Sūzena Braunmillere (dzimusi 1935. gada 15. februārī) ir amerikāņu radikālā feministe, žurnāliste un aktīviste. Viņa kļuva plaši pazīstama ar savu pētījumu un argumentāciju par izvarošanas politiku grāmatā Against Our Will: Men, Women and Rape (1975; latviski bieži tulkots kā Vīrieši, sievietes un izvarošana). Braunmillere apgalvo, ka līdz šim izvarošanu definējuši vīrieši, nevis sievietes, un uzskata to par strukturālu vardarbības formu, ko vīrieši izmanto kā līdzekli, lai uzturētu vīriešu dominanci un turot sievietes pastāvīgā bailēs. Viņas grāmata būtiski ietekmēja sabiedrisko diskusiju par izvarošanu, policijas un tiesu reakciju uz seksuālo vardarbību un feministisko kustību fokusēšanos uz šo problēmu.

Aktīvisms un agrīnās gaitas

Braunmillere piedalījās arī pilsonisko tiesību aizstāvības kustībā; viņa bija iesaistīta CORE (Congress of Racial Equality) un 1964. gadā brīvprātīgi piedalījās Brīvības vasarā (Freedom Summer). Pirmo reizi viņa aktīvi iesaistījās sieviešu atbrīvošanas kustībā Ņujorkā 1968. gadā, pievienojoties jaunizveidotajai grupai New York Radical Women. Pēc pievienošanās šai grupai viņa iesaistījās dažādās kampaņās un akcijās, tostarp koordinēja sēdošo protesta akciju pret žurnālu Ladies' Home Journal (1970) un piedalījās publiskos pasākumos, kas veltīti izvarošanas problēmai (speak‑outs), kuros sievietes atklāti stāstīja par savu pieredzi.

Galvenie darbi un idejas

Vispazīstamākā Braunmilleres grāmata ir Against Our Will (1975). Tajā viņa rūpīgi analizē izvarošanu kā sociālu fenomenu un apgalvo, ka izvarošana nav tikai atsevišķu pārkāpumu kopums, bet instruments, kas uztur dzimumu hierarhiju. Viņas pamatidejas ietver:

  • izvarošana kā vara: uzskats, ka izvarošana kalpo, lai saglabātu sieviešu padoto statusu;
  • sistēmiska definīcija: kritika par to, ka sabiedrība, tiesu sistēma un likumi bieži interpretē izvarošanu no vīriešu perspektīvas, nevis no upuru skatpunkta;
  • publiskā diskursa maiņa: nepieciešamība mainīt attieksmi pret izvarošanu — no lamājošas, stigmatizējošas pret upuriem uz atbalstošu un taisnīgu pieeju.

Turpmākā darbība un ietekme

1979. gadā Braunmillere bija viena no organizācijas Women Against Pornography dibinātājām, un viņa turpināja aktīvi iesaistīties debatēs par pornogrāfiju, seksuālo attēlojumu medijos un dzimumu attiecībām. Viņa turpina rakstīt un runāt par feminisma jautājumiem; 1999. gadā iznāca viņas memuāri un Otrā viļņa radikālā feminisma hronika In Our Time: Memoir of a Revolution, Otrāviļņa laikmeta personiska atmiņu grāmata par 1960.—1970. gadu kustībām. Kopš 2005. gada viņa ir sieviešu un dzimumu studiju docētāja Pace Universitātē Ņujorkā,[1] sniedzot lekcijas un vadot diskusijas par seksuālo vardarbību, dzimumu politikām un feminisma vēsturi.

Kritika un diskusijas

Kaut arī Braunmilleres darbs plaši novērtēts par to, ka tas izgaismoja līdz tam tabu veidojušas tēmas, tas arī izraisīja plašas debates un kritiku. Daļa kritiķu norādīja, ka viņas vispārinājumi dažkārt ir pārāk kategoriski un maz uzsver šķautnes, piemēram, rasei, klasei un seksuālajai orientācijai balstītas atšķirības izvarotāju un upuru pieredzēs. Tāpat debates par pornogrāfiju un cīņu pret to radīja plaisu starp anti‑pornogrāfijas un tā dēvētajiem "sekspozitīvajiem" feminisma virzieniem. Neskatoties uz to, Braunmillere tiek uzskatīta par nozīmīgu figūru, kura būtiski veicinājusi publisko diskusiju par izvarošanu un sieviešu tiesībām.

Braunmilleres darbs joprojām tiek citēts akadēmiskajā literatūrā un izmantots kā sākumpunkts diskusijām par seksuālo vardarbību, likumu reformām, izglītību par piekrišanu un plašāku sieviešu tiesību kustību vēsturi.