Tomass Volsijs (1471–1530) — Henrija VIII kardināls un arhibīskaps

Tomass Volsijs (1471–1530) — Henrija VIII kardināls un arhibīskaps: ambiciozs valsts līderis, ārpolitikas arhitekts un karaļa padomnieks, kurš piedzīvoja spožu varu un drastisku krišanu.

Tomass Volsijs (Thomas Wolsey, dzimis 1471.–1476. gadā Ipsvičā, Sufolkā; miris 1530. gada 29. novembrī) bija angļu valstsvīrs, kardināls un arhibīskaps, kurš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Henrija VIII laika ministriem. 1515. gadā viņš ieguva kardinala titulu un drīz vien kļuva par karaļa galveno padomdevēju un efektīvo valdības vadoni. No pieticīgas izcelsmes nākušais Volsijs vairākus gadus dominēja Anglijas politiskajā dzīvē Henrija VIII valdīšanas sākumposmā, līdz viņa varas pozīcijas sabruka.

Agrīnā dzīve un izglītība

Volsijs bija vienas no zemākajām sociālajām kārtām izcelsmes — viņa tēvs bieži tiek raksturots kā amatnieks vai tirgotājs Ipsvičā. Tomass saņēma labu izglītību, devās mācīties uz Oxford universitāti, kur izcēlās akadēmiskumā un drīz sāka kalpot Baznīcai. Izglītība un spējas ļāva viņam veiksmīgi iekļūt klajā reliģiskajā un administratīvajā aparātā.

Politiskā un baznīcas karjera

Volsijs strauji virzījās pa karjeras kāpnēm: viņš kļuva par karaļa kapelānu un vēlāk ieguva vairākus baznīcas amatus. 1514. gadā viņš tika iecelts par arhibīskapu (visā tajā laikā viņam bija vairākas augstas baznīcas funkcijas), bet 1515. gadā pāvests piešķīra viņam kardinala titulu. Drīz Volsijs tika iecelts par Lielbritānijas lordkancleru — amatu, kas deva plašas pilnvaras tieslietu un valsts pārvaldē. Turklāt viņu iecēla par pāvesta delegātu (legātu), kas vēl vairāk paplašināja viņa autoritāti attiecībā uz baznīcas lietām Anglijā.

Diplomātija un valdības reformas

Volsijs bija galvenais Henrija VIII ārpolitikas arhitekts līdz 1520. gadiem. Viņa diplomātiskie panākumi ietver:

• miera iniciatīvas un starpvalstu līgumus, piemēram, 1518. gada Treaty of London, kas īslaicīgi samazināja spriedzi starp Eiropas lielvalstīm;
• lielu sarunu vadīšanu un reprezentācijas pasākumus, tostarp 1520. gada tikšanos starp Henriju VIII un Francijas karali (laikmetā pazīstamu kā Field of the Cloth of Gold);
• administratīvu reformas, kurās viņš centās uzlabot valsts pārvaldi, tiesu sistēmu un ieņēmumu iekasēšanu. Volsijs paplašināja Chancery un citas centālās institūcijas, lai efektīvāk risinātu valsts lietas.

Sarežģījumi pie karaļa un kritiens

Volsija un karaļa attiecības bija ciešas, taču laikam ritot tās pasliktinājās. Volsijs centās panākt, lai pāvests atļautu Henrija VIII laulības ar Katrīnu Aragonu anulēšanu, jo karalis vēlējās apprecēt Annu Boleinu. Kardināla diplomātiskie pūliņi neizdevās — pāvests, spiests politiski ietekmēt no imperatora un citu faktoru puses, neviennozīmīgi reaģēja, un Volsija nespēja nodrošināt karaļa vēlmi. Pie tam viņa vara un milzīgais bagātības uzkrājums izraisīja nežēlīgu naidu aristokrātijā un pieprasījumus pēc viņa kritikas.

Arests, nāve un mantojums

1529. gadā Volsijs zaudēja lordkanclera amatu un drīz pēc tam tika apsūdzēts par korupciju un ļaunprātīgu varas izmantošanu. 1530. gadā viņu arestēja, un, vedot uz Londonu tiesas prāvai, viņš mira 29. novembrī 1530. gadā ceļā — viņa nāve simbolizēja krahu viena no ietekmīgākajiem Tudor ministriem.

Volsija vērtēšana vēsturē ir pretrunīga: no vienas puses viņu atzīst par spējīgu administrātoru, diplomātu un kultūras patronu; no otras — par ambiciozu varaskāru politiķi, kura metode uzkrāt ietekmi un bagātību radīja daudz ienaidnieku. Viņa atstātās celtnes un dibinātās institūcijas, līdzās centrālās pārvaldes stiprināšanai, ir paliekošs Volsija mantojuma elements.

Meklēt pēc burta