1839. gada Londonas līgums bija līgums, ko 1839. gada 19. aprīlī parakstīja Eiropas lielvalstis - Nīderlandes Apvienotā Karaliste un Beļģijas Karaliste. To dēvē arī par Pirmo Londonas līgumu, 1839. gada Konvenciju un Londonas separācijas līgumu.

Vēsturisks fons

Līgums bija rezultāts 1830. gada Beļģijas revolūcijai, kad Beļģija izcīnīja neatkarību no Nīderlandes. 1831. gada pamatlēmumi par neatkarību un robežām netika pilnībā pieņemti Nīderlandes pusē, tāpēc bija nepieciešama jauna, starptautiski garantēta vienošanās. Londonas līgums iezīmēja starptautisku konsensu par Beļģijas statusu un robežām un nostiprināja atsevišķu teritoriju sadalījumu, tostarp jautājumus, kas saistīti ar Luksemburgas teritoriju.

Līguma galvenie punkti

  • Līgums oficiāli atzina, ka Beļģija ir suverēna un neatkarīga valsts.
  • Tika apstiprināta Beļģijas pastāvīgā neitralitāte — Beļģija apņēma neiejaukties lielvalstu savstarpējos konfliktos, un citas valstis (līguma garantētājas) apņēma aizsargāt šo neitralitāti.
  • Robežu un teritoriju jautājumos līgums nostiprināja sadalījumu starp Nīderlandi un Beļģiju, tajā skaitā ietekmējot Luksemburgas un Limburgas statusu (daļēja teritoriāla dalīšana un personālā savienība ar Nīderlandi).
  • Parakstītāju starpā bija ne tikai Nīderlande un Beļģija, bet arī lielākās Eiropas varas, kas piekrita līguma garantijām un uzņēma saistības rūpēties par Beļģijas drošību gadījumā uzbrukuma.

Sekas un nozīme

Londonas līgums radīja vairākas ilgtermiņa sekas:

  • Tika nostiprināta starptautiska sistēma, kurā nelielas valstis varēja saņemt garantijas no lielvarām — šis princips vēlāk ietekmēja arī citas 19. gadsimta līgumattiecības.
  • Beļģijas neitralitātes statuss būtiski ietekmēja valsts ārpolitiku un bruņotības politiku: oficiāli Beļģija centās izvairīties no aliansēm, kas varētu pārkāpt tās neitralitāti.
  • Arhitektoniski līgums ietekmēja Eiropas lielvaru līdzsvaru — tā garantijas bija domātas, lai nepieļautu vienas valsts pārsvaru Beniluksa reģionā.

Savienojums ar Pirmo pasaules karu

Londonas līgums tiekot uzskatīts par vienu no iemesliem, kāpēc Beļģijas iebrukums 1914. gadā izraisīja ārvalstu iejaukšanos. 1914. gada augustā, kad Vācijas impērija iebruka Beļģijā, Apvienotā Karaliste dažas dienas vēlāk, 4. augustā, pieteica karu, atsaucoties uz līguma saistībām aizsargāt Beļģijas neitralitāti. Šī notikumu virkne vēl vairāk eskalēja reģionālo konfliktu un piespieda lielvaras aktivizēt savus līgumiskos pienākumus.

Vēlākas interpretācijas un mantojumā

Londonas līguma atbilstība reālpolitikai un tās efektivitāte ir bijusi diskusiju temats. Lai gan līgums sniedza juridisku pamatu Beļģijas aizsardzībai, praksē diplomātiskie un militārie apsvērumi tomēr noteica, kā un kad garantijas tiks izmantotas. Pēc Pirmā pasaules kara Eiropas drošības arhitektūra mainījās, tomēr 1839. gada līgums palika svarīgs precedents starptautisko garantiju jomā.

Lai gan pašlaik starptautiskā kārtība un līgumattiecības 19. gadsimta izpratnē vairs nestrādā nemainītā veidā, 1839. gada Londonas līgums — ar savu neitralitātes garantiju un robežu nostiprināšanu — ir būtisks posms mūsdienu Eiropas valstu sistēmas veidošanā.