Psihoze ir psihiatrijā lietots nosaukums, ar ko apzīmē vairākus stāvokļus. Cilvēkus, kas cieš no psihozes, sauc par psihozē slimiem. Parasti psihotiķi zaudē saikni ar realitāti un viņiem ir grūtības noteikt, kas ir reāls un kas nav. Tas ir ekstrēms izmainītas apziņas stāvoklis, kas var būt īslaicīgs vai hronisks atkarībā no cēloņa un ārstēšanas.

Vārdam psihoze ir divas daļas. Pirmā daļa nāk no psyche, kas sengrieķu valodā nozīmē dvēsele. Otrā daļa ir galotne "-osis", kas nozīmē slimība vai nedabisks stāvoklis. Tātad burtiski psihoze nozīmē nedabisks dvēseles stāvoklis.

Simptomi

Cilvēkiem ar psihozi var būt dažādi simptomi, no kuriem daļa ir minēti zemāk. Ne katram psihotiķim ir visas šīs problēmas, un simptomu smagums var ievērojami atšķirties.

  • Halucinācijas: uztveres traucējumi, kad cilvēks redz, dzird, smaržo vai jūt lietas, kas patiesībā nepastāv. Visbiežāk ir dzirdes halucinācijas (balsis).
  • Maldi: stingri, nepārliecinoši uzskati, kuri neatbilst realitātei (piemēram, pārliecība, ka tevi vajā, ka esi slavena persona vai ka citi lasīs tavas domas).
  • Domāšanas un runas traucējumi: sajauktas vai nekonsekventas domas, grūtības koncentrēties, loģiskas secības trūkums runā.
  • Mainīta uzvedība un personība: personības izmaiņas, neparasta, nesakarīga vai bīstama rīcība, sociāla atsvešināšanās.
  • Emocionālie traucējumi: emocionāla aptumšošanās, zudums motivācijai, mazāk jūtu atbalss vai emociju pludums.
  • Paranoiski aizdomas: daļai cilvēku domas var būt paranoiskas, piemēram, pārliecība par apdraudējumu vai sazvērestību.
  • Kognitīvās grūtības: atmiņas, mācīšanās un plānošanas problēmas, kas ietekmē ikdienas dzīvi.

Cēloņi un riska faktori

Psihoze nav viena slimība — tā ir simptoms, ko var izraisīt daudzi apstākļi. Biežākie saistītie faktori ir:

  • Šizofrēnija, bipolāri traucējumi un smagas depresijas formas — garīgās veselības slimības, kurās psihoze var būt centrālais simptoms.
  • Narkomānija un akūta intoxikācija — daudzas narkotikas (piem., amfetamīni, halucinogēni, kannabinoīdi) var izraisīt psihotiskus epizodes.
  • Smadzeņu bojājumi un nervu sistēmas infekcijas vai saslimšanas (piem., encefalīts, smadzeņu traumas).
  • Metaboliski vai endokrīnie traucējumi, smagas infekcijas, toksisko vielu iedarbība (indes), medikamentu blaknes vai izņemšana.
  • Ģenētiska nosliece, neirotransmiteru līdzsvara traucējumi (piem., dopamīna un glutamāta sistēmas), stress, miega trūkums un psiholoģiskie faktori.

Diagnoze

Diagnoze balstās uz rūpīgu klīnisko izvērtējumu:

  • psihiatriskā anamnēze un apspriede par simptomu sākumu, ilgumu un smagumu;
  • fizikālā izmeklēšana un laboratorijas testi, lai izslēgtu medicīniskus cēloņus (piem., infekcijas, vielmaiņas traucējumus, toksikoloģijas testus);
  • neiroattēlveidošanas izmeklējumi (ja nepieciešams) smadzeņu bojājumu vai organiska procesa pārbaudei;
  • diagnostikas diferencēšana — daudzas pieredzes, piemēram, reliģiskas vai paranormālas halucinācijas, neatbilst medicīniskajai definīcijai; kultūras konteksts un personīgā interpretācija ir svarīgi, lai neuzliktu kļūdainu diagnozi.

Ārstēšana

Ārstēšana ir vērsta gan uz simptomu mazināšanu, gan uz pamatcēloņa terapiju. Bieži izmanto kombinētu pieeju:

  • Medikamenti: antipsihotiskie līdzekļi ir pamata ārstēšana psihozēm, īpaši akūtos stāvokļos. Izvēle un devas nosaka ārsts, ņemot vērā blakusparādības un citas veselības problēmas.
  • Psihosociālā palīdzība: psihoterapija (piem., kognitīvi uzvedības terapija psihozēs), atbalsta grupas, sociālās rehabilitācijas programmas, darba atbalsts un ģimenes izglītība.
  • Hospitalizācija: nepieciešama, ja pastāv risks pašsāpināšanai, citu apdraudēšanai vai ja cilvēks nespēj par sevi parūpēties.
  • Risināšana atkarību un fizisku slimību: ja psihoze saistīta ar vielu lietošanu vai organiskiem traucējumiem, ārstē attiecīgo pamatcēloni.

Prognoze

Psihozes gaita ir ļoti individuāla. Daži cilvēki piedzīvo vienu akūtu epizodi un pilnībā atveseļojas, citiem attīstās hroniski traucējumi, kas prasa ilgtermiņa aprūpi. Agrīna iejaukšanās parasti uzlabo prognozi. Dzīves laikā psihozes simptomus piedzīvo aptuveni 1 procents cilvēku.

Stereotipi, mediji un sabiedrība

Filmās un plašsaziņas līdzekļos psihoze bieži tiek romantizēta vai pārspīlēta. Daudzi cilvēki, kas tiek attēloti kā vardarbīgi vai antisociāli, tiek nepareizi saukti par psihiķiem. Šāds priekšstats ir nepareizs — attēlotie var būt psihopāti vai sociopāti, kuriem parasti nav halucināciju vai murgojumu. Stigmatizācija apgrūtina meklēt palīdzību un var pasliktināt dzīves kvalitāti.

Kad meklēt palīdzību

Meklējiet medicīnisku vai psihiatrijisku palīdzību, ja:

  • cilvēks sāk runāt vai uzvesties tā, kas liek domāt, ka viņš zaudē saikni ar realitāti;
  • parādās bīstama uzvedība, pašsāpināšanas domas vai plāni;
  • cilvēks nespēj parūpēties par sevi (izolācija, nespēja rūpēties par higiēnu, ēst vai gulēt);
  • simptomi parādās pēc jauniem medikamentiem, vielu lietošanas vai traumas — vajadzīga ātra medicīniska pārbaude.

Ja pastāv tūlītējs apdraudējums, zvaniet neatliekamās palīdzības dienestiem vai dodieties uz stacionāru.

Piezīmes

Daudzi cilvēki piedzīvo neparastus pārdzīvojumus un interpretē tos kā reālus. Halucinācijas, kas saistītas ar reliģiju vai paranormālu pieredzi, ir samērā izplatītas, un tās ne vienmēr jāuztver kā medicīniska psihoze. Ir svarīgi izvērtēt kontekstu, ilgumu, funkcionalitātes zudumu un ciešanas pakāpi, lai noteiktu, vai nepieciešama ārstēšana. Cilvēki, kuri piedzīvo spēcīgus, satraucošus pārdzīvojumus, var gūt labumu no profesionālas palīdzības pat tad, ja tas nav klasiskās medicīniskās psihozes gadījums.