Kosimo III de Mediči (1642. gada 14. augusts – 1723. gada 31. oktobris) bija priekšpēdējais Toskānas lielhercogs. Viņš valdīja no 1670. līdz 1723. gadam un bija Toskānas lielhercoga Ferdinanda II vecākais dēls. Kosimo piecdesmit trīs gadus ilgo valdīšanas laiku — garāko Toskānas vēsturē — iezīmēja stingra, konservatīva iekšpolitika, plašs regulējumu un morāles noteikumu kopums un lēna, bieži neveiksmīga ārpolitika, kas galu galā nepievērsās ekonomiskās atjaunošanas veicināšanai. Viņa valdīšanas laikā Toskānas finanšu stāvoklis pasliktinājās; valsts ekonomiskā aktivitāte stagnēja, rūpniecība nerada ievērojamu izaugsmi, un valsts budžets bija smags, daļēji dēļ administratīvo izdevumu pieauguma un neatbilstošas nodokļu politikas. Kad viņš 1723. gadā nomira, viņa vietā stājās viņa vecākais pārdzīvojušais dēls Džan Gastone de Mediči.

Valdīšanas raksturs un politiskie lēmumi

Kosimo bija pazīstams ar ļoti reliģiozu, morālistisku nostāju. Viņš izdeva virkni likumu, kas reglamentēja sabiedrisko morāli — piemēram, skaidrāk noteica sankcijas pret azartspēlēm, netiklu uzvedību un publisku netiklību — un pastiprināja cenzūru. Valdīšanas laikā tika pastiprināta garīdzniecības ietekme uz izglītību un sociālo politiku. Tas radīja stroku, konservatīvu klimat, kas ierobežoja kultūras un sociālo inovāciju brīvību.

Ekonomiski Kosimo režīms nesekmēja rūpniecības attīstību: prioritāte bieži tika dota tradicionālajai lauksaimniecībai un muižniecības interesēm, savukārt pilsētu amatniecība un jaunas tirdzniecības iniciatīvas nesaņēma pietiekamu atbalstu. Arī valsts finanšu pārvaldība un publiskie izdevumi veicināja budžeta noslogojumu, kas ilgtermiņā vājināja Toskānas starptautisko ietekmi.

Ģimene, laulība un bērni

Viņš apprecējās ar Luīzi Margaritu Luīzi Orleānieti, Ludviķa XIV brālēnu. Tā bija problemātiska laulība: abu attiecības bija saspringtas jau no sākuma, un drīz vien radušās domstarpības noveda pie ilgstošas emocionālas šķelšanās. Margarita Luīze galu galā pameta Toskānu un atgriezās Francijā, kur ilgu laiku uzturējās Montmartras klosterī Parīzē. Viņiem bija trīs bērni:

  • Ferdinando de' Medici (1663–1713) — Toskānas tronmantinieks (Grand Prince), kas nomira pirms tēva un kurš neprata nodrošināt medičiešu dinastijas nākotni;
  • Anna Marija Luīze de' Medici (1667–1743) — pazīstama arī kā Anna Maria Luisa, kura vēlāk kļuva par nozīmīgu mākslas un kultūras aizbildni; viņas centieni saglabāt Medičiešu mākslas krājumus un mantojumu bija būtiski Florences kultūras saglabāšanai;
  • Džan Gastone de' Medici (1671–1737) — Kosimo jaunākais dēls, kas pēc tēva nāves 1723. gadā kļuva par lielhercogu un valdīja līdz 1737. gadam.

Mēģinājumi nodrošināt pēctecību un Toskānas liktenis

Sevišķi pēc Ferdinando nāves Kosimo centās panākt, lai viņa meita — Anna Marija Luīze — tiktu oficiāli atzīta par pēcteci un varētu turpināt Medičiešu valdīšanu. Šie centieni gan saskārās ar starptautiskajiem spēkiem un diplomātiskajām kārtībām, un Svētās Romas impērijas imperators Kārlis VI un citas lielvaras nepieļāva, ka Toskānas trons nonāktu medičiešu sieviešu rokās. Pēc ģeopolitiskajām vienošanām un kara seku izkārtošanas, Toskāna 1737. gadā pārgāja Lotringas nama valdījumā — tā beigās zuda neatkarīgie Medičiešu suverenitātes tiesības.

Personība, kultūras loma un mantojums

Kosimo III personība bieži tiek raksturota kā pretstata pilna: viņš bija ļoti dievbijīgs, stingrs un konservatīvs, taču tajā pašā laikā saglabāja interesi par administratīviem jautājumiem un valsts drošību. Kultūras jomā viņš nebija tik spožs patrons kā iepriekšējie Medičieši; tomēr Medičiešu mākslas un zinātnes mantojums — īpaši pateicoties Anna Marijai Luīzei vēlāk — saglabājās. Anna Marija Luīze vēlāk parakstīja tā dēvēto "Patto di Famiglia" (Ģimenes līgums), ar ko nodrošināja, ka medičiešu kolekcijas un mākslas darbi paliks Florencē, kas nozīmēja, ka daudz vērtīgu krājumu netika iznēsāti pēc dinastijas izjukšanas.

Kopumā Kosimo III valdīšana atstāja jauktu mantojumu: viņa stingrā morālistiskā politika un kļūdu pilnā finanšu pārvaldība noveda pie Toskānas ilgtermiņa vājināšanās, toties ģimenes un kultūras iniciatīvas vēlāk palīdzēja saglabāt ievērojamu mākslas un zinātnes mantojumu, kas joprojām ir redzams Florences muzejos un kolekcijās.