Parkinsona slimība (jeb PD) ir slimība, kas lēni bojā centrālo nervu sistēmu. Centrālo nervu sistēmu veido smadzenes un mugurkauls. Kad cilvēks saslimst ar Parkinsona slimību, smadzeņu daļā iet bojā šūnas, kas ražo dopamīnu. Dopamīna šūnas nosūta informāciju citām šūnām, kas liek mums veikt darbības, kuras mēs veicam. Tāpēc Parkinsona slimība galvenokārt ietekmē organisma motorisko sistēmu.

Parkinsona slimība ir progresējoša slimība — simptomi laika gaitā pasliktinās. Parasti to diagnosticē cilvēkiem, kas ir vecāki par 50 gadiem, taču pastāv arī jaunākas formas (young-onset), kad simptomi sākas agrāk. Dažkārt diagnozi ir grūti noteikt, jo agrīnās pazīmes var būt vieglas vai līdzināties citām slimībām.

Simptomi

Galvenās Parkinsona slimības motoriskās pazīmes ir:

  • Tremors (traksts) — parasti rokas vai pirksti, biežāk mierā;
  • Rigiditāte (muskulārā stingrība) — kustības ir ierobežotas un stīvas;
  • Bradikīnēzija (lēnas kustības) — kustības norit lēnāk, sarežģītāk ir sākt kustību;
  • Posturālā nestabilitāte — slikta līdzsvara sajūta, kritienu risks.

Turklāt bieži parādās ne-motoriski simptomi, kas būtiski ietekmē dzīves kvalitāti:

  • nogurums, miega traucējumi (REM uzvedības traucējumi),
  • smakas izjūtas zudums (anosmija),
  • depresija, trauksme, kognitīvas grūtības vai demence;
  • autonomās funkcijas traucējumi — zemu asinsspiedienu stāvokļi, aizcietējumi, urīna problēmas;
  • runas un rīšanas traucējumi.

Cēloņi un riska faktori

Precīzs Parkinsona slimības cēlonis nav pilnīgi noskaidrots. Slimības pamatā ir dopamīnu ražojošo šūnu pakāpeniska zuduma smadzeņu daļā, sauktā par melnās substanci. Šajās šūnās bieži atrodas arī olbaltumvielu nogulsnes, ko sauc par Lewy bodies (saistītas ar alfa-sinukleīnu).

Iespējamie riska faktori:

  • vecums — risks pieaug ar gadiem;
  • ģenētiskie faktori — mutācijas gēnos (piem., LRRK2, SNCA, PARK2, PINK1 u.c.) var palielināt risku vai ietekmēt slimības formu;
  • vīriešu dzimums — vīriešiem slimība ir nedaudz izplatītāka;
  • vides faktori — ilgstoša saindēšanās ar pesticīdiem, smagajiem metāliem vai citiem toksīniem var palielināt risku;
  • smadzeņu traumas — atkārtotas smadzeņu traumas var būt saistītas ar paaugstinātu risku.

Diagnoze

Diagnoze parasti balstās uz klīnisku novērtējumu — simptomu klāstu un neurologa veiktu izmeklēšanu. Nav viena specifiska asinsanalīzes laboratoriska marķiera. Svarīgi elementi diagnostikā:

  • neuromotoriskā izmeklēšana (tremors, rigiditāte, bradikīnēzija un posturālā nestabilitāte);
  • pozitīva reakcija uz medikamentiem, kas palielina dopamīna iedarbību (piem., levodopa);
  • attēldiagnostika (MRI, CT) parasti tiek izmantota, lai izslēgtu citas smadzeņu slimības; speciālie skeneri (piem., DaTscan) var palīdzēt atklāt dopamīna transportiera funkcijas traucējumus, bet nav obligāti visos gadījumos.

Ārstēšana

Mērķis ir mazināt simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti. Ārstēšana ir individuāla un var ietvert kombināciju no medikamentiem, fizikālās terapijas un ķirurģiskas ārstēšanas:

  • Levodopa/carbidopa — visefektīvākais līdzeklis motorisko simptomu mazināšanai; bieži lieto kā pirmo izvēli sūdzību samazināšanai;
  • Dopamīna agonisti — var lietot sākotnēji vai kombinācijā ar levodopu, īpaši jaunākiem pacientiem;
  • MAO-B inhibitori (piem., selegilīns, rasagilīns) un COMT inhibitori — var pagarināt levodopas iedarbību;
  • Amantadīns — var palīdzēt pret dyskinezēm;
  • Antiholīnerģiskie līdzekļi — var mazināt tremoru noteiktos gadījumos, bet mazāk piemēroti vecākiem pacientiem;
  • Dziļās smadzeņu stimulācijas (DBS) — ķirurģiska iespēja pacientiem ar progresējošu slimību, kuriem medikamenti vairs nepietiekami kontrolē simptomus vai izraisa nopietnas blakusparādības;
  • komplementārās pieejas: fizikālā terapija, ergoterapija, logopēdija (runas un rīšanas traucējumu ārstēšanai), uztura speciālistu konsultācijas un psiholoģiska atbalsta pakalpojumi.

Jāņem vērā blakusparādības, piemēram, levodopas laikā var attīstīties wearing-off periods, fluktuācijas un dyskineses; medikamentu devas un kombinācijas regulāri pārskata un pielāgo.

Dzīves kvalitātes uzlabošana un atbalsts

  • regulāras fiziskās aktivitātes (kardio, spēka vingrinājumi, līdzsvara treniņi) palīdz saglabāt kustību spējas;
  • vielas uzņemšanas uzmanība — sabalansēts uzturs, pietiekami šķidruma daudzums, cīņa ar aizcietējumiem;
  • mājokļa pielāgošana un kritienu profilakse — rokturi, neslīdošas virsmas u.c.;
  • atbalsta grupas un sociālais atbalsts — svarīgi pacientam un aprūpētājiem;
  • regulāras kontroles pie neiroloģa un komandas pieeja (fizioterapeits, logopēds, ergoterapeits, psihologs).

Prognoze

Parkinsona slimība ir progresējoša, taču gaita un smagums ļoti atšķiras — daži cilvēki dzīvo ar vieglām problēmām daudzu gadu garumā, citiem slimība progresē ātrāk. Mūsdienu ārstēšanas iespējas ļauj efektīvi mazināt simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti. Savlaicīga diagnostika, medikamentoza ārstēšana, rehabilitācija un sociālais atbalsts ir svarīgi, lai saglabātu funkcionalitāti pēc iespējas ilgāk.

Ja rodas aizdomas par Parkinsona slimību — vērsties pie ģimenes ārsta vai neirologa. Agrīna konsultācija palīdz sākt pareizu ārstēšanu un plānot ilgtermiņa atbalstu.