Ians Stīvensons kanādiešu psihiatrs un reinkarnācijas pētījumu pionieris
Ians Stīvensons (1918–2007), medicīnas doktors, bija Kanādas psihiatrijas profesors, kas kļuva plaši pazīstams ar saviem ilgstošajiem pētījumiem par reinkarnāciju un bērnu atmiņām par iepriekšējām dzīvēm. Viņš ilgus gadus vadīja pētījumus Virdžīnijas Universitātē parapsiholoģijas jomā un izveidoja tur nodalījumu, kas specializējās šo parādību zinātniskā izpētē.
Karjera un pētījumu fokuss
Stīvensons uzskatīja, ka reinkarnācijas ideja varētu palīdzēt mūsdienu medicīnai un psiholoģijai labāk izprast cilvēka uzvedības, personības un attīstības aspektus. Četrdesmit gadu garumā viņš daudz ceļoja, lai izpētītu aptuveni 3000 bērnības gadījumu visā pasaulē. Šie gadījumi viņam lika apsvērt iepriekšēju dzīvju iespējamību kā vienu no skaidrojumiem bērnu spontānajām atmiņām par pagājušām dzīvēm.
Metodoloģija
Stīvensons centās pieiet pētījumiem metodiski un dokumentēt katru gadījumu. Viņa darbā bieži izmantoti šādi paņēmieni:
- cilvēku intervijas (bērni un to ģimenes);
- datu pārbaude neatkarīgos avotos par personām, kuru dzīves detaļas bērni aprakstīja;
- fizisku atzīmju, piemēram, dzimšanas zīmju vai rētu korelācijas ar izmirstošo personu ievainojumiem;
- salīdzinājumi starp dažādiem kultūras kontekstiem, lai izslēgtu piederības ietekmi vai mītu ietekmi.
Tomēr Stīvensons pats atzīmēja, ka viņš nekad nav izvirzījis konkrētu fizisku mehānismu, kā personība varētu izdzīvot pēc nāves; viņš vairāk koncentrējās uz empīriskām pazīmēm un datiem, kas liecināja par iespējamām saiknēm starp individuālām atmiņām un iepriekšējām dzīvēm.
Galvenie darbi un publicētie rezultāti
Stīvensons publicēja vairākus grāmatas un zinātniskus rakstus, kuros aprakstīti izmeklētie gadījumi un to analīze. Viņa darbi ir ietekmējuši vēlākos pētniekus un radījuši plašas diskusijas par reinkarnācijas tematu akadēmiskajā aprindā un plašākā sabiedrībā.
Kritika un diskusijas
Stīvensona pētījumi ir guvuši gan atbalstu, gan kritiku. Atbalstītāji uzsver viņa rūpīgo dokumentāciju, starpkultūru gadījumu daudzveidību un mēģinājumus verificēt bērnu liecības. Kritiķi norāda uz iespējamiem paskaidrojumiem, kas nav saistīti ar reinkarnāciju, piemēram:
- atmiņu sajaukšanās vai kriptomnezija (informācijas neapzināta iegaumēšana un atkārtota izpausme);
- selekcionēšanas un apstiprināšanas novirze (tikai interesantākie gadījumi tiek publicēti);
- iespaidojamības un ģimenes iztēles ietekme uz bērna stāstiem;
- iespēja, ka daļa apgalvojumu ir kļūdaina vai neprecīza tradīcijas pārnešanas vai mērķtiecīgas viltošanas dēļ.
Stīvensons bija apzinīgs par šiem iebildumiem un centās tos adresēt, bet daļa akadēmiskās sabiedrības uzskata, ka pārliecinoša, reproducējama mehānisma trūkums ierobežo secinājumu spēku.
Mantojums
Stīvensona pētījumi ir atstājuši nozīmīgu ietekmi uz reinkarnācijas un dzīves pēc nāves jautājumu pētīšanu. Viņa darbi iedrošināja turpināt empīrisku izpēti, un pētījumu turpināja citi pētnieki, tostarp pēctecis Džims B. Tekers (Jim B. Tucker), kas publicēja darbu par līdzīgām tēmām.
Par Stīvensona pētījumiem Džima B. Takera (Jim B. Tucker) grāmatā Life Before Life (2005).
Secinājums: Ians Stīvensons bija rūpīgs un neatlaidīgs pētnieks, kura mērķis bija pieiet sensitīvai un pretrunīgai tēmai ar empīrisku pieeju. Lai gan viņa secinājumi par reinkarnāciju nav visiem pieņemami un ir plaši debatēti, viņa uzkrātais materiāls un metodiskie centieni turpina veicināt diskusijas un papildu pētījumus šajā jomā.
Reinkarnācijas izpēte
Stīvensons atklāja, ka vislabākie pierādījumi, kas apstiprina ticību reinkarnācijai, ir tie, ko sniedz mazi bērni, kuri parasti vecumā no 2 līdz 5 gadiem stāsta par savu iepriekšējo dzīvi, kas viņiem esot bijusi pirms piedzimšanas. Viņu apgalvojumus bieži pavada uzvedība, kas ir neparasta viņu ģimenei, bet atbilstoša dzīvei, kuru bērns apgalvo, ka atceras. Bieži vien ir vērojama "tēlaino atmiņu aizmiršana vecumā no 5 līdz 8 gadiem; bieža vardarbīga nāve, par kuru apgalvots, ka tā notikusi iepriekšējā dzīvē; un subjekta minētais nāves veids".
Aptuveni 35 procentiem subjektu ir dzimumzīmes vai iedzimtus defektus, kas bieži vien atbilst traumām vai slimībām, ko piedzīvojusi mirusī persona, kuru subjekts atceras. Medicīniskajos dokumentos šī atbilstība ir apstiprināta vairāk nekā četrdesmit gadījumos.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Īans Stīvensons?
A: Ians Stīvensons bija kanādiešu psihiatrijas profesors, kurš strādāja Virdžīnijas Universitātē parapsiholoģijas jomā.
J: Ko Stīvensons uzskatīja par reinkarnāciju?
A: Stīvensons uzskatīja, ka ideja par reinkarnāciju varētu palīdzēt mūsdienu medicīnai labāk izprast cilvēka uzvedības un attīstības aspektus. Viņš to uzskatīja par personības izdzīvošanu pēc nāves, lai gan viņš nekad nav ierosinājis fizisku procesu, kā personība varētu izdzīvot pēc nāves.
J: Cik ilgi Stīvensons strādāja pie sava pētījuma?
A: Stīvensons strādāja pie saviem pētījumiem vairāk nekā 40 gadus.
J: Cik daudz gadījumu viņš izpētīja?
A.: Viņš izpētīja 3000 bērnības gadījumu, kas viņam lika domāt par iespējamām iepriekšējām dzīvēm.
J: Par ko ir Džima B. Takera grāmata?
A: Džima B. Takera grāmata "Dzīve pirms dzīves" (2005) ir par Stīvenona pētījumiem reinkarnācijas un iepriekšējo dzīvju jomā.
J: Kur Stīvensons veica savus pētījumus?
A: Stīvensons veica savus pētījumus Virdžīnijas Universitātē parapsiholoģijas jomā.
J: Kādus pierādījumus viņš izmantoja, lai pamatotu savas teorijas?
A: Lai pamatotu savas teorijas par reinkarnāciju un izdzīvošanu pēc nāves, viņš izmantoja pierādījumus, kas iegūti no 3000 bērnu gadījumiem, kuri liecināja par iepriekšējo dzīvju iespējamību.
