Džons Maikls Bišops — 1989. gada Nobela laureāts par retrovīrusu onkogēniem

Džons Maikls Bišops — 1989. gada Nobela laureāts, kurš atklāja retrovīrusu onkogēnus un c‑Src, mainot izpratni par vēža rašanos un modernajiem biomedicīnas pētījumiem.

Džons Maikls Bišops (dzimis 1936. gada 22. februārī) ir amerikāņu imunologs un mikrobiologs. Viņš 1989. gadā kopā ar Harold Varmus saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā un 1984. gadā bija Alfrēda P. Sloana balvas līdzbalvas ieguvējs. Pašlaik viņš ir aktīvs pasniedzējs Kalifornijas Universitātē Sanfrancisko. Viņa zinātniskā darbība ir būtiski ietekmējusi mūsdienu priekšstatu par to, kā rodas ļaundabīgi audzēji, un veicinājusi molekulāro onkoloģiju kā atsevišķu pētniecības jomu.

Galvenie pētījumi un atklājumi

Bišops ir vislabāk pazīstams ar savu Nobela prēmijas laureāta darbu par retrovīrusu onkogēniem. Sadarbībā ar Varmusu 1980. gados viņš atklāja, ka vīrusu onkogēni nav unikāli vīrusiem, bet ir atvasināti no normāliem šūnu gēniem — tā sauktajiem proto-onkogēniem. Viens no svarīgākajiem atklājumiem bija tas, ka vīrusa onkogēns v-Src ir homologs šūnas proteīna kodējošam gēnam c-Src. Tas nodrošināja tiešu pierādījumu, ka ļaundabīgai transformācijai var būt ģenētisks pamats šūnu genomā.

Bišopa un Varmusa darbs parādīja, ka onkogēni var aktivizēties dažādos veidos — piemēram, mutāciju, ģenēnu amplifikācijas vai ģenētisku rekombināciju rezultātā — un ka šīs ģenētiskās pārmaiņas var būt pašas par sevi pietiekamas, lai izraisītu šūnu pārvēršanos ļaundabīgā. Metodoloģiski viņu pētījumi izmantoja molekulāro bioloģiju, klonēšanu un hibridizācijas tehnikas, kas tolaik bija salīdzinoši jaunas pieejas vīrusu un onkogenēzes izpētē.

Kāpēc tas ir svarīgi

• Konceptuāla maiņa: Bišopa atklājumi pierādīja, ka vēzis var rasties no izmaiņām paša organisma gēnos, ne tikai ārējiem patogēniem; tas mainīja fundamentālo skatījumu uz audzēju rašanās mehānismiem.
• Jaunas pētniecības iespējas: Atziņas par proto-onkogēniem atvēra durvis molekulārajai onkoloģijai, ļaujot identificēt konkrētus ģenētiskos draiverus dažādām vēža formām.
• Kliniskā ietekme: Izpratne par ģenētiskajām izmaiņām vēžā veicināja mērķterapiju attīstību — zāles, kas specifiski mērojas pret noteiktu onkogēnu radītiem patoloģiskiem produktiem (piemēram, BCR‑ABL inhibitori, citu onkogēnu mērķējoši medikamenti).

Ietekme, atzinības un pēdējā darbība

Par savu ieguldījumu Bišops saņēma vairākas augstas atzīmes, no kurām nozīmīgākā ir Nobela prēmija. Viņa darbs guva plašu atzinību gan no akadēmiskās kopienas, gan plašākas sabiedrības, jo mainīja pieeju vēža pamatprincipu izpratnei un atbalstīja pāreju uz mērķtiecīgākiem diagnostikas un ārstēšanas paņēmieniem. Bišops turpināja aktīvi darboties akadēmiskajā jomā, publikācijās un studentu vadībā Kalifornijas Universitātē Sanfrancisko, sniedzot ieguldījumu jaunu pētnieku audzināšanā un zinātnes popularizēšanā.

Mantojums

Džona Maikla Bišopa darbs tiek uzskatīts par pamatu modernajai molekulārajai onkoloģijai. Viņa atklājumi par proto-onkogēniem ne tikai skaidro vēža molekulāros mehānismus, bet arī kalpo kā tehniska un idejiska bāze terapijām, diagnostikai un turpmākai pētījumu attīstībai. Viņa piemērs parāda, kā pamatpētniecība var novest pie būtiskām pārmaiņām medicīnā un pacientu ārstēšanā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Džons Maikls Bišops?

J: Ar ko Džons Maikls Bišops ir vislabāk pazīstams?

J: Kas ir retrovīrusu onkogēni?

J: Ar ko Džons Maikls Bišops dalīja 1989. gada Nobela prēmiju?

J: Ko Džons Maikls Bišops kopā ar Harold Varmusu atklāja 80. gados?

J: Kā saskaņā ar Džona Maikla Bišopa atklājumiem veidojas ļaundabīgi audzēji?

J: Kas saskaņā ar Džona Maikla Bišopa atklājumiem var izraisīt izmaiņas šūnas normālajos gēnos?

Meklēt pēc burta