Pedro II — pēdējais Brazīlijas imperators (1825–1891)
Brazīlijas don Pedro II (pilns vārds: Pedro de Alcântara João Carlos Leopoldo Salvador Bibiano Francisco Xavier de Paula Leocádio Miguel Gabriel Rafael Gonzaga; Riodežaneiro, 1825. gada 2. decembris - Parīze, 1891. gada 5. decembris), pazīstams kā O Magnânimo (Lielvārdīgais), bija otrais un pēdējais Brazīlijas faktiskais imperators. Viņš bija Pedro I un Austrijas arhibīskapienes Marijas Leopoldīnas dēls. Pedro II formāli kļuva par Brazīlijas imperatoru pēc tēva abdicēšanas 1831. gada 7. aprīlī; tajā brīdī viņam bija tikai pieci gadi. Valsts tika pārvaldīta ar regentiem līdz 1840. gadam, kad parlamenta akta ceļā viņam tika pasludināta agrīna pilngadība — 14 gadu vecumā — un viņš sāka personisku valdīšanu.
Agrīnā dzīve un izglītība
Pedro II bērnība notika Riodežaneiro imperatora galmā. Viņa izglītību rūpīgi vadīja galma skolotāji: viņš prata dažas valodas, bija ieinteresēts vēsturē, literatūrā, dabaszinātnēs un tehnoloģijās. No agras jaunības viņa attieksme pret valsts pārvaldību, diplomātiju un zinātni veidoja viņa slavu kā izglītotu un miermīlīgu valdnieku.
Valdīšana — galvenie virzieni un sasniegumi
Ilgstošā Pedro II valdīšana (no 1840. gada personiski līdz 1889. gadam faktiski) iezīmējās ar politisko stabilitāti, modernizācijas centieniem un starptautiskas atzīšanas nostiprināšanu. Galvenie aspekti:
- Politiskais režīms: Brazīlija saglabāja konstitucionālu monarhiju ar parlamenta institūcijām. Pedro II bieži centās balansēt starp dažādām politiskajām frakcijām, lai nodrošinātu stabilitāti.
- Ekonomika un infrastruktūra: valdības veicināja dzelzceļu, telegrāfa tīklu, ostu labiekārtošanu un lauksaimniecības — īpaši kafijas — eksporta attīstību.
- Izglītība un kultūra: imperators bija patrons zinātnei, literatūrai un muzejiem; viņš atbalstīja universitāšu, bibliotēku un zinātnisku institūtu veidošanos.
- Ārpolitika un drošība: Pedro II centās saglabāt Brazīlijas suverenitāti un diplomātisku līdzsvaru Latīņamerikā un Eiropā.
- Konflikti: svarīgākais militārais izaicinājums bija Paragvajas karš (1864–1870), kurā Brazīlija kopā ar Argentīnu un Urugvaju cīnījās pret Paragvaju; karš atstāja nozīmīgas sociālās un ekonomiskās sekas.
Abolīcijas kustība un sociālās pārmaiņas
Pedro II personīgi nereti izrādīja iebildumus pret verdzību un atbalstīja pakāpeniskus pasākumus. Tomēr atbrīvošana notika pakāpeniski, galvenokārt caur likumdošanu un vietējām iniciatīvām, un noslēdzošais pavērsiens — Zelta likums (Lei Áurea), kas atcēla vergu varu pilnībā — tika izslēgts 1888. gadā, kad viņa meita, kā reģente, parakstīja likumu. Abolicijas rezultātā mainījās īpašumtiesību un darba apstākļu attiecības, bet procesam bija arī politiskas sekas, kas ietekmēja monarhijas stāvokli.
Personīgā dzīve
Pedro II bija laulībā ar princesei Terēzei Kristīnai — viņiem bija vairāki bērni, tomēr no pieaugušajiem izdzīvoja galvenokārt meitas; īpaši nozīmīga bija tronmantotāja Dona Izabela (Isabel), kura spēlēja svarīgu lomu abolicijas noslēgšanā. Imperatora ģimenes situācija (bez dzīva vīriešu pirmdzimtā mantinča) bieži tiek minēta kā viens no faktoriem, kas vājināja monarhijas atbalstu 19. gadsimta beigās.
Gāšana un eksils
1889. gada 15. novembrī Brazīlijā notika militārs apvērsums, ko vadīja maršals Deodoro da Fonseca, un tika izsludināta Republika. Pedro II, viņa ģimene un daļa karaļa galma tika izsūtīti trimdā, un imperatoru sūtīja uz Eiropu. Viņš nomira Parīzē 1891. gada 5. decembrī. 1921. gadā viņa mirstīgās atliekas tika repatriētas uz Brazīliju un apglabātas Riodežaneiro.
Mantojums un vērtējums
Pedro II tiek vērtēts pretrunīgi: daudzi viņu atceras kā izglītotu, morālu un stabilizējošu līderi, kas sekmēja valsts modernizāciju, atbalstīja zinātni un kultūru. Tomēr monarhijas krišana arī saistīta ar dziļām sociālām un politiskām pārmaiņām — militārās un republikāniskās kustības, zemes īpašnieku un elites intereses pēc politiskām reformām, kā arī abolicijas radītās spriedzes zemnieku un plantatoru attiecībās. Mūsdienās Pedro II bieži tiek pieminēts kā nozīmīga, reizēm idealizēta figūra Brazīlijas 19. gadsimta vēsturē.
Viņa ģimenes un starptautiskās saites bieži tiek pieminētas kā daļa no plašākajām Eiropas karaļnamu attiecībām; viņa māsas un brāļi, kā arī mantojumā minētas saites ar citām ģimenēm, ietekmēja starptautisko politiku un alianses — avotos tiek pieminētas arī saiknes ar tādiem Eiropas monarhiem kā Napoleona Bonaparta, Napoleona II, Franča Jozefa I un Meksikas imperatoru Maksimiliāna I, kā arī fakts, ka viņa māsa bija dona Marija da Glória (Marija II) — viņš bija arī karaļu Pedro V un Luisa I tēvocis.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Dom Pedro II no Brazīlijas?
A: Brazīlijas imperators Dom Pedro II (pilns vārds: Pedro de Alcântara Joمo Carlos Leopoldo Salvador Bibiano Francisco Xavier de Paula Leocلdio Miguel Gabriel Rafael Gonzaga) bija otrais un pēdējais faktiskais Brazīlijas imperators.
J: Kad viņš kļuva par imperatoru?
A: Viņš kļuva par imperatoru 16 gadu vecumā pēc tam, kad viņa tēvs Pedro I atteicās no Brazīlijas troņa viņa labā.
J: Kādi vēl tituli viņam bija?
A: Viņš portugāļu valodā bija pazīstams kā O Magnânimo (Dižciltīgais).
J: Kas bija daži no viņa radiniekiem?
A: Viņa radinieki bija Migels I (tēva puse), Napoleons Bonaparts (mātes puse), Napoleons II, Francis Jozefs I un Maksimiliāns I no Meksikas, Marija da Glَria (vecākā meita), Pedro V un Luيs I (viņa brāļadēli).
J: Kur un kad viņš dzimis?
A: Viņš dzimis Riodežaneiro 1825. gada 2. decembrī.
J: Kur un kad viņš nomira?
A: Viņš nomira Parīzē 1891. gada 5. decembrī.
J:Kāda rīcība lika viņa tēvam atteikties no Brazīlijas troņa par labu viņam?
A:Viņa tēvam bija jāatgriežas Portugālē, lai valdītu valstī kā imperators, un tas lika viņam atteikties no Brazīlijas troņa par labu savam dēlam.
