem ideoloģiskiem uzstādījumiem. Šādas sistēmas bieži veidojas tur, kur ir:
- proporcionālā vēlēšanu sistēma (piem., % balsojuma pārvēršana vietās parlamentā), kas veicina mazāku partiju iekļūšanu;
- etnisku, reģionālu vai sociālu interešu sadalījums sabiedrībā;
- zems barjeršķetra (threshold) līmenis iekļūšanai parlamentā, kas ļauj arī mazākām partijām iegūt mandātus.
Kā darbojas koalīcijas valdība
Ja ne viena partija neatgūst absolūto vairākumu vēlēšanās, partijas var veidot koalīciju — oficiālu vienošanos kopīgi vadīt valsti. Koalīcijas veidošanas process parasti ietver:
- sarunas par kopējo politisko programmu un prioritātēm;
- ministru portfeļu sadali starp partneriem;
- koalīcijas līgumu vai memorandu, kurā fiksēti noteikumi par lēmumu pieņemšanu un strīdu risināšanu.
Koalīcijas var būt plašas (daudzpartiju) vai šauras (divu partiju). Ir arī mazākuma valdības, kas nesaņem pilnu parlamentāro vairākumu, bet strādā, balstoties uz atbalstu no citām partijām, piemēram, ar "confidence-and-supply" vienošanām.
Priekšrocības un trūkumi
Priekšrocības:
- Labāka interešu reprezentācija — vairāk balsu un grupu tiek pārstāvētas.
- Veicina kompromisu un plašāku politisku konsensu, jo pieņemot likumus jāvienojas vairākām partijām.
- Iespēja radīt elastīgākas, uzmanīgāk sastādītas politikas, kas apsver dažādas perspektīvas.
Trūkumi:
- Politiskā fragmentācija — pārāk daudz mazu partiju var apgrūtināt stabilu vairākumu izveidi.
- Koalīciju nestabilitāte — valdība var sabrukt, ja partneri izšķiras par izstāšanos vai ja rodas strīdi par svarīgām politikas jomām.
- Kompleksitāte un lēnāka lēmumu pieņemšana, jo nepieciešams panākt kompromisu starp dažādiem spēlētājiem.
Ko ietekmē stabilitāti un efektivitāti
Stabilitāti veicina skaidras politiskās tradīcijas, spēcīga partiju disciplīna, skaidri koalīciju noteikumi un vēlētāju uzticība. Savukārt krīzes, vāju partiju struktūru vai straujas politiskās polarizācijas apstākļos daudzpartiju sistēma var radīt atkārtotas valdību reformas un paredzamu politikas mainīgumu.
Piemēri un dažādas formas
Daudzpartiju sistēmas forma un prakse dažādās valstīs atšķiras. Dažās valstīs, piemēram, Vācija, koalīcijas ir ilgtermiņa un institutionalizētas; citur, piemēram, dažās Latīņamerikas valstīs, valdības var mainīties biežāk. Piemēru sarakstā minētās valstis — Brazīlija, Dānija, Somija, Islande, Indija, Indonēzija, Īrija, Izraēla, Itālija, Meksika, Nīderlande, Jaunzēlande, Norvēģija, Pakistāna, Portugāle, Rumānija, Serbija, Dienvidāfrika, Spānija, Šrilanka, Zviedrija, Taivāna, Filipīnas un Dienvidkoreja — demonstrē, cik dažādi var attīstīties daudzpartiju prakse.
Kāda ir alternatīva — divpartiju sistēma
Pretruna daudzpartiju sistēmai ir divpartiju sistēma, kur parasti valdību veido viena no divām lielākajām partijām (kā bieži notiek Lielbritānijas vēlēšanās, kur, lai gan partiju skaits nav ierobežots, valdību parasti veido partija ar vairākumu Pārstāvju palātā, un tas nodrošina tiešāku atbildību, bet mazāku spektru politisko izvēļu).
Kopsavilkums
Daudzpartiju sistēma nodrošina plašāku pārstāvību un veicina kompromisu, taču prasa sarežģītākas koalīcijas sarunas un var radīt politisko nestabilitāti. Kāda sistēma konkrētai valstij ir labāka, atkarīgs no vēsturiskajiem, kultūras un institucionālajiem apstākļiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir daudzpartiju sistēma?
A: Daudzpartiju sistēma ir politiska sistēma, kurā valsts vēlēšanās piedalās vairākas politiskās partijas, un katrai partijai ir savs viedoklis.
J: Kas ir koalīcijas valdība?
A: Koalīcijas valdība ir valdības forma, kurā daudzas politiskās partijas sadarbojas, lai izstrādātu likumus.
J: Kurās valstīs ir daudzpartiju sistēma?
A: Daudzpartiju sistēma ir Brazīlijā, Dānijā, Dānijā, Islandē, Indijā, Indonēzijā, Īrijā, Izraēlā, Itālijā, Meksikā, Nīderlandē, Jaunzēlandē, Norvēģijā, Pakistānā, Portugālē, Rumānijā, Serbijā, Somijā, Spānijā, Dienvidāfrikā, Šveicē, Taivānā, Filipīnās, Somijā, Spānijā, Vācijā, Zviedrijā un Dienvidkorejā.
Kāda ir politisko partiju loma daudzpartiju sistēmā?
A: Politiskās partijas daudzpartiju sistēmā piedalās valsts vēlēšanās un piedāvā vēlētājiem dažādus viedokļus.
Vai Lielbritānijā ir daudzpartiju sistēma?
A: Jā, Lielbritānijā ir daudzpartiju sistēma, bet valdībai jābūt vairākumam Pārstāvju palātā. To parasti veido viena partija.
Kādas priekšrocības ir daudzpartiju sistēmai salīdzinājumā ar divpartiju sistēmu?
A: Daudzpartiju sistēma piedāvā plašāku viedokļu spektru, jo valsts vēlēšanās piedalās vairākas partijas.
J: Kāda ir valdības loma daudzpartiju sistēmā ar koalīcijas valdību?
A: Daudzpartiju sistēmā ar koalīcijas valdību valdības loma ir sadarboties ar citām politiskajām partijām un radīt likumus, kas ir izdevīgi valstij.
Meklēt