Polis nozīmē pilsētu, pilsētu-valsti, kā arī pilsonību un pilsoņu kopumu. Kontekstā ar Seno Grieķiju polis gandrīz vienmēr nozīmē "pilsēta-valsts".

Vārds cēlies no sengrieķu pilsētas-valsts, kas attīstījās arhaiskajā periodā un pastāvēja arī romiešu laikos, kad latīņu valodā vārds civitas, kas arī nozīmē "pilsonība", bija ekvivalents.

Senās polis bieži vien koncentrējās ap citadeli, ko sauca par akropoli. Gandrīz vienmēr tajā bija agora (tirgus) un parasti viens vai vairāki tempļi un ģimnāzija. Daudzi polis iedzīvotāji nedzīvoja centrālajā pilsētā, bet gan nomalēs vai laukos. Grieķi polis uzskatīja par reliģisku un politisku apvienību: lai gan polis kontrolēja teritoriju un kolonijas ārpus pašas pilsētas, polis nesastāv tikai no ģeogrāfiskas teritorijas.

Polisa iekšējā struktūra un pārvalde

Katra polis bija organiska kopiena ar saviem reliģiskajiem, politiskajiem un tiesiskajiem institūtiem. Galvenās publiskās telpas bija agora — tirgus un sapulču vieta, un akropole — aizsargātais augstums ar tempļiem. Papildus tam bieži bija teātris, ostas infrastruktūra, celtas sienas un publiskie ēdieni vai ēku kompleksi.

Politiskā pārvaldē tipiski bija: ekklēsia (pilsoņu sapulce), boulē (padome, kas sagatavo lēmumus) un dažādi amati vai magistrāti (piem., archon, stratēgs). Tiesu varu bieži īstenoja lielas dikastērijas — pilsoņu žūrijas. Šie institūti īstenoja likumus, uzraudzīja ārpolitiku un organizēja aizsardzību.

Pilsonība, sabiedrības slāņi un tiesības

Ne visi iedzīvotāji polis bija pilsoņi. Parasti pilsoni bija brīvi dzimuši vīrieši, kuriem bija tiesības balsot, piedalīties valsts amatā un aizstāvēt valsti. Kopienā pastāvēja vairākas sociālās grupas:

  • Pilsoņi — politiskie dalībnieki ar pilnām civiltiesībām;
  • Metici (metiķi) — pastāvīgi svešzemnieki un brīvie iedzīvotāji bez pilsonības; viņiem parasti bija ierobežotas tiesības un obligācijas, piemēram, dienests armijā vai nodokļu maksāšana;
  • Vergi — prece un darba spēks bez politiskajām tiesībām, būtiska ekonomikas bāze daudzos polis;
  • Sievietes un jaunieši — atkarībā no polis varēja būt lielāka vai mazāka brīvība; parasti viņām nebija politisko tiesību.

Pilsonības iegūšana un zaudēšana bija reglamentēta ar vietējiem likumiem. Dažos polis pilsonība tika piešķirta arī par īpašiem nopelniem, militāru dienestu vai retāk — adopcijas ceļā.

Ekonomika, teritorija un kolonizācija

Ekonoms balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību, tirdzniecību un jūrniecību. Polis teritorijas parasti ietvēra gan pilsētu, gan apkārtējos laukus; zvejniecība un ostu tirdzniecība bija svarīgas piejūras kopienām. Daudzas polis izveidoja kolonijas (apoikia) Vidusjūrā un Melnajā jūrā, meklējot jaunas apmešanās vietas, tirdzniecības iespējas un izejvielas.

Jūras vara bieži noteica bagātību un ietekmi — Atene ar savu flotili un tirdzniecības savienībām kļuva par nozīmīgu spēku. Pretstatā tam dienvidu Peloponēsas poliss Spartai dominēja ar karaspēku un zemi orientētu ekonomiku.

Dažādība starp polis

Nav vienveidīgas "grieķu pilsētas"; polis atšķīrās pēc lieluma, institūcijām un dzīvesveida. Divi bieži minēti pretstati ir:

  • Ateni — pazīstama ar attīstītu demokrātiju (5.–4. gs. p.m.ē.), kultūras centriem, filozofiju, mākslu un tirdzniecību;
  • Sparta — aristokrātiska, militāra oligarhija, kuras sabiedrību raksturoja stingra sociālā struktūra, kopējs īpašums daļā zemi un uzsvars uz karadienestu.

Vēsturiskā attīstība un liktenis

Polis radās un nostiprinājās arhaiskajā periodā (aptuveni 8.–6. gs. p.m.ē.), sasniedza savu politisko un kultūras ziedu klasiskajā laikmetā (5.–4. gs. p.m.ē.) un pēc tam piedzīvoja pārmaiņas, kad Maķedonijas un vēlāk Hellenistiskās pasaules varas centri samazināja neatkarīgo polis nozīmi. Pēc Romas iekarošanas daudzas grieķu polis kļuva par administratīviem vienumiem romiešu civitas ietvaros, taču vietējās tradīcijas daudzviet saglabājās.

Arheoloģija un mūsdienu nozīme

Arheoloģiskie izrakumi uzrāda akropoles, agora paliekas, tempļu pamatnes, teātrus un dzīvojamo apbūvi, kas palīdz saprast polis ikdienu, ekonomiku un reliģiju. Mūsdienās jēdziens polis ietekmē diskusijas par pilsonību, vietējo pašpārvaldi un sabiedrības institūciju lomu — tas tiek lietots arī politiskās teorijas kontekstā, lai pētītu kopienas saistību starp pilsoņiem un valsti.

Kopumā polis Senajā Grieķijā bija daudz vairāk nekā tikai pilsēta: tas bija politiskas identitātes, tiesību un reliģijas centrs, kas veidoja pamatstruktūru grieķu pasaules sociālajai un kultūras dzīvei.