Aizjūras Francija — pārskats: departamenti, teritorijas un statuss

Aizjūras Francija — pilnīgs pārskats par departamentiem, teritorijām un juridisko statusu: salu, Gviānas un Antarktikas reģioni, pārstāvība parlamentā un demogrāfiskie dati.

Aizjūras Francija (franču: France d'outre-mer) ir Francijas daļa, kas atrodas ārpus Eiropas kontinenta. Tā sastāv no visiem aizjūras departamentiem, teritorijām un kopienām. Šīm teritorijām ir vairāki atšķirīgi juridiskie statusi un autonomijas līmeņi. Aizjūras Francijā ietilpst salu teritorijas Atlantijas, Klusajā un Indijas okeānā, Franču Gviāna Dienvidamerikā un Adēlijas zeme Antarktīdā. Katra apdzīvotā teritorija ir pārstāvēta gan Francijas Nacionālajā asamblejā, gan Francijas Senātā (kas kopā veido Francijas parlamentu).

2011. gada janvārī aizjūras departamentos un teritorijās dzīvoja 2 685 705 cilvēki.

Administratīvais statuss un galvenās kategorijas

Aizjūras teritorijas Francijā tiek klasificētas vairākās galvenajās kategorijās. Katram statusam ir savas tiesības, administratīvā struktūra un attiecības ar Francijas metropolīti:

• Aizjūras departamenti un reģioni (DROM) — šīs teritorijas ir Francijas sastāvdaļa tāpat kā metropoles departamenti un reģioni. Tās piemēro Francijas likumi, un iedzīvotāji ir ES pilsoņi. Galvenie DROM: Guadeloupe, Martinique, Franču Gviāna, Réunion un Mayotte.
• Aizjūras kopienas (COM) — teritorijas ar īpašu statusu un lielāku vietējo autonomiju, piemēram, Saint-Pierre-et-Miquelon, Saint-Barthélemy, Saint-Martin, Wallis un Futuna. Dažas COM ir ārējās teritorijas ar īpašām attiecībām pret ES.
• Jauns Kaledonijas īpašais (sui generis) statuss — Jaunajai Kaledonijai ir atšķirīgs konstitucionālais statuss un plašāka autonomija, to pārvalda vietējās institūcijas, un tur notika neatkarības referendumi.
• Francijas pārējās aizjūras teritorijas — piemēram, Terres australes et antarctiques françaises (TAAF), kam pieder arī Adēlijas zeme un dažas neapdzīvotas salas (Îles Éparses). Šajās teritorijās bieži nav pastāvīgas civiliedzīvotāju kopienas, un tās tiek pārvaldītas tieši no Francijas.

Pārstāvība, institūcijas un vietējā pārvalde

Apdzīvotajās aizjūras teritorijās darbojas vietējās pašpārvaldes institūcijas — padomes, kongresi vai teritoriālās asamblejas, kuras pieņem vietējos lēmumus un likumus, ja to nosaka statuss. Francijas valsts pārstāvis (prefekts vai augstākais komisārs) nodrošina centrālās valdības intereses un administrāciju. Teritoriju iedzīvotāji parasti ir Francijas pilsoņi, viņiem ir tiesības vēlēt un būt ievēlētiem Francijas nacionālajos organos, izņemot teritorijas bez pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Iedzīvotāji, valodas un kultūra

Aizjūras Francijas iedzīvotāji ir kultūriski daudzveidīgi — tajās dzīvo vietējās tautas (piemēram, kanaki Jaunajā Kaledonijā), kreolu kopienas, polinēzieši un Eiropas izcelsmes iedzīvotāji. Papildus franču valodai daudzviet izplatītas vietējās valodas un dialekti (kreolu valodas, polinēziešu valodas, kanaku dialekti u. c.). Katra teritorija saglabā savas kultūras tradīcijas, reliģiskās paražas un svētkus.

Starptautiskais statuss un attiecības ar Eiropas Savienību

Teritoriju attiecības ar ES atšķiras atkarībā no statusa. Dažas teritorijas (piemēram, DROM) ir ES daļa un piemēro ES tiesību aktus, bet citas ir atzītas par saistītām teritorijām vai ārējām teritorijām (OCT) un tām ir īpašs, ierobežotāks saistības līmenis. Tāpēc muitas, nodokļu un citu politiku ziņā pastāv atšķirības starp teritorijām.

Ekonomiskā un stratēģiskā nozīme

Aizjūras teritorijām ir liela stratēģiska nozīme: tās paplašina Francijas teritoriālo ietekmi un nozīmīgi palielina Francijas ekskluzīvās ekonomiskās zonas (EEZ) jūras resursu pārvaldībā. Pateicoties aizjūras teritorijām, Francijas EEZ ir viena no lielākajām pasaulē, nodrošinot piekļuvi zvejai, zemūdens resursiem un stratēģiski svarīgām jūras joslām.

Īsi par TAAF un Adēlijas zemi

Terres australes et antarctiques françaises un Adēlijas zeme ir īpašas teritorijas ar zinātnisku, ekoloģisku un ģeopolitisku nozīmi. Adēlijas zeme ir Francijas teritoriāla pretenzija Antarktīdā (tomēr Antarktikas līguma dēļ tās izmantošana tiek regulēta starptautiski). TAAF administrē neapdzīvotas vai mazapdzīvotas salas un stacijas un parasti nav pārstāvētas Francijas parlamentā tādā pašā veidā kā apdzīvotās teritorijas.

Rezumējot — Aizjūras Francija ir daudzveidīga kopiena ar atšķirīgiem juridiskiem statutiem, bagātu kultūras mantojumu un nozīmīgu lomu Francijas ģeopolitikā, ekonomikā un biodaudzveidībā. Statistika par iedzīvotājiem un administratīvajiem statusiem tiek atjaunota regulāri, tāpēc precīzu skaitļu un likumdošanas detaļu ziņā jāvēršas pie jaunākajiem Francijas oficiālajiem avotiem.

Teritoriju veidi

Aizjūras departamenti un reģioni

Aizjūras departamenti un reģioni pilnībā pieder Francijai.

• Gvadelupa (kopš 1946. gada)
• Martinika (kopš 1946. gada)
• Franču Gviāna (kopš 1946. gada)
• Reinjona (kopš 1946. gada)
• Majota (kopš 2011. gada)

No 1976. līdz 2003. gadam Majota bija unikāla aizjūras teritorija. No 2003. līdz 2011. gadam tā bija aizjūras kopiena. Tā kļuva par aizjūras departamentu 2011. gada 31. martā pēc tam, kad tās iedzīvotāji nobalsoja par pilnīgu pievienošanos Francijai.

Ārzemju kolektīvi

Aizjūras kopienas kategorija tika izveidota ar 2003. gada 28. marta grozījumiem Francijas konstitūcijā. Katrai aizjūras kopienai ir savi likumi.

• Franču Polinēzija (kopš 2003. gada)

No 1946. līdz 2003. gadam Francijas Polinēzija bija aizjūras teritorija. 2004. gadā tai tika piešķirts aizjūras valsts nosaukums (franču: pays d'outre-mer).

• Senpjēra un Mikelona (kopš 2003. gada)

No 1976. līdz 1985. gadam Senpjēra un Mikelona bija aizjūras departaments. No 1985. līdz 2003. gadam tā bija unikāla aizjūras teritorija.

• Volisa un Futuna (kopš 2003. gada)

No 1961. līdz 2003. gadam Volisa un Futuna bija aizjūras teritorija.

• Senmartēna un Senbartelmī (kopš 2007. gada)

Senmartēna un Senbartelmī no Gvadelupas atdalījās 2003. gadā. Tās 2007. gada 22. februārī kļuva par atsevišķām aizjūras kopienām.

Īpašs kolektīvs

• Jaunkaledonija (kopš 1999. gada)

No 1946. gada Jaunkaledonija tika klasificēta kā aizjūras teritorija. Īpašu statusu tā ieguva 1999. gadā, pateicoties Numeas Vienošanās noslēgšanai. Tai ir sava pilsonība, un vara pakāpeniski tiek nodota no Francijas valsts pašas Jaunkaledonijas rokās. Referendumu par neatkarību paredzēts rīkot laikā no 2014. līdz 2019. gadam.

Aizjūras teritorijas

• Francijas dienvidu un Antarktikas zemes (kopš 1956. gada)

Maznozīmīgas teritorijas

• Klipertonas sala ir privātīpašums, kas atrodas tiešā Francijas valdības pakļautībā. Tajā nav pastāvīgu iedzīvotāju.

Francijas Republiku veidojošās zemes, kas attēlotas vienā ģeogrāfiskā mērogā.

Teritoriju veidi

Aizjūras departamenti un reģioni

Aizjūras departamenti un reģioni pilnībā pieder Francijai.

• Gvadelupa (kopš 1946. gada)
• Martinika (kopš 1946. gada)
• Franču Gviāna (kopš 1946. gada)
• Reinjona (kopš 1946. gada)
• Majota (kopš 2011. gada)

No 1976. līdz 2003. gadam Majota bija unikāla aizjūras teritorija. No 2003. līdz 2011. gadam tā bija aizjūras kopiena. Tā kļuva par aizjūras departamentu 2011. gada 31. martā pēc tam, kad tās iedzīvotāji nobalsoja par pilnīgu pievienošanos Francijai.

Ārzemju kolektīvi

Aizjūras kopienas kategorija tika izveidota ar 2003. gada 28. marta grozījumiem Francijas konstitūcijā. Katrai aizjūras kopienai ir savi likumi.

• Franču Polinēzija (kopš 2003. gada)

No 1946. līdz 2003. gadam Francijas Polinēzija bija aizjūras teritorija. 2004. gadā tai tika piešķirts aizjūras valsts nosaukums (franču: pays d'outre-mer).

• Senpjēra un Mikelona (kopš 2003. gada)

No 1976. līdz 1985. gadam Senpjēra un Mikelona bija aizjūras departaments. No 1985. līdz 2003. gadam tā bija unikāla aizjūras teritorija.

• Volisa un Futuna (kopš 2003. gada)

No 1961. līdz 2003. gadam Volisa un Futuna bija aizjūras teritorija.

• Senmartēna un Senbartelmī (kopš 2007. gada)

Senmartēna un Senbartelmī no Gvadelupas atdalījās 2003. gadā. Tās 2007. gada 22. februārī kļuva par atsevišķām aizjūras kopienām.

Īpašs kolektīvs

• Jaunkaledonija (kopš 1999. gada)

No 1946. gada Jaunkaledonija tika klasificēta kā aizjūras teritorija. Īpašu statusu tā ieguva 1999. gadā, pateicoties Numē Nolīgumam. Tai ir sava pilsonība, un vara pakāpeniski tiek nodota no Francijas valsts pašas Jaunkaledonijas rokās. Referendumu par neatkarību paredzēts rīkot laikā no 2014. līdz 2019. gadam.

Aizjūras teritorijas

• Francijas dienvidu un Antarktikas zemes (kopš 1956. gada)

Maznozīmīgas teritorijas

• Klipertonas sala atrodas privātīpašumā Francijas valdības tiešā pakļautībā. Tajā nav pastāvīgu iedzīvotāju.

Francijas Republiku veidojošās zemes, kas attēlotas vienā ģeogrāfiskā mērogā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir aizjūras Francija?

J: Kādi ir daži aizjūras Francijas piemēri?

J: Cik daudz cilvēku dzīvoja aizjūras departamentos un teritorijās 2011. gada janvārī?

Jautājums: Vai aizjūras teritoriju iedzīvotāji ir pārstāvēti gan Francijas Nacionālajā asamblejā, gan Senātā?

J: Vai šīm teritorijām ir dažādi autonomijas līmeņi?

J: Vai aizjūras teritorijas ir pārstāvētas valsts līmenī?

Meklēt pēc burta