Džozefs Hjūss (Joseph Hewes, 1730. gada 23. janvāris — 1779. gada 10. novembris) piedzima Prinstonā, Ņūdžersijā. Viņa vecāki bija Kvakeru draugu biedrības locekļi un pēc laulībām pārcēlās uz Ņūdžersiju, kas kļuva par Džozefa dzimteni. Hjūss ieguva izglītību Prinstonas universitātē, pēc tam kļuva par tirgotāja mācekli un pakāpeniski izveidoja veiksmīgu tirdzniecības praksi. Pateicoties godprātībai un uzņēmībai, viņš guva labu vārdu un materiālu labklājību, kas vēlāk palīdzēja viņam iegūt sabiedrisko atzinību un ietekmi reputācijas ziņā.
Kā jauns vīrs Hjūss pārcēlās uz Edentonu, Ziemeļkarolīnā, kur ātri ieguva vietējo iedzīvotāju cieņu ar savu šarmu un praktisko, godīgo raksturu. 1763. gadā viņu ievēlēja Ziemeļkarolīnas likumdošanas sapulcē, un, pateicoties izcilai reputācijai un rīcībspējai, viņš kļuva par vienu no štata vadošajiem runasvīriem neatkarības kustībā. Hjūss bija viens no agrīnajiem neatkarības atbalstītājiem — pēc dažu vērtējumu viņa stāja un darbība ietekmēja štata noskaņojumu pirms Amerikas revolūcijas priekšvakarā.
Pēc vairākkārtējām pārvēlēšanām vietējā likumdevējā Hjūss pievienojās kontinenta līmeņa politikai un kļuva par kontinenta kongresa delegātu. Viņš bija nozīmīgs Ziemeļkarolīnas pārstāvis, parakstot Neatkarības deklarāciju (Neatkarības deklarācija) kopā ar citiem štata delegātiem, tostarp Viljamu Hūperu un Džonu Pennu. Kongresā Hjūss aktīvi darbojās komitejās, kas nodarbojās ar jūras lietām un apgādi, palīdzot organizēt koloniju resursus un nodrošināt nepieciešamo atbalstu kaujas pūliņiem.
Hjūss nodzīvoja līdz 1779. gada 10. novembrim, kad viņš nomira, būdams aktīvs sabiedriskais darboņs. Viņa dzīve un darbība tiek atzīmēta kā nozīmīga Ziemeļkarolīnas un plašākas revolūcijas vēsturē — viņu atceras kā veiksmīgu tirgotāju, godīgu sabiedrisko darbinieku un neatkarības cīnītāju.