Šajā vjetnamiešu valodā uzvārds ir Trần, bet angļu valodas tekstā tas bieži tiek mainīts uz Tran. Saskaņā ar vjetnamiešu paražām šo personu vajadzētu saukt ar vārdu Quang.
Trần Đại Quang (1956. gada 12. oktobris - 2018. gada 21. septembris) bija vjetnamiešu politiķis. Viņš bija Vjetnamas Sociālistiskās Republikas prezidents. Amatā stājās 2016. gada 2. aprīlī. Viņu šajā amatā ievēlēja Nacionālā asambleja, bet amatā izvirzīja viņa priekšgājējs Trương Tấn Sangs, kurš aizgāja pensijā.
Agrīnā dzīve un karjera: Trần Đại Quang dzimis 1956. gada 12. oktobrī Vjetnamā. Savu profesionālo ceļu viņš veidoja galvenokārt drošības un tiesiskuma jomā, pakāpeniski iekļūstot valsts drošības aparātā un sasniedzot augstus amatus. Pirms prezidentūras viņš darbojās valsts drošības institūcijās un ieņēma vadošas pozīcijas, kas radīja pieredzi iekšējās kārtības, tiesību un sabiedriskās drošības jautājumos. Viņš bija arī Komunistiskās partijas augstākā līmeņa orgānu loceklis, kas apliecināja viņa nozīmīgo lomu valsts pārvaldē.
Amatā kā prezidents (2016–2018): Kā Vjetnamas prezidents Trần Đại Quang bija valsts galva, oficiāli pārstāvēja valsti ārpolitiskajos jautājumos un spēlēja lomu Aizsardzības un drošības politikas koordinēšanā. Prezidējot, viņš turpināja pievērst uzmanību sabiedriskajai kārtībai, pretterorisma pasākumiem un tiesiskuma nostiprināšanai. Viņa prezidentūra ilga no 2016. līdz 2018. gadam, kad viņš mira amatā.
Slimība, nāve un pēctecība: Trần Đại Quang mira 2018. gada 21. septembrī no smagas slimības. Viņa nāve notika amatā, un pēc tās sekoja valsts līmeņa atvadu ceremonijas un oficiālas izrādītas līdzjūtības gan Vjetnamā, gan no ārvalstu līderiem. Pēc viņa nāves prezidenta pienākumus īslaicīgi pildīja citas augstākās valsts amatpersonas, līdz tika ievēlēta jauna valsts vadība.
Mantojums un vērtējumi: Trần Đại Quang tiek atzīts par nozīmīgu figūru Vjetnamas mūsdienu politikā, īpaši drošības jomā. Viņa darbību vērtē dažādi: valsts iestādes uzsvēra stabilitātes un iekšējās kārtības saglabāšanu, savukārt starptautiskie cilvēktiesību aizstāvji un kritiķi bieži norādīja uz viedokļu ierobežojumiem un stingrāku pieeju pret disidentiem un neatkarīgiem žurnālistiem. Kopumā viņa karjera atspoguļo ciešu saikni starp partijas vadību un valsts drošības struktūrām Vjetnamā.
