Maniheisms — vēsture, mācība un izplatība

Atklāj Maniheisma vēsturi, mācību un izplatību — no Sassanīdu Persijas līdz Ķīnai; raksti, tulkojumi un ietekme gadsimtu gaitā.

Manihejisms (mūsdienu persiešu valodā [آیین مانی] kļūda: {{lang}}: script: arab not supported for code: fa (help) Āyin e Māni) bija viena no galvenajām Irānas gnostiskajām reliģijām. Sākotnēji tā nāca no Sassanīdu Persijas. Lielākā daļa dibinātāja pravieša Mani (sīriešu valodā, ܡܐܢܝ, ap 210.-276. g. m. ē.) oriģinālo rakstu ir zuduši, taču ir saglabājušies daudzi tulkojumi un fragmenti. Manihejisms bija liels starp 3. un 7. gadsimtu. Savā uzplaukuma laikā tā bija viena no izplatītākajām reliģijām pasaulē. Manihejiešu baznīcas un raksti pastāvēja tālu uz austrumiem līdz pat Ķīnai un tālu uz rietumiem līdz pat Romas impērijai. Šķiet, ka Ķīnas dienvidos manihejisms izzuda pirms XVI gadsimta.

Sākotnējās sešas manihejisma svētās grāmatas bija sarakstītas sīriešu aramiešu valodā. Drīz tās tika pārtulkotas citās valodās, lai palīdzētu izplatīt reliģiju. Paplašinoties uz austrumiem, manihejiešu raksti tika tulkoti vidusposma persiešu, partiešu, sogdu un visbeidzot uiguru un ķīniešu valodā. Kad tie izplatījās rietumos, tos tulkoja grieķu, koptu un latīņu valodā. Manihejisma izplatība un panākumi tika uzskatīti par draudu citām reliģijām, un tas tika plaši vajāts kristiešu, zoroastriešu un vēlāk arī islāma reģionos.

Rašanās un dibinātājs

Mani (ap 216–276) sevi pasludināja par “gaismas skolotāju” un pēdējo no dievišķajiem atklājējiem. Viņš apvienoja elementus no kristietības, zoroastrisma un budisma, cenšoties piedāvāt universālu un sintezētu mācību. Mani dzīvē un darbībā saskārās ar vietējo varu: pēc tradicionālajiem avotiem viņš nokļuva Sassanīdu valdnieka Bahram I cietumā un, iespējams, tur nomira ap 276. gadu.

Mācība — dualisms un pestīšana

Manihejisma pamatā ir stingrs dualisms: pasaule tiek skaidrota kā kauja starp gaismu (gars, labais princips) un tumsu (materija, ļaunais princips). Pasaules radīšana tiek uzskatīta par abu pasaules mijiedarbības rezultātu — gaisma ir ieslodzīta materiālajā pasaulē, un cilvēka uzdevums ir atbrīvot šo gaismu atpakaļ caur atziņu, askētismu un rituāliem.

Mācībā izšķīra divas sociālas/reliģiskas kategorijas: izredzētie (elect) — askētiskā, pilnīgā dzīvesveida sekta daļa (bieži atturējās no laulībām, daļēji vai pilnīgi atturējās no ēšanas noteiktu veidu pārtikas) — un dzirdētāji (hearers), kuri atbalstīja un uzturēja izredzētos, bet paši dzīvoja samērā parastu dzīvi. Glābšanas ceļš ietver gan morālu uzvedību, gan iniciācijas zināšanas.

Svētie raksti, attēlojumi un literatūra

Sakarā ar plašo misiju darbu manihejisma tekstu daudzveidība ir liela. Lai gan daļa Mani oriģinālo rakstu zuduši, pazīstami viņa darbi — pieminēts, ka viņš sarakstījis grāmatu sassanīdu valdniekam (Shābuhragan) un sastādījis evaņģēlija tipa tekstus un mācību apkopojumus. Manichejieši arī izmantoja ilustrētus rokrakstus (piemēram, tradīcija par Aržangu — Mani sacerētiem attēliem), kas kalpoja mācībai un liturģijai.

Atrasti nozīmīgi rokrakstu fragmenti vietās kā Turfanā (Xinjiang), Ēģiptē (koptu tekstu kolekcijas Medinet Madi u. c.) un citur. Teksti saglabājušies daudzās valodās: sīriešu, vidusposma persiešu, partiešu, sogdu, uiguru, ķīniešu, grieķu, koptu un latīņu fragmentos.

Izplatība un organizācija

Manihejisms bija ļoti misijām orientēta reliģija — tās garīdzniecība un misionāri ceļoja pa tirdzniecības ceļiem un iekaroja plašas teritorijas no Rietumiem (Romas impērijas robežas) līdz Austrumiem (Ķīna). 8.–9. gadsimtā manihejisms ieguva ietekmi arī pie Uiguuru kaganāta, kur to pat atbalstīja daži valdnieki.

Bija izveidota hierarhiska organizācija ar mācītājiem, misionāriem un kopienas locekļiem; šī struktūra palīdzēja koordinēt tulkošanas, izplatīšanas un izglītības centienus.

Vajāšanas un izzušana

Manihejisms bieži tika uzskatīts par konkurentu esošajām reliģijām, un tā dēļ tika sistemātiski vajāta. Sassanīdu zoroastriskā vara sodīja manihejismus kā "kultu pret valsti", Rietumos to vajāja kristiešu varas iestādes, un vēlāk — islāma periodā — manihejieši pakāpeniski zaudēja ietekmi Persijā. Tomēr reliģija pastāvēja ilgstoši Austrumos; Ķīnā tā pazīstama kā Míngjiào (明教) un dažviet izdzīvoja līdz viduslaiku vēlākiem periodiem. Līdz ar politiskām pārmaiņām, konversijām uz citām ticībām un pastāvīgu vajāšanu, manihejisms pakāpeniski izzuda kā plaši praktizēta pasaules reliģija.

Mantojums un pētniecība

Manihejisma ietekme redzama dažādās reliģiskajās kustībās un literatūras tradīcijās; tā arī palikusi svarīgs mācību avots viduslaiku polemikā (piemēram, sv. Augustīna agrīnā saikne ar manihejismu un vēlākie viņa polemiskie darbi). Mūsdienu arheoloģija un filoloģija, īpaši Turfanā atrastie materiāli un Ēģiptes koptu rokraksti, ir ievērojami paplašinājuši mūsu izpratni par manihejisma doktrīnām, rituāliem un organizāciju.

Šodien manihejisms pastāv galvenokārt kā pētniecības objekts — teksti, mākslas darbi un vēstures liecības ļauj rekonstruēt senās mācības un saprast to lomu reliģiju vēsturē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir manihejisms?

J: Kas izveidoja manihejismu?

J: Kādā valodā bija sarakstītas manihejisma sešas sākotnējās svētās grāmatas?

J: Kā izplatījās reliģija?

J: Vai tās izplatībai bija kāda pretestība?

J: Kad tā izmira?

Meklēt pēc burta