Neitrāla valsts: definīcija, starptautiskās tiesības un bruņotā neitralitāte

Uzzini, kas ir neitrāla valsts: starptautiskās tiesības, prasības, atšķirības un bruņotā neitralitāte — skaidrojums, piemēri un juridiskie aspekti.

Autors: Leandro Alegsa

16-10-2025 14:57

Neitrāla valsts ir valsts, kas izvēlas nepiedalīties karā starp citām valstīm un saglabāt vienlīdzīgu attieksmi pret visām karojošajām pusēm. Starptautiskās tiesības paredz iespēju valstij saglabāt neitralitāti kara laikā starp divām vai vairākām valstīm. Ja valsts paziņo, ka tā ir neitrāla, tai ir gan tiesības, gan pienākumi: tā nedrīkst pieļaut, ka kāda tās teritorijas daļa kļūst par kādas puses bāzi, nedrīkst būvēt karakuģus, vervēt karavīrus vai organizēt militāras ekspedīcijas vienas karojošās puses vārdā. Šādu statusu kara laikā parasti sauc par "bruņotu neitralitāti". Tas nav tas pats, kas pastāvīga neitralitāte vai tā dēvētā "neitralizācija", un neatrunājas ar neitralitāti, ko var piemērot nevalstiskās organizācijas (NVO) vai ANO miera uzturēšanas grupas.

Starptautiskās tiesību bāze

Neitralitātes tiesību pamatprincipus nosaka vairāki starptautiski instrumenti un prakse, tostarp Hāgas konvencijas (1907) un citi tradicionāli noteikumi starptautiskajā humanitārajā tiesībā. Neitralitāte saistās ar ANO Paktu prinicpiem par spēka neizmantosanu starp valstu attiecībām, kā arī ar rūpēm par civilo iedzīvotāju aizsardzību un kara darbību ierobežošanu starptautiskajā tiesību sistēmā.

Pienākumi un tiesības

Neitrālas valsts pienākumi: saglabāt neitralitāti, neiedot savu teritoriju vai resursus karošanai, aizliegt robežas izmantošanu militāriem uztbarojumiem, neļaut vervēt vai izvietot kaujas vienības karojošo pušu labā, internēt vai izraidīt iebrukušos kaujiniekus un ievērot starptautiskos ierobežojumus attiecībā uz tirdzniecību ar kara materiāliem.
Neitrālas valsts tiesības: saglabāt savu teritorijas integritāti un drošību, aizliegt karojošajām pusēm izmantot viņas teritoriju, prasīt kompensāciju par neitralitātes pārkāpumiem un nodrošināt, ka neitralitāte tiek ievērota arī uz jūras (piem., attiecībā uz neitralu kuģu imunitāti un konfiskāciju).
Praktiskie soļi: robežu kontrole, muitu un maritimālo satiksmes kontroli, internēt spēkus, kurus pases aizliegums skar, un veikt patrolējumu, lai novērstu militāru darbību no neitrālās teritorijas.

Bruņotā neitralitāte un pastāvīga neitralitāte

Bruņota neitralitāte parasti nozīmē, ka valsts deklarē neitralitāti karā, bet saglabā bruņotus spēkus, lai aizsargātu savu teritoriju un nodrošinātu neitralitātes ievērošanu. Pastāvīga (permanentā) neitralitāte ir ilgtermiņa politiska un juridiska pozīcija, ko atzīst arī citas valstis un dažkārt nostiprina starptautiski līgumi. Šīs kategorijas atšķiras no neitralizācijas, kas parasti nozīmē teritorijas vai reģiona īpašu starptautisku režīmu (piem., papildu garantijas vai aizliegumi), kā arī no neitralitātes, ko var pieprasīt humanitāras organizācijas vai ANO miera operācijas.

Starptautiskie piemēri un prakse

Vēsturē un mūsdienās ir vairāki piemēri valstīm, kas praktizē vai ir pasludinājušas neitralitāti — dažas to dara pastāvīgi, citas tikai konkrētos konfliktos. Neitralitātes statuss bieži tiek atzīts kā veids, kā nodrošināt drošību, saglabāt sabiedrisko kārtību un veicināt diplomātiju. Tomēr neitralitātes izpratne var atšķirties atkarībā no sarunu un starptautiskās atzīšanas apstākļiem.

Mūsdienu izaicinājumi

Mūsdienu konflikti prasa risinājumu attiecībā uz jauniem jomiem: gaisa telpa un droni, kiberdrošība, privātie militārie pakalpojumi un ekonomiskās sankcijas. Neitrālai valstij var būt sarežģīti noteikt, kā piemērot tradicionālos neitralitātes principus šādās jomās — piemēram, vai atļaut tranzītu caur interneta infrastruktūru vai kā reaģēt uz sankciju režīmiem, kas skar ekonomiskās attiecības ar karojošajām pusēm.

Kad neitralitāte pārtrūkst

Neitralitātes statuss var tikt zaudēts, ja valsts faktiski iesaistās konfliktā, ļauj savu teritoriju izmantot kā bāzi vienai no pusēm, organizē militāru palīdzību vai pārkāpj citus neitralitātes principus. Starptautiskā sabiedrība un bojājusī puse var uzskatīt šādu rīcību par neitralitātes pārkāpumu, kas var novest pie attiecīgām tiesiskām un politiskām sekām.

Kopumā neitralitāte ir gan juridisks, gan politisks režīms, kura mērķis ir aizsargāt valsts suverenitāti un civilo drošību, vienlaikus samazinot iespējas, ka valsts kļūst par kara ainu vai atbalsta vienu no konflikta pusēm.

Pasaules karte, kurā parādītas valstu neitralitātes pakāpes pirms 2007. gada: neitrālas valstis strīdīgas neitrālas valstis bijušās neitrālas valstis

Pastāvīga neitralitāte

Pastāvīgas neitralitātes piemērs ir Vatikāns. Tā 1929. gada Laterāna līgumā pasludināja savu pastāvīgo neitralitāti.

Tā kā Šveice jau izsenis ir saglabājusi neitralitāti, tā ir kļuvusi par iecienītu vietu, kur izvietot daudzu organizāciju galvenos birojus. Starptautiskais Sarkanais Krusts 19. gadsimta vidū nodibināja savu mītni Ženēvā. Šveices neitralitāti 1920. gada deklarācijā atzina Tautu līga, kuras galvenā mītne arī atradās Ženēvā. Kad pēc Otrā pasaules kara Līga tika likvidēta, to aizstāja Apvienoto Nāciju Organizācija. Lai gan Šveice nepievienojās ANO, papildus neitralitātes atzīšanai tai tika piešķirts arī pastāvīgas novērotājas statuss.

Neitrālās valstis

valsts	neitralitātes periods/starta gads	piezīmes
Kostarika	1949-	ir Nepievienošanās kustības novērotāja. ir 77 valstu grupas locekle. Neitrāla, jo 1949. gadā tika likvidēta tās armija. Ar likumu ratificēta 2014. gadā.
Lihtenšteina	1868-	Neitrāla, jo 1868. gadā militārie spēki tika likvidēti.
Panama	1989-	ir Nepievienošanās kustības dalībniece. Ir 77 valstu grupas locekle. Panamas kanāla neitralitāte ir nostiprināta īpašā līgumā.
Šveice	1815-	ESAO dalībvalsts kopš 1961. gada. Pašnoteikta, pastāvīga un bruņota, lai nodrošinātu ārējo drošību. Šveice ir vecākā neitrāla valsts pasaulē kopš 1815. gada; kopš tās neitralitāte tika noteikta ar Parīzes līgumu 1815. gadā, tā nav piedalījusies ārējos karos. Lai gan Eiropas lielvalstis (Austrija, Francija, Apvienotā Karaliste, Portugāle, Prūsija, Krievija, Spānija un Zviedrija) Vīnes kongresā 1815. gada maijā vienojās, ka Šveicei jābūt neitrālai, galīgo ratifikāciju novilcināja līdz Napoleona Bonaparta sakāvei, lai daži koalīcijas spēki varētu iebrukt Francijā caur Šveices teritoriju (sk. 1815. gada nelielās kampaņas un 1815. gada 20. novembrī lielvalstu parakstīto Aktu par Šveices neitralitāti).
Turkmenistāna	1995-	ir Nepievienošanās kustības dalībniece. Ir 77 valstu grupas locekle. 1995. gadā paziņoja par pilnīgu neitralitāti un panāca, ka Apvienoto Nāciju Organiz ācija to oficiāli atzīst.
Vatikāns	1929-	1929. gadā parakstītais Laterāna līgums ar Itāliju noteica, ka "pāvests ir apņēmies ievērot mūžīgu neitralitāti starptautiskajās attiecībās un atturēties no starpniecības strīdos, ja vien to īpaši nepieprasa visas puses", tādējādi kopš tā laika Vatikāns ir neitrāls.

Piezīme: jautājums par to, vai Eiropas Savienības dalībvalsti var uzskatīt par neitrālu, ir diskutējams. Tas ir aplūkots turpmākajā sadaļā.

Neitrāli Eiropas Savienības locekļi

valsts	neitralitātes periods/uzsākuma gads	piezīmes
Austrija	1920-1938 (pēc Pirmā pasaules kara līdz Vācijas aneksijai) 1955-1995 (no neitralitātes deklarācijas līdz dalībai ES)	ESAO dalībvalsts kopš 1961. gada. 1955. gadā pasludināja "mūžīgo neitralitāti".
Somija	1935-1939 (līdz Ziemas karam) 1956-1995 (no Porkalas nomas apgabala atgriešanas līdz dalībai ES)	ESAO dalībvalsts kopš 1961. gada. 1955. gadā pievienojās ANO, bet saglabāja neitrālas valsts statusu.
Īrija	1939-1973 (līdz dalībai ES)	ESAO dalībvalsts kopš 1961. gada.Otrā pasaules kara laikā Īrijā īstenoja neitralitātes politiku, kas pazīstama kā ārkārtas stāvoklis. Seviļas deklarācijās par Nicas līgumu tai tika piešķirts īpašs atzinums, ņemot vērā tās uzskatus par spēka izmantošanu starptautiskajā politikā. 1955. gadā pievienojās ANO, bet saglabāja neitrālas valsts statusu.
Malta	1980-2004 (līdz dalībai ES)	Bijušais Nepievienošanās kustības loceklis. Neitralitātes politika kopš 1980. gada.
Zviedrija	1814-1918 (līdz Somijas pilsoņu karam) 1918-1995 (līdz dalībai ES)	ESAO dalībvalsts kopš 1961. gada. Neitrāla kopš 1809. gada pēc sakāves karā ar Krieviju. Neitralitāti saglabāja abu pasaules karu laikā.

Apgalvojums par neitralitāti

valsts	pieprasītais neitralitātes periods/uzsākuma gads	piezīmes
Gana	2012	ir Āfrikas Savienības dalībvalsts. ir Nepievienošanās kustības dalībniece. Ir 77 valstu grupas locekle. 2012. gada augustā Ganas valdība paziņoja, ka sakarā ar prezidenta John Atta Mills nāvi valsts īsteno neitrālu politiku.
Japāna	1947	ESAO dalībvalsts kopš 1964. gada. Konstitūcija aizliedz piedalīties karos, bet uztur spēcīgi bruņotus pašaizsardzības spēkus un militāro aliansi.
Meksika	1930	ESAO locekle kopš 1994. gada. Ir novērotāja Nepievienošanās kustībā. Bijusī 77 valstu grupas locekle. Izņemot dalību sabiedroto pusē Otrajā pasaules karā. 20. gadsimtā atvēra savas robežas politiskajiem bēgļiem, kas bēga no Dienvidamerikas un Spānijas militārajām diktatūrām. Kopš 2000. gada Meksika ignorēja neitralitātes politiku ārlietu sekretāru Horhe G. Kastanēdas un Luisa Ernesto Derbeza laikā. Pašlaik notiek iekšējas debates par to, vai vēsturiskā neitralitāte tiks saglabāta. Meksikas neitralitātes formulējums ir pazīstams kā Estradas doktrīna.
Mongolija	1914-19182015	ir Nepievienošanās kustības dalībniece. Ir 77 valstu grupas locekle. Pirmā pasaules kara laikā Mongolija bija kara laikā neitrāla valsts, bet drīz vien kļuva par karojošu valsti Otrā pasaules kara laikā. 2015. gada septembrī Mongolijas prezidents Cahjagins Elbegdoržs 70. ANO Ģenerālās asamblejas uzrunā pēkšņi paziņoja, ka Mongolija īstenos "pastāvīgas neitralitātes politiku", un aicināja starptautisko sabiedrību, lai to atzīst un atbalsta visas puses.
Moldova	1994	1994. gada Konstitūcijas 11. pantā ir pasludināta "pastāvīga neitralitāte".
Ruanda	2009	ir Āfrikas Savienības dalībvalsts. ir Nepievienošanās kustības dalībniece. Pēc 1994. gada genocīda Ruanda 2009. gadā, pievienojoties Nāciju Sadraudzībai , paziņoja par pastāvīgu neitralitāti.
Serbija	2007	ir Nepievienošanās kustības novērotāja. Serbijas Nacionālā asambleja 2007. gadā pasludināja bruņotu neitralitāti. Valsts neitralitāte nākotnē, iespējams, varētu mainīties, ja valsts izlems pievienoties NATO vai KUBO, jo tās premjerministrs Aleksandars Vučičs neizslēdz iespēju, ka viņa valsts (ne tuvākajā) nākotnē varētu pievienoties.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir neitrāla valsts?

A: Neitrāla valsts ir valsts, kas starptautiskajās attiecībās izvēlas nepiedalīties karā starp citām valstīm.

J: Vai starptautiskās tiesības ļauj valstij palikt neitrālai kara laikā starp divām vai vairākām valstīm?

A: Jā, starptautiskās tiesības ļauj valstij palikt neitrālai kara laikā starp divām vai vairāk valstīm.

J: Kādi ir ierobežojumi neitrālai valstij kara laikā?

A: Ja valsts paziņo, ka tā ir neitrāla, tā nedrīkst pieļaut, ka kāda tās teritorijas daļa kļūst par vienas puses bāzi. Tā nedrīkst būvēt karakuģus, vervēt karavīrus vai organizēt militāras ekspedīcijas vienas karojošās puses vārdā.

J: Kas ir "bruņota neitralitāte"?

A: "Bruņota neitralitāte" ir tad, ja valsts pasludina sevi par neitrālu kara laikā.

Vai pasludināt neitralitāti kara laikā ir tas pats, kas pastāvīga neitralitāte?

Nē, pasludināt neitralitāti kara laikā nav tas pats, kas pastāvīga neitralitāte.

Jautājums: Ar ko neitrāla valsts atšķiras no neitralitātes, ko deklarē nevalstiskās organizācijas (NVO) vai ANO miera uzturēšanas grupas?

A: Neitrāla valsts ir atšķirīgs jēdziens no neitralitātes, uz kuru pretendē nevalstiskās organizācijas (NVO) vai ANO miera uzturēšanas grupas.

J: Vai neitrāla valsts var piedalīties karā starp citām valstīm starptautiskajās attiecībās?

A: Nē, neitrāla valsts izvēlas nepiedalīties karā starp citām valstīm starptautiskajās attiecībās.

Meklēt