Smaržas: kas tās ir, sastāvs, veidi un parfimērijas vēsture

Izpēti smaržas: to sastāvu, veidus un parfimērijas vēsturi — no senām receptēm līdz mūsdienu sintētikai. Uzzini, kā izvēlēties un lietot ideālu aromātu.

Smaržas ir šķidrums, kas cilvēkiem, lietām un telpām piešķir patīkamu smaržu. Tas sastāv no eļļām, kas izdala smaržu apkārtējā gaisā. Smaržīgos savienojumus, kas veido smaržas, var ražot sintētiski vai iegūt no augu vai dzīvnieku izcelsmes avotiem.

Smaržas tika lietotas jau senākajās cilvēku civilizācijās. Mūsdienu parfimērija aizsākās 19. gadsimta beigās, kad komerciāli sintezēja tādus aromātiskos savienojumus kā vanilīns vai kumarīns. Mākslīgie savienojumi sniedza plašāku smaržu klāstu nekā dabīgie materiāli.

Smaržas vairāk smaržo, kad temperatūra ir augstāka. Tāpēc cilvēki to uzklāj uz kakla, plaukstas locītavas un ceļgala aizmugures, jo šīs vietas ir siltākas. Eau de Cologne ir smaržu veids, ko var uzsmidzināt uz ķermeņa. Tā nav tik koncentrēta kā parastās smaržas.

Sastāvs un galvenās sastāvdaļas

Smaržu formula parasti sastāv no trim galvenajām komponentēm:

• Aromātiskās vielas — dabiskas (ēteriskās eļļas, absolūti) vai sintētiskas molekulas, kas nodrošina konkrētās notis.
• Šķīdinātājs — parasti etanols (alkohols) vai ūdens-alkohola maisījums, kas padara smaržas izsmidzināmas un palīdz iztvaikot aromātiskajām vielām.
• Fiksatori (fixatives) — vielas, kas palēnina smaržu iztvaikošanu, tādējādi pagarina smaržas noturību (piemēram, dabiskas sveķu vielas, sintētiskie muski).

Smaržu notis un struktūra

Smaržas parasti tiek aprakstītas trīs „notīs”: augšējās (top), sirds (heart) un pamatnes (base) notis. Augšējās notis ir visīslaicīgāk sajūtamās pēc uzsmidzināšanas; sirds notis parādās pēc tam, kad augšējās izgaist; pamatnes notis nodrošina dziļumu un ilgnoturību.

Ekstrakcijas metodes

• Destilācija (tvaika distilācija) — plaši izmantota ēterisko eļļu iegūšanai no ziediem, lapām, saknēm.
• Spiešana (expression) — citrusaugļu miziņu eļļām (piem., citrons, apelsīns).
• Organisko šķīdinātāju ekstrahācija un absolūti — ziediem, kas ir pārāk jutīgi distilācijai (piem., jasmiņš, roze).
• CO2 ekstrakcija — moderna metode, kas izvada tīrus ekstraktus bez organisko šķīdinātāju atliekām.
• Enfleurage — tradicionāla, tagad reti lietota metode, īpaši vēsturē.

Smaržu veidi pēc koncentrācijas

• Parfum / Extrait de Parfum — augstākā koncentrācija (parasti 15–30% vai vairāk aromātisko vielu), ilgnoturīga.
• Eau de Parfum (EDP) — vidēji koncentrētas (apm. 10–20%), populārs ikdienas variants.
• Eau de Toilette (EDT) — vieglāka koncentrācija (apm. 5–15%), svaigāka un ātrāk izgaistoša.
• Eau de Cologne — vēl vieglāka (apm. 2–8%), atsvaidzinošs variants, ko minēts arī iepriekš kā Eau de Cologne.
• Body sprays un aftershave — vēl mazāk koncentrētas formulas.

Parfimērijas vēsture īsi

Smaržu izmantošana ir ļoti sena — ķīmiskie veidi aromātu iegūšanai bija pazīstami Senajā Ēģiptē, Mezopotāmijā un Indijā, kur smaržas lietoja rituālos, medicīnā un personīgai higiēnai. Grieķi un romieši attīstīja aromātu lietošanu vannās un rituālos. Viduslaikos aromātus saglabāja arābu pasaules meistari, kas uzkrāja zināšanas par destilāciju. Renesanses un baroka laikmetā Eiropā smaržas kļuva par modes sastāvdaļu aristokrātijā. Rūpnieciskā revolūcija un organiskās ķīmijas atklājumi 19. gadsimtā ļāva radīt sintētiskas smaržu sastāvdaļas, kas transformēja nozares attīstību un komercializāciju — to min arī sākotnējā frāzē par to, ka komerciāli sintezēja noteiktus savienojumus.

Lietošana, padomi un drošība

• Uzklājiet smaržas uz siltām ķermeņa vietām (pulsa punkti), piemēram, kakla, plaukstas locītavas, ceļgala aizmugures, jo šajās vietās temperatūra palīdz aromātam izdalīties.
• Nelietojiet berzēt plaukstu locītavas pēc uzklāšanas — tas var izjaukt notis un ātrāk izkliedēt smaržu.
• Smaržas var izsmidzināt arī uz apģērba vai matiem, taču uzmanieties, jo daži aromāti var atstāt traipus vai bojāt smalku audumu.
• Daudzi cilvēki izmanto slāņošanu — smaržas kombinē ar to pašu līniju losjonu vai dušas želeju, lai palielinātu noturību.
• Regulācijas un drošība: Kosmētikas regulācijas (piem., ES noteikumi, IFRA ieteikumi) nosaka drošas koncentrācijas potenciālajiem alergēniem un attiecīgām sastāvdaļām; daži cilvēki var būt jutīgi pret konkrētām vielām.

Ilgtspēja, ētika un alergēni

Dabīgie avoti reizēm rada ilgtspējas un ētikas jautājumus — piemēram, dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas (ambergris, civet, dabiskie muskusi) ir problemātiskas vai aizliegtas, bet sintētiskie aizstājēji nodrošina ētisku alternatīvu. Arī dabīgo materiālu pārāk liela ražošana var ietekmēt ekosistēmas (piem., pārmērīga rožu vai sandalmeda izmantošana). Mūsdienās nozare strādā pie ilgtspējīgām izejvielām, sertifikācijas un atbildīgas ieguves prakses.

Kā izvēlēties smaržas

• Pirms pirkšanas uzsmidziniet uz papīra strēmeles un pēc tam uz ādas — dermā smarža var attīstīties citādi nekā uz papīra.
• Pagaidiet — ļaujiet smaržai parādīt sirds un pamatnes notis pirms galīgas izvēles (tas var prasīt 20–60 minūtes).
• Izvēlieties pēc noskaņas, gadalaika un situācijas: vieglākas citrusnotis vasarā, siltākas, bagātākas koksnes un orientālās notis ziemā vai vakaram.

Glabāšana

Lai saglabātu smaržu kvalitāti, glabājiet pudelītes tumšā, vēsā vietā, prom no tiešiem saules stariem un lielām temperatūras svārstībām. Cieši aizskrūvējiet vāciņu — skābeklis var degradēt aromātiskās vielas. Pareiza uzglabāšana pagarina smaržu dzīves ilgumu un saglabā noturību.

Nobeigums

Smaržas ir komplekss produkts, kas apvieno mākslu un zinātni: no izejvielu izvēles un ekstrakcijas līdz kompozīcijas veidošanai un drošības regulēšanai. Gan dabiskie, gan sintētiskie komponenti sniedz plašu radošo brīvību, kas ļāva parfimērijai attīstīties no senām rituālām tradīcijām līdz mūsdienu daudzveidīgajām smaržu kolekcijām.

Vēsture

Mūsdienās lietotais vārds "smaržas" cēlies no latīņu valodas per fumum, kas nozīmē "caur dūmiem". Parfimērija jeb smaržu izgatavošanas māksla aizsākās senajā Mezopotāmijā un Ēģiptē, un to tālāk pilnveidoja romieši un persieši.

Par pasaulē pirmo reģistrēto ķīmiķi tiek uzskatīta sieviete vārdā Tapputi, smaržu darinātāja, kas minēta 2. tūkstošgadē p.m.ē. Mezopotāmijā uz klinšu raksta plāksnes. Viņa destilēja ziedus, eļļu un kalamusu kopā ar citām aromātiskām vielām, pēc tam vairākas reizes filtrēja un lika atpakaļ destilatorā.

2005. gadā arheologi Pirgosā, Kiprā, atklāja, domājams, pasaulē senākās smaržas. Smaržas ir vairāk nekā 4000 gadu senas. Smaržas tika atrastas senā parfimērijā. Rūpnīcā, kuras platība bija 43 000 kvadrātpēdu (4000 m²), tika atrasti vismaz 60 destilatori, maisīšanas trauki, piltuves un smaržu pudeles. Senatnē cilvēki izmantoja garšaugus un garšvielas, piemēram, mandeles, koriandru, mirtu, skujkoku sveķus, bergamotes, kā arī ziedus.

Arābu alķīmiķis Al-Kindi (Alkindus) 9. gadsimtā sarakstīja grāmatu par smaržvielām, kurā bija vairāk nekā simts smaržīgo eļļu un ārstniecisko vielu receptes.

Persiešu ķīmiķis Avicenna ieviesa eļļu iegūšanu no ziediem destilācijas ceļā, kas ir mūsdienās visbiežāk izmantotā procedūra. Vispirms viņš eksperimentēja ar rozēm. Līdz viņa atklājumam šķidrās smaržas bija eļļas un sasmalcinātu garšaugu vai ziedlapiņu maisījumi, kas radīja spēcīgu aromātu. Rožu ūdens bija maigāks, un uzreiz kļuva populārs.

Parfimērijas māksla Rietumeiropā bija pazīstama kopš 13. vai 14. gadsimta. Līdz 18. gadsimtam aromātiskos augus audzēja Francijā, Sicīlijā un Itālijā.

Ēģiptes aina, kurā attēlota liliju smaržu pagatavošana


Etrusku smaržu vāze sievietes galvas formā

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir smaržas?

J: Kādi ir divi veidi, kā smaržvielu savienojumi tiek izgatavoti smaržu ražošanai?

J: Kad radās mūsdienu parfimērija?

J: Kādēļ smaržas uzklāj uz kakla, plaukstas locītavas un ceļgala aizmugures?

J: Kas ir Eau de Cologne?

J: Kad pirmo reizi sāka lietot smaržas?

J: No kā sastāv smaržas?

Meklēt pēc burta