Sardars Vallabhbhai Patel

Bērnība un agrīnā dzīve

Vallabhai Patelis dzimis 1875. gada 31. oktobrī Nadiadas ciematā mūsdienu Gudžaratas štatā Zaverbhai un Ladbai. Vallabhai tēvs bija dienējis Džansi karalienes armijā, un viņa māte bija ļoti garīga sieviete.

Sācis savu akadēmisko karjeru skolā ar gudžarati mācībvalodu, Sardars Vallabhbhai Patels vēlāk pārgāja uz skolu ar angļu mācībvalodu. 1897. gadā Vallabhai pabeidza vidusskolu un sāka gatavoties juridiskajam eksāmenam. 1910. gadā viņš devās studēt jurisprudenci un devās uz Angliju. Viņš 1913. gadā pabeidza jurisprudenci Inns of Court un atgriezās Indijā, lai uzsāktu advokāta praksi Godhrā, Gudžaratas štatā. Par savām jurista prasmēm Vallabhai no Lielbritānijas valdības saņēma daudzus ienesīgus amatus, taču viņš visus noraidīja. Viņš bija nelokāms britu valdības un tās likumu pretinieks, tāpēc nolēma nestrādāt britu labā.

1891. gadā viņš apprecējās ar Zaverbai, un viņiem bija divi bērni. Viens no tiem bija meitene Maniben Patel (1903-1990) un zēns Dahjabhai Patel (1906-1973). Serdara Patelas meita bija aktīviste, bet dēls bija Indijas parlamenta deputāts.

Pātels pārcēla savu praksi uz Ahmedabadu. Viņš kļuva par Gudžaratas kluba biedru, kur apmeklēja Mahatmas Gandija lekciju. Gandija vārdi dziļi ietekmēja Vallabhbai, un viņš drīz vien pieņēma Gandija principus un kļuva par uzticamu harizmātiskā līdera sekotāju. Tieši tik dziļi viņu bija ietekmējuši Gandija vārdi. Viņš nezināja, ka mainīs Indiju un sāks veiksmīgu karjeru.

Loma Indijas nacionālajā kustībā

1917. gadā Sardaru Vallabhai ievēlēja par Indijas Nacionālā kongresa Gudžaratas Sabhas - Gudžaratas spārna - sekretāru. 1918. gadā viņš vadīja vērienīgu "Kampaņu bez nodokļiem", kurā aicināja zemniekus nemaksāt nodokļus pēc tam, kad briti uzstāja, ka pēc Kairas plūdiem nodokļi ir jāmaksā. Miermīlīgā kustība piespieda britu varas iestādes atdot lauksaimniekiem atņemto zemi. Viņa centieni apvienot sava apgabala lauksaimniekus atnesa viņam "Sardāra" titulu. Viņš aktīvi atbalstīja Gandija uzsākto nesadarbošanās kustību. Pātils kopā ar viņu apceļoja valsti, savervēja 300 000 biedru un palīdzēja savākt vairāk nekā 1,5 miljonus rūpiju.

1928. gadā Bardoli zemnieki atkal saskārās ar "nodokļu pārmaksu" problēmu. Pēc ilgstošiem aicinājumiem, kad zemnieki atteicās maksāt papildu nodokli, valdība atriebjoties konfiscēja viņu zemi. Aģitācija ilga vairāk nekā sešus mēnešus. Pēc vairākām Pātela sarunu kārtām zemes tika atdotas lauksaimniekiem pēc tam, kad starp valdību un lauksaimnieku pārstāvjiem tika panākta vienošanās.

1930. gadā Sardars Vallabhbhai Pātels bija viens no līderiem, kas tika ieslodzīts cietumā par dalību slavenajā Mahatmas Gandija iniciētajā kustībā "Sāls satjagraha". Viņa iedvesmojošās runas "Sāls kustības" laikā mainīja daudzu cilvēku uzskatus, kuriem vēlāk bija liela nozīme kustības panākumu nodrošināšanā. Kad Gandijs bija ieslodzījumā, viņš pēc kongresa locekļu lūguma vadīja satjagrāhas kustību visā Gudžaratas štatā.

Sardars Pātels tika atbrīvots 1931. gadā pēc vienošanās, ko parakstīja Mahatma Gandijs un toreizējais Indijas vicekungs lords Irvins. Šo līgumu tautā dēvēja par Gandija un Irvina paktu. Tajā pašā gadā Pāteru ievēlēja par Indijas Nacionālā kongresa priekšsēdētāju Karači sesijā, kurā partija apsprieda savu turpmāko ceļu. Kongress apņēmās aizstāvēt pamattiesības un cilvēktiesības. Tieši šajā sesijā radās sapnis par sekulāru nāciju.

1934. gada parlamenta vēlēšanu laikā Sardars Vallabhbhai Patels aģitēja par Indijas Nacionālo kongresu. Lai gan viņš nepiedalījās vēlēšanās, Sardars Pātels palīdzēja saviem partijas biedriem vēlēšanu laikā.

1942. gadā, kad vairāki mūsdienu līderi kritizēja Gandija lēmumu, Pāvels turpināja nesatricināmu atbalstu 1942. gada kustībā par izstāšanos no Indijas. Viņš turpināja ceļot pa visu valsti, ar sirsnīgām runām propagandējot kustības programmu. Viņš 1942. gadā atkal tika arestēts un līdz 1945. gadam kopā ar citiem Kongresa līderiem atradās ieslodzījumā Ahmednagaras cietoksnī.

Sardara Patelas ceļojumā bieži notika vairākas konfrontācijas ar citiem nozīmīgiem kongresa līderiem. Viņš atklāti pauda savu neapmierinātību ar Džawaharlal Nehru, kad tas 1936. gadā pieņēma sociālismu. Pātels bija piesardzīgs arī pret Netadži Subhašam Čandrai Bosei un uzskatīja, ka viņš "tiecas pēc lielākas varas partijā".

Sardars Pātels un Indijas sadalīšana

Musulmaņu līgas līdera Mohameda Ali Džinnas vadītā separātistu kustība izraisīja vardarbīgus hinduistu un musulmaņu nemierus visā valstī īsi pirms neatkarības iegūšanas. Sardars Pātels uzskatīja, ka nemieru izraisītie atklātie kopienu konflikti varēja radīt vāju valdību centrā pēc neatkarības atgūšanas, kas būs postoši demokrātiskas valsts konsolidācijai. Pātels 1946. gada decembrī kopā ar civildienesta ierēdni V. P. Menonu meklēja risinājumu un pieņēma viņa ierosinājumu izveidot atsevišķu pavalsti, pamatojoties uz štatu reliģisko piederību. Viņš pārstāvēja Indiju Šķelšanās padomē.

Ieguldījumi Indijā pēc neatkarības atgūšanas

Pēc tam, kad Indija ieguva neatkarību, Pātels kļuva par pirmo iekšlietu ministru un arī par premjerministra vietnieku. Pātelam bija ļoti svarīga loma Indijā pēc neatkarības atgūšanas, veiksmīgi integrējot aptuveni 562 kņazistes Indijas valdījumā. Britu valdība šiem valdniekiem bija piedāvājusi divas alternatīvas - vai nu pievienoties Indijai vai Pakistānai, vai arī palikt neatkarīgiem. Šī klauzula palielināja procesa sarežģītību līdz milzīgiem apmēriem. Kongress šo biedējošo uzdevumu uzticēja Sardaram Pāteram, kurš 1947. gada 6. augustā sāka lobēt par integrāciju. Viņam izdevās integrēt visas valstis, izņemot Džammu un Kašmiru, Džungarhu un Haidarābadu. Galu galā viņš atrisināja situāciju ar savu aso politisko asumu un nodrošināja šo valstu pievienošanos. Indija, kādu mēs to redzam šodien, ir Sardara Vallabhbhai Patel centienu rezultāts.

Patels bija viens no Indijas Konstitucionālās asamblejas vadošajiem locekļiem, un pēc viņa ieteikuma tika iecelts Dr. B. R. Ambedkars. Viņš bija galvenais spēks Indijas Administratīvā dienesta un Indijas Policijas dienesta izveidē. Viņš bija personīgi ieinteresēts Somnata tempļa atjaunošanas centienos Saurashtrā, Gudžaratas štatā. Patelis nežēlīgi izturējās pret Pakistānas centieniem iekarot Kašmiru 1947. gada septembrī. Viņš pārraudzīja tūlītēju armijas paplašināšanu un ievērojami uzlaboja citus infrastruktūras aspektus. Viņš bieži nepiekrita Nehru politikai, īpaši attiecībā uz viņa attiecībām ar Pakistānu bēgļu jautājumā. Viņš organizēja vairākas bēgļu nometnes Pendžābā un Deli, vēlāk arī Rietumbengālijā.

Gandija ietekme

Gandijs dziļi ietekmēja Patēla politiku un domas. Viņš solīja Mahatmai nelokāmu atbalstu un visu mūžu pieturējās pie viņa principiem. Kamēr tādi līderi kā Džawaharlal Nehru, Čakravarthi Radžagopalačari un Maulana Azads kritizēja Mahatmas Gandija ideju, ka pilsoniskās nepakļaušanās kustība piespiedīs britus pamest valsti, Pātels izteica atbalstu Gandijam. Neraugoties uz Kongresa augstākās vadības nevēlēšanos, Mahatma Gandijs un Sardars Vallabhbhai Pātels stingri piespieda Viskindijas Kongresa komiteju ratificēt pilsoniskās nepakļaušanās kustību un sākt to bez turpmākas kavēšanās. Pēc Gandija lūguma viņš atteicās no savas kandidatūras uz Indijas premjerministra amatu. Pēc Gandija nāves viņš piedzīvoja smagu sirdslēkmi.  Lai gan viņš atveseļojās, viņš to skaidroja ar to, ka bija klusībā nožēlojis sava mentora zaudējumu.

Nāve

1950. gadā Sardara Vallabhbhai Patelam sāka pasliktināties veselība. Viņš saprata, ka vairs ilgi nedzīvos. 1950. gada 2. novembrī viņa veselība pasliktinājās vēl vairāk, un viņam nācās palikt gultā. Viņš nomira 1950. gada 15. decembrī pēc sirdslēkmes.

Apbalvojumi pēc nāves

• 1991. gadā viņam piešķir Indijas augstāko civilo apbalvojumu Bharat Ratna.
• 2014. gads - viņa dzimšanas diena, 31. oktobris, tika pasludināta par Rashtriya Ekta Divas.
• 2018. gads - tiek atklāta Pātelam veltītā Vienotības statuja, kas ir pasaulē augstākā statuja.

[1]