Neitrāla valsts ir valsts, kas izvēlas nepiedalīties karā starp citām valstīm un saglabāt vienlīdzīgu attieksmi pret visām karojošajām pusēm. Starptautiskās tiesības paredz iespēju valstij saglabāt neitralitāti kara laikā starp divām vai vairākām valstīm. Ja valsts paziņo, ka tā ir neitrāla, tai ir gan tiesības, gan pienākumi: tā nedrīkst pieļaut, ka kāda tās teritorijas daļa kļūst par kādas puses bāzi, nedrīkst būvēt karakuģus, vervēt karavīrus vai organizēt militāras ekspedīcijas vienas karojošās puses vārdā. Šādu statusu kara laikā parasti sauc par "bruņotu neitralitāti". Tas nav tas pats, kas pastāvīga neitralitāte vai tā dēvētā "neitralizācija", un neatrunājas ar neitralitāti, ko var piemērot nevalstiskās organizācijas (NVO) vai ANO miera uzturēšanas grupas.
Starptautiskās tiesību bāze
Neitralitātes tiesību pamatprincipus nosaka vairāki starptautiski instrumenti un prakse, tostarp Hāgas konvencijas (1907) un citi tradicionāli noteikumi starptautiskajā humanitārajā tiesībā. Neitralitāte saistās ar ANO Paktu prinicpiem par spēka neizmantosanu starp valstu attiecībām, kā arī ar rūpēm par civilo iedzīvotāju aizsardzību un kara darbību ierobežošanu starptautiskajā tiesību sistēmā.
Pienākumi un tiesības
- Neitrālas valsts pienākumi: saglabāt neitralitāti, neiedot savu teritoriju vai resursus karošanai, aizliegt robežas izmantošanu militāriem uztbarojumiem, neļaut vervēt vai izvietot kaujas vienības karojošo pušu labā, internēt vai izraidīt iebrukušos kaujiniekus un ievērot starptautiskos ierobežojumus attiecībā uz tirdzniecību ar kara materiāliem.
- Neitrālas valsts tiesības: saglabāt savu teritorijas integritāti un drošību, aizliegt karojošajām pusēm izmantot viņas teritoriju, prasīt kompensāciju par neitralitātes pārkāpumiem un nodrošināt, ka neitralitāte tiek ievērota arī uz jūras (piem., attiecībā uz neitralu kuģu imunitāti un konfiskāciju).
- Praktiskie soļi: robežu kontrole, muitu un maritimālo satiksmes kontroli, internēt spēkus, kurus pases aizliegums skar, un veikt patrolējumu, lai novērstu militāru darbību no neitrālās teritorijas.
Bruņotā neitralitāte un pastāvīga neitralitāte
Bruņota neitralitāte parasti nozīmē, ka valsts deklarē neitralitāti karā, bet saglabā bruņotus spēkus, lai aizsargātu savu teritoriju un nodrošinātu neitralitātes ievērošanu. Pastāvīga (permanentā) neitralitāte ir ilgtermiņa politiska un juridiska pozīcija, ko atzīst arī citas valstis un dažkārt nostiprina starptautiski līgumi. Šīs kategorijas atšķiras no neitralizācijas, kas parasti nozīmē teritorijas vai reģiona īpašu starptautisku režīmu (piem., papildu garantijas vai aizliegumi), kā arī no neitralitātes, ko var pieprasīt humanitāras organizācijas vai ANO miera operācijas.
Starptautiskie piemēri un prakse
Vēsturē un mūsdienās ir vairāki piemēri valstīm, kas praktizē vai ir pasludinājušas neitralitāti — dažas to dara pastāvīgi, citas tikai konkrētos konfliktos. Neitralitātes statuss bieži tiek atzīts kā veids, kā nodrošināt drošību, saglabāt sabiedrisko kārtību un veicināt diplomātiju. Tomēr neitralitātes izpratne var atšķirties atkarībā no sarunu un starptautiskās atzīšanas apstākļiem.
Mūsdienu izaicinājumi
Mūsdienu konflikti prasa risinājumu attiecībā uz jauniem jomiem: gaisa telpa un droni, kiberdrošība, privātie militārie pakalpojumi un ekonomiskās sankcijas. Neitrālai valstij var būt sarežģīti noteikt, kā piemērot tradicionālos neitralitātes principus šādās jomās — piemēram, vai atļaut tranzītu caur interneta infrastruktūru vai kā reaģēt uz sankciju režīmiem, kas skar ekonomiskās attiecības ar karojošajām pusēm.
Kad neitralitāte pārtrūkst
Neitralitātes statuss var tikt zaudēts, ja valsts faktiski iesaistās konfliktā, ļauj savu teritoriju izmantot kā bāzi vienai no pusēm, organizē militāru palīdzību vai pārkāpj citus neitralitātes principus. Starptautiskā sabiedrība un bojājusī puse var uzskatīt šādu rīcību par neitralitātes pārkāpumu, kas var novest pie attiecīgām tiesiskām un politiskām sekām.
Kopumā neitralitāte ir gan juridisks, gan politisks režīms, kura mērķis ir aizsargāt valsts suverenitāti un civilo drošību, vienlaikus samazinot iespējas, ka valsts kļūst par kara ainu vai atbalsta vienu no konflikta pusēm.
