Benito Hieronimo Feijoo (1676–1764) — spāņu apgaismības mūks un eseju autors

Benito Hieronimo Feijoo — spāņu apgaismības benediktīnu mūks un ietekmīgs eseju autors; mītu atmaskotājs, dabaszinātņu aizstāvis, Teatro critico universal autors.

Benito Hieronimo Feijoo y Montenegro (1676. gada 8. oktobris – 1764. gada 26. septembris) bija galisiešu neoklasicisma mūks un zinātnieks, kurš kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Spānijas apgaismības domātājiem. Viņš aktīvi popularizēja racionālu, empīrisku pieeju zināšanām un centās apkarošanas ceļā izplatītās māņticības, aizspriedumus un novecojušas skolastiskās dogmas, kas tolaik kavēja izglītību un zinātnes attīstību Galisijā un plašākā Spānijā.

Biogrāfija un akadēmiskais ceļš

Feijoo dzimis Kasedemiro (Galicija). Jau 12 gadu vecumā viņš iestājās pie benediktīniem. Turpmākās studijas viņš papildināja Galisijā, Leonā un Salamankā, kur apguva teoloģiju un filozofiju. Vēlāk Feijoo ieņēma amata pienākumus kā teoloģijas un filozofijas pasniedzējs Ovjedo universitātē, kur arī pavadīja lielu daļu savas dzīves un kur viņš 1764. gadā mira.

Darbība un idejas

Feijoo bija tradicionāla mūka pakaļdzimšana apgaismības garā: viņš saglabāja reliģisko pārliecību, vienlaikus kritiski vērtējot pārlieku dogmatisko izglītību un tautas ticējumus. Viņa pieeja bija praktiska un empīriska — viņš aicināja pārbaudīt apgalvojumus, izmantot eksperimentu un novērojumu metodes, iepazīstināja lasītājus ar jauniem dabaszinātņu atklājumiem un mūsdienu medicīnas principiem. Feijoo kritizēja nevajadzīgas ticības prakses, viltotas brīnumu stāstus, alķīmiju, astroloģiju un citus pārlieku ticību balstītus uzskatus.

Rakstniecība un galvenie darbi

Feijoo kļuva pazīstams kā stilsks un pieejams esejists. Viņa darbi bija paredzēti plašākai izglītotai publikai — tie centās izskaidrot sarežģītas idejas vienkāršā valodā un veiksmīgi apvienoja teoloģisku viedokli ar racionālu kritiku. Divi viņa galvenie daudzsējumu izdevumi ir:

• Teatro critico universal (parasti minēts kā Teatro crítico universal, 1726–1739) — daudzsēriju eseju krājums, kurā apskatītas dažādas tematikas: no izglītības un filozofijas līdz medicīnai un sabiedriskajām paražām.
• Cartas eruditas y curiosas (vairāku gadu laikā publicētas 1740.–1760. gados) — vēstuļu un eseju sērija, kas aptver plašu tematu loku, piedāvājot erudītas, bieži kritiskas piezīmes par zinātni, vēsturi un paražām.

Metode un nozīme

Feijoo popularizēja kritisko domu, mudināja uz sistemātisku pierādījumu prasību un bieži uzsvēra praktisku zināšanu nozīmi. Viņš bija viens no pirmajiem spāņu autoriem, kas mērķtiecīgi centās ieviest modernu zinātnisko domāšanu un atvieglot pieeju jaunajām idejām, tajā skaitā Isaac Newton atziņām un jaunākajām medicīnas teorijām. Feijoo rakstīja tā, lai izglītotu plašāku sabiedrību, ne tikai akadēmiskos lokus, — tas padarīja viņa idejas par ietekmīgām Apgaismības laikmeta Spānijā.

Ietekme un mantojums

Feijoo tiek uzskatīts par vienu no Spānijas apgaismības priekšgājējiem. Viņa darbi iedvesmoja vēlākus domātājus un literātus un veicināja diskusijas par izglītības reformām, medicīnu, tiesiskumu un sabiedrības progresu. Lai gan viņa uzskati nebija radikāli antireliģiski, tie uzstāja uz saprāta un pieredzes primātu pār neracionalitāti. Mūsdienu vēsturnieki novērtē Feijoo kā svarīgu figūru, kas palīdzēja sagatavot Spānijas kultūras vidi modernāku un atvērtāku zinātnei.

Slavenais gadījums — eksorcisms un kritiskā demonstrācija

Viena no plaši atstāstītajām epizodēm parāda Feijoo pragmatisko pieeju māņticībām. Viņš uzskatīja, ka daudzi gadījumi, kurus uzskata par dēmonu apsēstību, patiesībā ir psiholoģiskas vai sociālas dabas parādības. Reiz, kad no viņa tika prasīts veikt eksorcismu, Feijoo rīkojās kā sociāls eksperimentētājs: veicot viltotu ceremoniju, viņš lasīja no slavenā Bočačo (Bocaccio) darba Dekamerons. Kad "apsēstais" izdzirdēja latīņu tekstu un domāja, ka notiek īsts rituāls, viņš nomierinājās un paziņoja, ka brīvs no dēmonu ietekmes. Šīs demonstrācijas stāsts, kuru vēlāk minēja arī citi autori, ilustrē Feijoo pārliecību — daudzas pārdabiskuma interpretācijas var izskaidrot ar psiholoģiskiem mehānismiem vai ar reklāmas un ietekmes tehnikām.

Stils un publiskā komunikācija

Feijoo rakstīja skaidri, argumentēti un bieži ar humora piesitienu. Viņa eseju forma — informatīva, kritiska un bieži dialogiska — padarīja sarežģītas idejas pieejamas lasītājam. Viņa darbi kalpoja gan kā izglītojoši materiāli, gan kā instruments sabiedrības domu mainīšanai, vēršot uzmanību uz nepieciešamību modernizēt zināšanu avotus un izglītību.

Noslēgums

Benito Hieronimo Feijoo y Montenegro paliek nozīmīga figūra Spānijas intelektuālajā vēsturē — kā mūks, kurš, saglabājot kristīgu pasaules redzējumu, tomēr spēja ieviest apgaismības domu principus un cīnīties pret māņticību un dogmatismu. Viņa eseju krājumi turpina būt atsaucīgs avots vēsturniekiem un lasītājiem, kas interesējas par apgaismības ideju izplatīšanos Ibērijas pussalā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Benito Hieronimo Feijoo y Montenegro?

J: Kur viņš studēja?

J: Kādi ir daži no viņa darbiem?

J: Par kādām tēmām rakstīja tēvs Feijoo?

J: Kā tēvs Feijoo pierādīja, ka dēmonu apsēstība ir psiholoģiska parādība?

J: Kad dzimis tēvs Feijoo?

Meklēt pēc burta