Ronalds Deivids Laings — skotu psihiatrs, šizofrēnijas teoriju autors

Ronalds Deivids Laings — skotu psihiatrs un šizofrēnijas teoriju autors, kurš pētīja psihožu cēloņus un izaicināja psihiatrisko ortodoksiju ar strīdīgām idejām.

Ronalds Deivids Laings (dzimis Glāzgovā (Skotija), 1927. gada 7. oktobrī — miris 1989. gada 23. augustā) bija skotu psihiatrs, kurš pētīja garīgās slimības, it īpaši psihozes.

Laings kļuva plaši pazīstams ar savām teorijām par garīgo traucējumu cēloņiem un par to, kā sabiedrība un ģimenes attiecības ietekmē cilvēka iekšējo pasauli. Viņa rakstība un prakse kombinēja eksistenciālo un fenomenoloģisko psihoterapeitisko pieeju, cenšoties saprast cilvēka pieredzi no iekšpuses, nevis vienīgi klasificēt simptomus. Laings kritizēja tradicionālo psihiatrisko diagnostiku un medikamentozo pieeju, un daudzi viņa uzskati tika saistīti ar tā dēvēto antipsihiatrijas kustību, lai gan pats Laings šo nosaukumu vairākkārt noraidīja.

Galvenās idejas un teorijas

Dažas no Lainga centrālajām idejām:

• Indivīda pieredzes prioritāte: psihiskos traucējumus Laings skatīja kā personisku, eksistenciālu krīzi un mēģināja aprakstīt to, kā cilvēks izjūt savu "es" konflikta laikā. Šo pieeju plaši reprezentē viņa slavenais darbs The Divided Self (1960).
• Ģimenes un sociālās mijiedarbības nozīme: Laings pētīja, kā noteiktas ģimenes attiecību dinamiskas var veicināt disfunkcionālas komunikācijas un psihotiskas reakcijas. Daļa diskusiju aprakstīja ideju par tā dēvētajiem «šizogēnajiem» ģimenes faktoriem — tas bija mēģinājums izcelt vides un attiecību lomu, nevis vienkārši vainot atsevišķus cilvēkus. Viņš arī kritiski vērtēja diagnozi šizofrēniju, uzsverot, ka tā nereti nenorāda uz personisku pieredzi un sociālo kontekstu.
• Eksistenciālā psihoterapija: viņš izmantoja filozofijas un literatūras ietekmētas idejas, lai aprakstītu cilvēka attiecības ar realitāti, patiesību, brīvību un atbildību.

Prakse un eksperimentālās kopienas

Laings praktizēja kā psihoterapeits un bija iesaistīts vairākos eksperimentālos projektos, kas mēģināja radīt alternatīvas vietas cilvēkiem, kam bija psihotiskas pieredzes. Viens no viszināmākajiem piemēriem bija saikne ar Philadelphia Association un tā radītajām kopienām, tostarp pazīstamā Kingsley Hall (Londona), kur tika veicināta ideja par atbalstošu vidi, kurā cilvēki varētu iziet cauri psihotiskām pieredzēm bez piespiešanas medikamentiem vai tradicionālas hospitalizācijas. Šādas prakses bija polarizējošas — vieniem tās šķita cilvēciskas un revolucionāras, citi kritizēja to par pārlieku idealizētu un par maz strukturētu.

Kritika un mantojums

Lainga darbs radīja intensīvas diskusijas. Kritiķi norādīja uz dažādām problēmām: metodoloģiskā neskaidrība, pārmērīga teorētiska generalizācija no individuāliem gadījumiem, kā arī iespējamā romantizācija vai glamourizācija psihotiskajām pieredzēm. Laings arī tika kritizēts par personīgajām izvēlēm un dažiem saviem eksperimentiem, kas, pēc kritiķu domām, nebija pietiekami droši pacientiem.

Taču viņa ietekme uz psihoterapiju, sociālo psihoanalīzi, pacientu tiesībām un sabiedrības izpratni par garīgajām slimībām bija būtiska. Laings palīdzēja pavērt diskusiju par to, kāda ir "trakums" un kā sabiedrība un psihoiatrija to definē, veicinot vairāk uzmanības uz pacienta subjektīvo pieredzi un sociālo kontekstu.

Izvēlne bibliogrāfija

• The Divided Self: An Existential Study in Sanity and Madness (1960)
• Sanity, Madness and the Family (kopā ar A. Estersonu, 1964)
• Self and Others (1961)
• The Politics of Experience (1967)

Laings paliek pretrunīgs, bet ievērojams domātājs 20. gadsimta psihiatrijas un kultūras vēsturē — viņa darbi turpina iedvesmot pētnieku, terapeitu un aktīvistu diskusijas par to, kā vislabāk atbalstīt cilvēkus, kuri piedzīvo psihotiskas krīzes.

Meklēt pēc burta