Globālā sasilšana ir Zemes virsmas, okeānu un atmosfēras temperatūras paaugstināšanās vairāku desmitu gadu laikā. Mūsdienās globālā vidējā temperatūra ir par aptuveni 1–1,2 °C augstāka nekā pirms industriālās revolūcijas, kas sākās ap 1750. gadu. Šīs izmaiņas nav vienmērīgas — dažos reģionos sasilšana ir spēcīgāka, citos — vājāka. Lielākā daļa zinātnieku paredz, ka bez būtiskām emisiju samazināšanas līdz 2100. gadam temperatūra var paaugstināties par apmēram 1,5 °C līdz 5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustrijas laikmetu, atkarībā no emisiju scenārija un klimata jutības. Visredzamākās pazīmes ir ledus kupolu un ledāju kušana, kas veicina jūras līmeņa paaugstināšanos un palielina plūdu risku piekrastes teritorijās.

Cēloņi

Galvenais cilvēka darbības izraisītais sasilšanas iemesls ir atjaunojamo un dabas līdzsvaru traucējošo siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas pieaugums atmosfērā. No siltumnīcefekta gāzēm oglekļa dioksīda pieaugums atmosfērā ir viens no svarīgākajiem faktoriem — to jau pirms simts gadiem paredzēja Svante Arrēniuss, balstoties uz Žozefa Furjē teorijām. Liela daļa antropogēnā oglekļa dioksīda rodas, kad cilvēki sadedzina fosilo kurināmo, piemēram, akmeņogles, naftu un dabasgāzi. Fosilais kurināmais satur oglekli, kas sadegšanas procesā savienojas ar skābekli un nonāk atmosfērā kā CO2. Papildus tam atmežošana), intensīva lauksaimniecība un zemes lietojuma maiņa samazina dabisko oglekļa uzkrāšanos augsnēs un augos.

Bez CO2 svarīgas ir arī citas siltumnīcefekta gāzes, piemēram, metāns (CH4) — no lauksaimniecības (piemēram, govju gremošanas procesa) un ar kūdrām saistītiem avotiem — un slāpekļa oksīdi (N2O). Daļu klimatu ietekmējošo procesu pastiprina atgriezeniskās saites: kūstoša permafrosts atbrīvo papildu siltumnīcefekta gāzes, mazinās sniega un ledus atstarošanas spējas (albedosamazināšanās), un siltāki okeāni absorbē mazāk CO2.

Sekas un ietekme

Līdz ar Zemes virsmas temperatūras paaugstināšanos jūras līmenis kļūst augstāks. Tas notiek divos galvenajos veidos: siltāks ūdens izplešas termiskās ekspansijas rezultātā, un ledāji un ledus cepures kūst, pievienojot vairāk ūdens okeānos. Jūras līmeņa celšanās palielina piekrastes teritoriju applūšanas risku un sāļūdens iekļūšanu gruntsūdeņos, apdraudot dzīvokļu, infrastruktūras un lauksaimniecības zonas.

Klimata pārmaiņas maina laikapstākļu modeļus — kur un cik daudz līst un snigt, kā arī cik biežas un spēcīgas ir vētras un ekstremāli laikapstākļi. Var pieaugt sausuma un tuksnešu izplatība, lauksaimniecības ražība var samazināties atkarībā no reģiona, un pieaugs pārtikas drošības un ūdens trūkuma riski. Aukstākie apgabali sasilst ātrāk nekā siltie, kas noved pie mainīgām ekosistēmām, biotopu zuduma un sugu izmiršanas. Okeānu sasilšana un skābēšana ietekmē jūras ekosistēmas, korāļus un zveju.

Sekas nav tikai vides — tās ir arī sociālas un ekonomiskas: palielinās veselības riski (siltuma viļņi, izplatītāki slimību izraisītāji), pieaug ieguldījumu nepieciešamība infrastruktūrā un katastrofu pārbūvē, kā arī iespējamie migrācijas viļņi no visvairāk ietekmētajām teritorijām.

Prognozes un neskaidrības

Prognozes par nākotnes sasilšanu balstās uz dažādiem emisiju scenārijiem (piem., STARPOVALSTISKI sauktie RCP/SSP ceļi). Zinātniskie modeļi sniedz diapazonu, jo pastāv neskaidrība par klimata jutību, cilvēku uzvedību, tehnoloģiju attīstību un iespējamiem atgriezeniskās saites efektiem (piem., permafrosts). Tāpēc precīzs katras vietas klimats un lokalizētās sekas nav pilnībā prognozējamas.

Risinājumi — mazināšana (mitigācija) un pielāgošanās (adaptācija)

Ir divas galvenās pieejas, lai rīkoties ar globālo sasilšanu: mazināt (samazināt emisijas un gāzu koncentrācijas) un pielāgoties jau notiekošajām izmaiņām.

  • Mazināšana: samazināt fosilā kurināmā patēriņu, pāriet uz atjaunojamiem energoresursiem (vēja, saules, ūdens un ģeotermā), uzlabot energoefektivitāti, elektrificēt transportu, attīstīt sabiedrisko transportu un vietējo infrastruktūru, veicināt zemu emisiju lauksaimniecību un rūpniecību, palielināt mežu platības un saglabāt dabiskos oglekļa sūkņus, kā arī attīstīt oglekļa uztveršanas un glabāšanas tehnoloģijas (piem., CCS). Tāpat ir svarīgi samazināt metāna un citu spēcīgu siltumnīcefekta gāzu emisijas.
  • Pielāgošanās: būvēt aizsargbarjeras piekrastēs, uzlabot ūdens pārvaldību, pielāgot lauksaimniecības praksi (sausumizturīgas kultūras, lauka diversifikācija), izstrādāt brīdināšanas sistēmas ekstrēmiem laikapstākļiem, modernizēt infrastruktūru un veselības aprūpes sistēmas, kā arī plānot pilsētu attīstību, ņemot vērā klimata riskus.
  • Ģeotehnika: Zemes aizsegšana no daļas saules staru (sauktā ģeotehnika) var teorētiski samazināt temperatūru, taču šīs metodes rada lielas zinātniskas, ētiskas un politiskas neskaidrības par blakusefektiem un tiešu ietekmi uz globāliem laikapstākļiem.

Kādi soļi tiek veikti un ko var darīt katrs

Valdības, starptautiskas organizācijas un uzņēmumi diskutē par politiku un pasākumiem samazināšanai. Piemēram, Kioto protokols un Parīzes nolīgums ir starptautiski līgumi, kas cenšas ierobežot emisijas un koordinēt pasākumus. Lielākā daļa valdību ir piekritušas Parīzes principiem, tomēr atsevišķas valdības un politiskie spēki uzskata, ka jāveic mazāk izmaiņu vai jāpieiet citādi.

Uzņēmumi var samazināt darbības emisijas, ieviest zaļākus procesus un tehnoloģijas, un investēt emisiju samazināšanā. Privātpersonas var:

  • samazināt enerģijas patēriņu mājās;
  • izvēlēties ilgtspējīgāku transportu (pastaigas, velosipēdi, sabiedriskais transports, elektromobiļi);
  • rediģēt uzturu, samazinot sarkanās gaļas patēriņu;
  • atbalstīt vietējos atjaunojamās enerģijas projektus un mežsaimniecības atjaunošanu;
  • veicināt atkritumu samazināšanu un pārstrādi.

Papildu svarīgi aspekti

Globālā sasilšana ir sarežģīts starpdisciplinārs izaicinājums, kura risināšana ietver zinātni, ekonomiku, politiku un sabiedrības rīcību. Metāns, kas izdalās, piemēram, govs gremošanas procesā, ir spēcīga siltumnīcefekta gāze un tā samazināšana var palīdzēt ātrāk samazināt sasilšanas tempu. Ilgtspējīgas pilsētplānošanas, dabas aizsardzības un sociāli taisnīgu politiku iekļaušana ir svarīgi, lai risinājumi būtu efektīvi un pieņemami visām iedzīvotāju grupām.

Kopumā globālā sasilšana prasa gan tūlītējus, gan ilgtermiņa pasākumus — ātru emisiju samazināšanu, investīcijas tehnoloģijās un infrastruktūrā, kā arī sabiedrības un starptautisku sadarbību, lai mazinātu riskus un nodrošinātu drošāku, noturīgāku nākotni.