Beļģijas Vācu valodā runājošā kopiena
Beļģijas Vācu valodā runājošā kopiena (vācu: Deutschsprachige Gemeinschaft Belgiens, saīsināti DGB) ir viena no trim Beļģijas federālajām kopienām. Tā ir galvenā daļa no tā sauktajiem Beļģijas austrumu kantoniem (vācu: Ost-Kantone). Tās platība ir 854 km2 (329,7 km²), un tajā dzīvo vairāk nekā 73 000 iedzīvotāju, no kuriem gandrīz 100 % ir vāciski runājošie (tradicionāli - ripuārvalodīgie).
Tās galvaspilsēta ir Eupena, tā ir daļa no Ljēžas provinces un robežojas ar Nīderlandi, Vāciju un Luksemburgu.
Šo apgabalu sauca par Eupenu-Malmediju, un tagad to sauc par Austrumkantonu. To veido vāciski runājošā kopiena un Malmedy un Waimes (Weismes) pašvaldības, kas pieder Beļģijas franču valodā runājošajai kopienai.
Līdz 1920. gadam Austrumkantoni bija daļa no Prūsijas Reinas provinces Vācijā, bet pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā un tam sekojošā Versaļas līguma noslēgšanas tos anektēja Beļģija. Tādējādi tās kļuva pazīstamas arī kā cantons rédimés, "izpirktie kantoni". Versaļas miera līgums pieprasīja "iztaujāt" vietējos iedzīvotājus par viņu politisko statusu.
Šis nebija aizklāts balsojums, un ikvienam, kurš nevēlējās kļūt par beļģi, bija jāreģistrē savs vārds, uzvārds un adrese. Daudzi vietējie iedzīvotāji baidījās no represijām vai pat izraidīšanas pēc iestāšanās armijā.
20. gadsimta 20. gadu vidū Beļģijas karaliste, šķiet, vēlējās šo reģionu pārdot atpakaļ Vācijai. Francijas valdība lika beļģiem pārtraukt Beļģijas un Vācijas sarunas par šo darījumu.
1940. gadā jaunos kantonus Otrāpasaules kara laikā atguva Vācija. Beļģijā viņi bija nodzīvojuši tikai 20 gadus, tāpēc lielākā daļa austrumu kantonu iedzīvotāju joprojām uzskatīja sevi par vāciešiem. Pēc Vācijas sakāves 1945. gadā kantonus atkal pārņēma Beļģija.
Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Beļģija tika sadalīta četrās valodu zonās - holandiešu valodā runājošajā flāmu zonā, franču valodā runājošajā zonā, bilingvālajā galvaspilsētā Briselē un vācu valodā runājošajā austrumu kantonu zonā. 1973. gadā tika izveidotas trīs kopienas un trīs reģioni, kuriem tika piešķirta iekšējā autonomija. Tika izveidots vāciski runājošās kopienas likumdošanas parlaments Rat der Deutschsprachigen Gemeinschaft. Mūsdienās vāciski runājošajai kopienai ir zināma pašpārvalde, īpaši valodas un kultūras jautājumos, taču tā joprojām ir daļa no frankofonās Valonijas.
Daži vēlas, lai vācu valodā runājošā kopiena būtu atsevišķs reģions. Viens no tiem ir pašreizējais ministru prezidents Karl-Heinz Lambertz.
Beļģijas vāciski runājošie apgabali
Beļģijas Vācu valodā runājošās kopienas karogs
Valdība
Vācu valodā runājošai kopienai ir sava valdība, kuru uz pieciem gadiem ieceļ parlaments. Valdību vada ministrs-prezidents, kurš darbojas kā Kopienas "premjerministrs", un viņam palīdz Vācu valodā runājošās kopienas ministrija. Pašlaik valdību veido četri ministri:
- Karl-Heinz Lambertz, ministru prezidents un rajonu pašvaldību lietu ministrs
- Bernds Gentgess (Bernd Gentges), priekšsēdētāja vietnieks, profesionālās apmācības un nodarbinātības, sociālās politikas un tūrisma ministrs
- Olivers Pašs (Oliver Paasch), izglītības un pētniecības ministrs
- Izabella Veikmane (Isabelle Weykmans), kultūras, plašsaziņas līdzekļu, pieminekļu un pieminekļu, jaunatnes un sporta ministre
Vācu valodā runājošās kopienas pilsētas un ciemi
- Amel
- Büllingen
- Burg-Reuland
- Bütgenbach
- Eupen
- Kelmis
- Lontzen
- Raeren
- Sankt Vith
Vācu valodā runājošās kopienas izpildinstitūcijas un Padomes mītne Eupenā
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Beļģijas vāciski runājošā kopiena?
A: Beļģijas Vācu valodā runājošā kopiena (DGB) ir viena no trim Beļģijas federālajām kopienām. Tās platība ir 854 km2 , tajā dzīvo vairāk nekā 73 000 iedzīvotāju, no kuriem gandrīz 100 % runā vācu valodā (tradicionāli tā ir ripuāru valodā runājoša kopiena). Tā sastāv no vāciski runājošās kopienas un Malmēdijas (Malmedy) un Veimes (Weismes) pašvaldībām, kas pieder Beļģijas franču valodā runājošajai kopienai.
J: Kā tā kļuva par Beļģijas daļu?
A: Austrumu kantoni līdz 1920. gadam bija daļa no Prūsijas Reinas provinces, bet pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā un tam sekojošā Versaļas līguma tika pievienoti Beļģijai. Šo procesu sauca par "aptauju", kurā vietējiem iedzīvotājiem bija jāreģistrē savs pilns vārds un adrese, ja viņi nevēlējās kļūt par Beļģijas pilsoņiem.
J: Kad Otrā pasaules kara laikā Vācija to atguva?
A: 1940. gadā Otrā pasaules kara laikā jaunos kantonus atguva Vācija. Tajā laikā Beļģijā viņi bija bijuši tikai 20 gadus, tāpēc daudzi cilvēki vēl joprojām uzskatīja sevi par vāciešiem.
J: Kad pēc Otrā pasaules kara to atguva Beļģijas kontrolē?
A: Pēc Vācijas sakāves 1945. gadā kantonus atkal pārņēma Beļģija.
J: Kādas valodu zonas tagad ir Beļģijā?
A: 20. gadsimta 60. gadu sākumā Beļģijā tika izveidotas četras valodu zonas - nīderlandiešu valodā runājošā flāmu zona, franču valodā runājošā zona, bilingvālā galvaspilsēta Brisele un vācu valodā runājošā zona Austrumkantonos.
J: Kāda autonomija šai kopienai ir šodien? A.: Mūsdienās vāciski runājošajai kopienai ir zināma pašpārvalde, jo īpaši valodas un kultūras jautājumos, bet tā joprojām ir daļa no Valonijas, kas ir franciski runājošā kopiena.
J: Kas vēlas, lai šī kopiena būtu atsevišķs reģions? A.: Pašreizējais ministru prezidents Karls Heincs Lambertcs vēlas, lai šī kopiena būtu savs reģions.
