Gastons d'Orleānas — Francijas princis un Orleānas hercogs (1608–1660)
Gastons d'Orleānas (1608–1660) — Francijas princis un Orleānas hercogs: intrigas, varas spēles un karaliskas tradīcijas baroka laikmetā.
Francijas dēls, Orleānas hercogs Gastons Franču dēls (Gaston Jean Baptiste; 1608. gada 25. aprīlis - 1660. gada 2. februāris) bija Francijas karaļa Henrija IV un viņa sievas Marijas de Mediči trešais dēls. Būdams karaļa dēls, viņš piedzima kā Fils de France. Jaunībā viņam tika piešķirts Anžu hercoga tituls. Vēlāk viņam bija Orleānas hercoga tituls. Būdams vecākais pārdzīvojušais karaļa Luija XIII brālis, viņš bija pazīstams pie galma kā Monsieur. Viņš bija arī viens no pirmajiem prinčiem, kas lietoja karaliskās augstības stilu. Viņu bieži dēvē arī par Gastonu d'Orleānu. Viņa mazdēls pēdējais Mediči Toskānas lielhercogs tika nosaukts par godu viņam.
Biogrāfija
Gaston Jean Baptiste piedzima 1608. gada 25. aprīlī karaļa Henrija IV un Marijas de Mediči ģimenē. Kā karaliskās ģimenes loceklis viņš saņēma izglītību, kas paredzēta prinčiem — politiskā un militārā apmācība, kā arī klasiskās literatūras un diplomātijas zināšanas. Sākotnēji viņam tika dots Anžu hercoga tituls, pēc tam — Orleānas hercoga tituls, kas padarīja viņu par vienu no ietekmīgākajiem karaļa brāļiem un tuvāko potenciālo pretendentu tronim, ja radītuies nepieciešamība.
Politiskā darbība un sazvērestības
Visu mūžu Gastons bija iesaistīts galma intrigās un pretinieku grupās pret galvenajiem karaļa ministriem, jo īpaši pret Kardinālu Rišeljē (Richelieu) un vēlāk pret Kardinālu Mazarīnam (Mazarin). Viņš vairākkārt uzsāka sazvērestības, pievienojās opozīcijai un reizēm pievērsās ārvalstu spēkiem, cerot palielināt savu ietekmi vai pat panākt politiskas izmaiņas. Dažas no šīm aktivitātēm bija neveiksmīgas un beidzās ar pagaidu izraidīšanu, pazeminājumu vai piespiešanu piekrist mieram.
Viņa rīcību raksturoja biežas pārbīdīšanās starp pakļaušanos un sacelšanos — tas padarīja viņu par nozīmīgu, bet arī nepastāvīgu spēlmani Francijas 17. gadsimta politikā. Frondes laikā (1648–1653) viņš sākotnēji mēģināja izmantot situāciju savā labā, tomēr ilgtermiņā viņa pozīcija palika pretrunīga, un pēc Mazariņa nostiprināšanās viņš saņēma daļēju amnestiju un dzīvoja atturīgāk.
Ģimene un mantinieki
Gaston aizvadīja personīgo dzīvi, kas bija cieši saistīta ar politisko situāciju — laulības un aizraušanās bieži kalpoja kā alianses vai kompromisa līdzekļi. Viens no viņa nozīmīgākajiem pēcnācējiem bija viņa meita Anne Marie Louise d'Orléans, plaši pazīstama kā “La Grande Mademoiselle”, kura bija ievērojama dāma Francijas sabiedrībā, liela īpašuma mantiniece un memuāru autore. Anne Marie Louise spēlēja nozīmīgu lomu 17. gadsimta notikumos un saglabāja atmiņu par Orleānas ģimenes varu un ambīcijām.
Mantojums
Gastons d'Orleāns tiek atcerēts kā tematisks piemērs karaļa brāļa — cilvēka ar lielām privilēģijām, bet arī ar ierobežotām iespējām pašam kļūt par valdnieku. Viņa dzīve atspoguļo 17. gadsimta Francijas politikas sarežģītību: dinastiskās ambīcijas, ministru dominanci un aristokrātijas pretreakcijas. Lai gan daudzas no viņa sazvērestībām neizdevās, Gastona darbības ietekmēja politiskās attiecības un varas līdzsvaru savā laikmetā.
Nobeigums
Gaston mira 1660. gada 2. februārī. Viņa personība un darbi palika daļēji pretrunīgi — viņš bija gan patstāvīgs pretinieks centrālajai varai, gan reizēm tās atbalstītājs. Viņa pēcteči, īpaši meita Anne Marie Louise, nodrošināja, ka Orleānas līnijas atstātā ietekme un kultūras mantojums saglabājas Francijas vēsturē.
Bērni
Margaritai un Gastonam d'Orleānam bija pieci bērni, no kuriem trīs izdzīvoja līdz pilngadībai:
- Margarita Luīze Orleāna (1645. gada 28. jūlijs - 1721. gada 17. septembris) bija precējusies ar Toskānas lielhercogu Kosimo III de Mediči, un viņai bija bērni.
- Elizabete Margarita Orleāna (1646. gada 26. decembris - 1696. gada 17. marts) bija precējusies ar Gvizas hercogu Luiju Jozefu Lotringas, un viņai bija bērni.
- Fransuāza Madlēna Orleāna (Françoise Madeleine d'Orléans, 1648. gada 13. oktobris - 1664. gada 14. janvāris) bija precējusies ar Savojas hercogu Kārli Emanuēlu II, bet nomira bez bērniem.
- Žans Gastons, Valoī hercogs (1650. gada 17. augusts, Parīze - 1652. gada 10. augusts, Parīze) nomira jauns.
- Marija Anna Orleāna (Marija Anna Orleāna, Parīze, 1652. gada 9. novembris - Bloī, 1656. gada 17. augusts) nomira jauna.
Gastonam bija ārlaulības meita no Marijas Poršē:
- Marie bâtarde d'Orléans 1631. gada 1. janvāris, Parīze.
Viņam bija arī ārlaulības dēls ar Luīzi Rodžē de La Marbeliēru:
- Žans Luijs Orleāna barons, Šarnī grāfs, (1638, Tūra-1692, Spānija).
Virsraksti un stili
- 1608. gada 25. aprīlis - 1626. gada 6. augusts [Viņa Karaliskā Augstība] Anžu hercogs.
- 1626. gada 6. augusts - 1660. gada 2. februāris [Viņa Karaliskā Augstība] Orleāna hercogs
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Gastons no Francijas?
A: Gastons Francijas bija Francijas karaļa Henrija IV un viņa sievas Marijas Mediči trešais dēls.
J: Kādi tituli Gastonam Francijas valdniekam bija viņa dzīves laikā?
A: Jau kā jaunam zēnam Francijas Gastonam tika piešķirts Anžū hercoga tituls. Vēlāk viņam bija Orleānas hercoga tituls.
J: Kāds bija Gastona Francijas amats galmā?
A: Kā vecākais pārdzīvojušais karaļa Ludviķa XIII brālis Gastons Fransuā bija pazīstams kā Monsieur.
J: Kādēļ Francijas Gastons bija nozīmīgs?
A: Francijas Gastons bija viens no pirmajiem prinčiem, kas lietoja karaliskās augstības stilu.
J: Kā dažkārt sauca Francijas Gastonu?
A: Francijas Gastonu bieži dēvē arī par Gastonu d'Orleānu.
J: Kas tika nosaukts par godu Gastonam Francijas?
A: Gastona Francijas mazbērns, pēdējais Mediči Toskānas lielhercogs, tika nosaukts viņa vārdā.
J: Kad nomira Gastons Francijas?
A: Gastons Francijas nomira 1660. gada 2. februārī.
Meklēt