Deivids Rikardo — salīdzinošo priekšrocību teorijas autors un ekonomists
Deivids Rikardo — klasiskais ekonomists, kurš radīja salīdzinošo priekšrocību teoriju; skaidrojums par specializāciju, brīvo tirdzniecību un to ietekmi uz globalizāciju.
Deivids Rikardo (1772. gada 18. aprīlis - 1823. gada 11. septembris) bija britu politekonomists. Kopā ar Tomasu Maltusu, Ādamu Smitu un Džonu Stjuartu Milu viņš bija viens no galvenajiem klasiskās ekonomikas pamatlicējiem. Mūsdienās viņš galvenokārt ir pazīstams ar savu salīdzinošo priekšrocību teoriju. Šī teorija paredz, ka valstij vajadzētu koncentrēt savus resursus tikai tajās nozarēs, kurās tā ir viskonkurētspējīgākā starptautiskā mērogā, un tirgoties ar citām valstīm, lai iegūtu produktus, kas netiek ražoti valstī. Rikardo atbalstīja ideju par valstu galēju specializāciju nozarēs, līdz pat starptautiski konkurētspējīgu un citādi rentablu nozaru likvidēšanai. Šādi domājot, Rikardo pieļāva, ka pastāv valsts rūpniecības politika, kuras mērķis ir veicināt dažas rūpniecības nozares, kaitējot citām. Rikardo uzskatīja, ka kāda centralizēta ekonomikas plānošana ir pašsaprotama.
Rikarda salīdzinošo priekšrocību modeli ir apstrīdējuši, cita starpā, Džoana Robinsone un Pjero Srafa. Tomēr tas joprojām ir stūrakmens argumentācijā par labu starptautiskajai brīvai tirdzniecībai kā līdzeklim ekonomiskās labklājības palielināšanai. Salīdzinošo priekšrocību teorija bija priekšvēstnesis virzībai uz globalizāciju, palielinot starptautisko tirdzniecību, kas ir vadošais ekonomiskās politikas virzītājspēks, kuru pašlaik veicina ESAO un Pasaules Tirdzniecības organizācija.
Biogrāfija
Deivids Rikardo dzimis 1772. gadā Londonā, ebreju sefardu izcelsmes ģimenē. Jaunībā strādāja un guva bagātību kā biržas brokeris, vēlāk ar uzkrāto kapitālu varēja veltīt vairāk laika politiskajai un intelektuālajai darbībai. Viņš ieņēma parlamenta deputāta amatu un aktīvi iesaistījās sabiedriskajās debatēs par nodokļiem, tirdzniecību un zemes likmēm. Rikardo miris 1823. gadā, bet viņa idejas turpināja ietekmēt ekonomikas teoriju un politiku.
Galvenās ekonomiskās idejas
Salīdzinošā priekšrocība. Rikardo slavenākais ieguldījums ir salīdzinošās priekšrocības teorija, kas parāda, ka valstīm ir izdevīgi specializēties tādās precēs vai pakalpojumos, kur tās zaudē mazāk salīdzinājumā ar citām valstīm, un tad apmainīties ar citām valstīm. Šī doma pamato starptautiskās tirdzniecības labumu — arī ja viena valsts ir absolūti efektīvāka abās precēs, abām valstīm var būt izdevīgi tirgoties.
Noma (rent) teorija. Rikardo izstrādāja arī klasiska nomas jēdzienu, kas saistīts ar zemes ražīguma atšķirībām un ar to saistītajām papildu izmaksām, pieaugot lauksaimniecībai nepieciešamās zemes izmantošanai. Viņš skaidroja, kā zemes īpašniekiem rodas rente no produktivitātes atšķirībām.
Vērtības un ienākumu sadales jautājumi. Rikardo apsprieda arī darba vērtības teoriju un ienākumu sadali starp zemes īpašniekiem, darba ņēmējiem un kapitālistiem. Viņš bija īpaši ieinteresēts, kā politikas lēmumi (piem., nodokļi, muitas) ietekmē šo sadali.
Brīvā tirdzniecība un politiskā nostāja. Rikardo bija spēcīgs protekcionisma pretinieks un atbalstīja samazinātus muitas tarifus un citus tirdzniecības ierobežojumus. Viņa rakstiskie strīdi ar Tomasu Maltusu un citiem laikabiedriem parāda, ka viņš aktīvi aizstāvēja brīvāku tirdzniecību kā līdzekli kopējai labklājībai.
Modeļa pieņēmumi un ierobežojumi
Rikardo savus modeļus būvēja uz vienkāršotiem pieņēmumiem — bieži divu preču un divu valstu gadījuma, ar darba kā vienīgo ražošanas faktoru un bez transporta izmaksām vai ekonomiskās izaugsmes laika dimensijas. Tieši šo pieņēmumu dēļ mūsdienu ekonomisti uzsver modeļa ierobežojumus praksē:
- reālajā dzīvē ir vairāki ražošanas faktori (darbs, kapitāls, zeme),
- ir mērogu ekonomijas, preču diferenciācija un uzņēmumu spēja politiski lobēt,
- transporta izmaksas un tirdzniecības šķēršļi maina salīdzinošo priekšrocību ietekmi,
- ilgtspējīgas attīstības un strukturālās pārmaiņas var izmainīt priekšrocību sadalījumu laika gaitā.
Šos un citus jautājumus ir izcēluši ekonomisti, tostarp Džoana Robinsone un Pjero Srafa, kā arī mūsdienu pētnieki, kuri paplašina vai modificē rikardisko pieeju. Tomēr salīdzinošās priekšrocības pamatdomas saglabājas kā svarīgs racionālais arguments par tirdzniecības ieguvumiem.
Mantojums
Rikardo ir viens no klasiskās politiskās ekonomijas centrālajiem domātājiem. Viņa idejas ietekmēja gan tiešos pēctecus (piem., Marks izmantoja darba vērtības elementus), gan vēlākas tirdzniecības teorijas. Salīdzinošās priekšrocības koncepts ir attīstījies un iekļauts plašākos starptautiskās tirdzniecības modeļos (piem., Heckscher–Ohlin modelis, jaunos tirdzniecības teoriju pieņēmumos par mērogu ekonomijām), taču pamata arguments par tirdzniecības izdevīgumu joprojām ir centrāls.
Praktiskā politikā rikardiski motīvi — uzsvērta brīvā tirdzniecība un piesardzība pret aizsardzības politiku — ir ietekmējuši 19. un 20. gadsimta tirdzniecības politiku un arī mūsdienu starptautiskās institūcijas, kuras cenšas veicināt preču un pakalpojumu brīvu plūsmu. Tajā pašā laikā ekonomisti un politiķi atzīst, ka īstermiņa sadales efekti un sociālās sekas prasa papildu politiku (piem., pārejas atbalstu), lai nodrošinātu, ka ieguvumi no tirdzniecības tiktu taisnīgāk sadalīti sabiedrībā.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Deivids Rikardo?
A: Deivids Rikardo bija britu politekonomists, kurš līdzās Tomasam Maltusam, Adamam Smitam un Džonam Stjuartam Milam tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem klasiskās ekonomikas pamatlicējiem.
J: Kas ir salīdzinošo priekšrocību teorija?
A: Salīdzinošo priekšrocību teorija paredz, ka valstij vajadzētu koncentrēt savus resursus tikai tajās nozarēs, kurās tā ir viskonkurētspējīgākā starptautiskā mērogā, un tirgoties ar citām valstīm, lai iegūtu produktus, kas netiek ražoti valstī.
J: Ko veicināja Rikardo?
Rikardo atbalstīja ideju par valstu ārkārtēju specializāciju nozarēs līdz pat starptautiski konkurētspējīgu un citādi rentablu nozaru likvidēšanai. Viņš arī pieņēma, ka pastāv valsts rūpniecības politika, kuras mērķis ir veicināt dažas rūpniecības nozares, kaitējot citām.
J: Kas apstrīdēja Rikarda modeli?
A: Rikarda modeli cita starpā apstrīdēja Džoana Robinsone un Pjero Srafa.
J: Kā šī teorija ir aktuāla mūsdienās?
A.: Šī teorija ir aktuāla arī šodien, jo tā kalpo kā stūrakmens argumentiem par labu starptautiskajai brīvai tirdzniecībai kā līdzeklim ekonomiskās labklājības palielināšanai. To izmanto arī kā vadlīnijas ekonomikas politikā, ko pašlaik veicina tādas organizācijas kā ESAO un PTO.
J: Kādas ir dažas no šīs teorijas konsekvences?
A: Dažas no šīs domāšanas sekām ir starptautiskās tirdzniecības palielināšanās, kas noved pie globalizācijas, uzsvars uz valstu galēju specializāciju nozarēs un pieņēmums, ka pastāv sava veida centrālā ekonomiskā plānošana, lai veicinātu noteiktas nozares salīdzinājumā ar citām.
Meklēt