Kioto protokols — definīcija, mērķi un ietekme uz klimatu

Kioto protokols ir Apvienoto Nāciju Organizācijas sagatavots starptautisks līgums, kas papildina ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un vērsts uz klimata pārmaiņu — tai skaitā globālās sasilšanas — mazināšanu. Protokols nosaka, ka industrializētajām valstīm (t.s. Annex I valstīm) ir jāierobežo un jāsamazina atmosfērā izdalāmās oglekļa dioksīda (un citu atmosfēru piesārņojošo "siltumnīcefekta gāzu") emisijas, salīdzinot ar noteiktajiem bāzes periodiem.

Mērķi un saturs

Pilns Kioto protokola nosaukums ir ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokols. Tas tika apspriests un pieņemts 1997. gada konferencē Kioto, Japānā. Protokola mērķi bija:

• nosaukt saistošas emisiju samazināšanas kvotas attiecībā uz Annex I (industrializētām) valstīm;
• izveidot tirgus mehānismus emisiju samazināšanai, kas ļautu izmaksu efektīvi sasniegt noteiktos mērķus;
• veicināt tehnoloģiju pārnesi un attīstības valstu ilgtspējīgu attīstību, izmantojot speciālas programmas un projektus.

Kioto protokols oficiāli stājās spēkā 2005. gada 16. februārī, kad tika izpildīti tā noteiktie ratifikācijas nosacījumi — to starp citu ļāva panākt Krievijas pievienošanās un ratifikācija (ratificēt).

Galvenie mehānismi

• Emisiju tirdzniecība (emissions trading) — valstis ar mazāku samazinājumu var pārdot pārpalikušās emisiju kvotas valstīm, kur nepieciešams vairāk samazināt emisijas.
• Kopējā īstenošana (Joint Implementation, JI) — Annex I valstis var īstenot projektu citā Annex I valstī un saņemt kreditus.
• Tīrā attīstības mehānisms (Clean Development Mechanism, CDM) — Annex I valstis var finansēt samazināšanas projektus attīstības valstīs, saņemot emisiju kredītus.

Protokols aptvēra vairākas nozīmīgas siltumnīcefekta gāzes, ne tikai CO2 — piemēram, CH4, N2O, HFC, PFC un SF6 — un noteica pirmo saistīto saimniecisko periodu 2008.–2012. gadam (priekšpiekrišanas periods).

Puses, ratifikācija un starptautiskie izaicinājumi

Daudzas valstis Kioto protokolu parakstīja un ratificēja, tomēr izplatīti bija arī politiski un ekonomiski iebildumi. Ir svarīgi atzīmēt:

• dažas lielas attīstības valstis, piemēram, Ķīna un Indija, protokolā ieguva izņēmumus — tās klasificētas kā attīstības valstis un pirmajā saistību posmā nebija noteikti obligāti samazinājumi;
• Savienotās Valstis protokolu parakstīja, taču to nekad neratificēja — ASV valdība neatbalstīja saistošu kvotu ieviestas formas pieeju tajā laikā, un 2001. gadā tika paziņots par atteikšanos no ratifikācijas;
• Austrālija ratificēja Kioto vēlāk (oficiāli ratificēja 2007. gadā premjerministra Kevina Rudda laikā);
• dažas valstis vēlāk mainīja savu nostāju — piemēram, Kanāda 2011. gadā paziņoja par izstāšanos no Kioto protokola (izstāšanās stājās spēkā 2012. gadā).

Oriģinālajā tekstā minēts, ka vēl joprojām ir valstis, kas nav pieņēmušas protokolu; ratifikācijas statuss laika gaitā mainījās — dažas valstis līgumu parakstīja, bet neratificēja (Horvātija, Kazahstāna bija dažādos posmos attiecībā uz ratifikāciju tās sākotnējā fāzē), citi politiski argumentēja par ekonomiskajām sekām un nodarbinātības zaudējumiem, ja tiktu ierobežotas siltumnīcefekta gāzu emisijas. (Daļa no šiem skaidrojumiem tika izmantoti, kad valstis atteicās vai vilcinājās ratificēt protokolu.)

Ietekme un vērtējums

Kioto protokola ietekme uz globālo klimata politiku bija ievērojama, lai arī rezultāti ir vērtējami daudzdimensionāli:

• pozitīvi: protokols izveidoja pirmos starptautiski atzītos tirgus mehānismus (CDM, JI, emisiju tirdzniecība), veicināja klimata politikas institucionalizāciju, piesaistīja privāto sektoru emisiju samazināšanas projektos un sekmēja tehnoloģiju pārnesi uz attīstības valstīm;
• ierobežojumi un kritika: saistīto valstu loks sākotnēji nebija visaptverošs (piem., ASV neratificēja, daudzas attīstības valstis netika pievienotas kvotām), daži samazinājumi bija nelieli vai panākti, izmantojot "kredītus" un mehānismus, kas kritizēti par vāju papildu ietekmi; tika norādīts uz problēmām ar dažiem CDM projektiem, kas neatļāca reālus vai ilgtspējīgus samazinājumus;
• ilgtspējības mantojums: Kioto pierādīja, ka starptautiska sadarbība ir iespējama un radīja instrumentus, kuri ietekmēja vēlākos līgumus un nacionālās politikas.

Tālākā attīstība

Pēc pirmā saistību perioda tika izstrādāta Doha grozījuma (Doha Amendment) sarakste par otro saistību periodu (2013–2020), taču tās ratifikācija un piemērošana bija fragmentāra. Vēlākais un fundamentāli atšķirīgais solis starptautiskajā klimata politikā bija 2015. gada Parīzes nolīgums, kas pārgāja uz pieeju, kurā katra valsts iesniedz savus nacionālos mērķus (NDC — nationally determined contributions), paplašinot iesaisti un pielāgojot mērķus valstu spējām.

Secinājums

Kioto protokols bija pirmais plaši aptverošais starptautiskais mēģinājums noteikt saistošus emisiju samazināšanas mērķus industrializētajām valstīm un ieviest tirgus mehānismus klimata politikas īstenošanai. Lai gan tam bija gan panākumi, gan skaidri ierobežojumi, tas izveidoja pamatu vēlākām sarunām un instrumentiem klimata pārmaiņu apkarošanā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Kioto protokols?

J: Ko Kioto protokols pieprasa valstīm darīt?

J: Kas izstrādāja Kioto protokolu?

J: Kāpēc tas tika izveidots?

J: Kādas gāzes ir iekļautas protokolā?

J: Kā valstis ievēro šo protokolu?

J: Vai pastāv izpildes mehānisms, lai panāktu atbilstību protokolam?

Meklēt pēc burta