Uzvedības ekonomika: kā psiholoģija ietekmē lēmumus

Uzvedības ekonomikas pētījumi sāka attīstīties 20. gadsimta vidū un beigās. Psihologi Amoss Tverskis (Amos Tversky) un Daniels Kahnemans (Daniel Kahneman) uzrakstīja darbu ar nosaukumu "Perspektīvas teorija" (Prospect Theory), kurā runāja par to, ka veids, kādā cilvēkam tiek piedāvāta izvēle, ir tikpat svarīgs kā pati izvēle, kad cilvēks pieņem lēmumu. Vēlāk Heršs Šefrīns un Ričards Tailers izveidoja uzkrājumu modeli, kas izskaidro, kā cilvēki nesaprot, cik daudz uzkrāt un tērēt, lai saglabātu nemainīgu līmeni. Cilvēki labprātāk tērē vairāk tagad, jo cilvēki dod priekšroku apmierinājumam tuvākajā nākotnē. Līdz 1994. gadam Hārvarda universitātē tika pieņemts darbā profesors, lai pasniegtu uzvedības ekonomiku kā atsevišķu priekšmetu. Tagad uzvedības ekonomika palīdz izskaidrot daudzas sarežģītas lietas, ko cilvēki dara. Ir daudz pētījumu pielietojumu, piemēram, kā padarīt efektīvāku sabiedrisko politiku vai mārketinga un reklāmas lietojumus. No uzvedības ekonomikas ir arī citas pētījumu jomas, piemēram, uzvedības finanses, kas nodarbojas ar to, kā cilvēki veic ieguldījumus.

Uzvedības ekonomika var izskaidrot daudz dažādu cilvēka rīcības veidu. Dažas no šīs jomas tēmām ir:

Nevēlēšanās ciest zaudējumus/perspektīvas teorija: Cilvēkus vairāk sarūgtina zaudējumi, nekā iepriecina tāda paša apjoma ieguvumi. Tas ir svarīgi tam, kā cilvēki domā par riska uzņemšanos. Ar to ir saistīts dispozīcijas efekts, kas ir cieši saistīts ar uzvedības finansēm. Dispozīcijas efekts ir tendence investoriem pārāk ilgi turēt zaudējumus nesošās akcijas un pārāk ātri pārdot peļņu nesošās akcijas. Šis jēdziens ir saistīts ar nevēlēšanos ciest zaudējumus, jo ieguldītāji atliek zaudējumu pārvēršanu realitātē. Ar to ir saistīts arī uzvedības ekonomikas jēdziens "status quo aizspriedumi". Tas izskaidro to, ka pretēji tam, ko varētu sagaidīt ekonomikā, cilvēkiem, šķiet, vairāk patīk pašreizējais stāvoklis nekā jebkurš cits stāvoklis, ko viņi uzskata par atšķirīgu.

Mentālā grāmatvedība: Cilvēkiem ir atsevišķi mentālie konti, kad runa ir par tēriņiem un uzkrājumiem. Katram mentālajam kontam ir piesaistīta atšķirīga gatavības tērēt pakāpe, un cilvēki piesaista darbības mentālajiem kontiem.

Stiprinājums/ status quo aizspriedumi: ja cilvēkiem automātiski tiek piedāvāta kāda iespēja, viņi parasti vēlas palikt pie šīs izvēles neatkarīgi no tā, vai šī izvēle ir vai nav tā, kas viņiem būtu vislabākā.

Neierobežots egoisms: Cilvēki lielākoties vadās pēc savām interesēm un rīkosies tā, lai panāktu sev vislabāko iznākumu.

Neierobežots gribasspēks: indivīdiem trūkst paškontroles. Pat tad, ja viņi zina, kas ir viņu interesēs, viņi mēdz rīkoties citādi. Cilvēki arī zināmā mērā apzinās savu ierobežoto gribasspēku.

Tagad, kad aizvien populārāka kļūst uzvedības ekonomika un arvien vairāk sociālo zinātnieku pēta šo tēmu, arvien biežāk tiek izmantoti ideju pielietošanas veidi. Ja izvēles formulēšana noteiktā veidā "pamudinās" vai pamudinās kādu pieņemt labāku lēmumu, tie, kas ir atbildīgi par izvēles iespēju radīšanu, var to izmantot, lai panāktu labāku rezultātu. Šie rezultāti var būt dažādi - no fiziskās aktivitātes palielināšanas līdz aptaukošanās mazināšanai un ēšanas paradumu maiņai, enerģijas patēriņa samazināšanai vai valdības politikas pārveidošanai. Nākotnē ir cerība, ka, veicot nelielas izmaiņas, sabiedrība gūs plaša mēroga ieguvumus. Dānijā Dānijas valdība izmanto enkurošanas koncepciju, lai palielinātu to autovadītāju skaitu, kuri ir orgānu donori. Amerikas Savienotajās Valstīs Baltais nams ir pieņēmis darbā Kasu Sunšteinu (Cass Sunstein), uzvedības ekonomistu, lai palīdzētu politikas veidotājiem. Ričards Tailers arī strādā ASV Ministru kabinetā jaunajā Uzvedības izpētes komandā. ASV, tāpat kā Lielbritānija, ir apsvērusi ideju par noklusējuma iespējām, kas palīdzētu palielināt pensiju uzkrājumus.

Viens no lielākajiem ekonomistu argumentiem pret uzvedības ekonomiku ir tas, ka liela daļa tās pētījumu ir balstīti uz neliela apjoma pētījumu datiem, nevis reālās pasaules avotiem. Turklāt daudzi uzvedības ekonomikas pētnieki savos pētījumos izmanto koledžu studentus. Koledžu studentiem ir mazāk pieredzes nekā parastiem cilvēkiem. Tā kā šī populācija slikti atspoguļo vidusmēra cilvēku, dati var uzrādīt atšķirīgus rezultātus, nekā tiem vajadzētu.

Daži psihologi apgalvo, ka, lai gan uzvedības ekonomika ir solis pareizajā virzienā, lai izskaidrotu, kāpēc cilvēki rīkojas tā, kā viņi rīkojas, tomēr tās pētījumi joprojām ir tālu atpalikuši. Viņi uzskata, ka tā ir tikai mainījusi tradicionālo neoklasisko ekonomikas teoriju, lai gan ir nepieciešams iedziļināties, kas patiesībā notiek psiholoģiskā un intelektuālā līmenī.