Sančo Garčess VI (basku: Antso VI.a; 1132. gada 21. aprīlis - 1194. gada 27. jūnijs), saukts par Gudro (basku: Jakituna, spāņu: el Sabio), bija Navarras karalis no 1150. gada līdz savai nāvei 1194. gadā. Viņš bija pirmais monarhs, kurš oficiāli atteicās no Pamplonas karaļa titula par labu Navarras karalim. Līdz ar šo rīcību viņš mainīja arī savas karalistes nosaukumu. Sančo Garsess bija atbildīgs par savas karalistes iekļaušanu Eiropas politiskajā orbītā. Viņš bija Garsijas Ramiresa, Restauratora, un Margaretas no L'Aigles vecākais dēls.
Valdīšanas raksturojums
Sančo VI pārvaldīja Navarras karaļvalsti gandrīz četrdesmit piecus gadus. Viņa valdīšana izcēlās ar centieniem nostiprināt karaļvalsts neatkarību un administratīvo vienotību, vienlaikus saglabājot pragmatisku politiku pret spēcīgajiem kaimiņiem — Kastīliju, Aragonu un musulmaņu taifa valstīm. Tā laikā viņš veicināja valsts iekšējo drošību, robežu aizsardzību un ekonomisko atveseļošanos.
Iekšpolitika un administrācija
Sančo Garsess strādāja pie tiesisku normu nostiprināšanas un vietējo varas iestāžu organizēšanas. Viņš atbalstīja pilsētu tiesību (fueros) piešķiršanu un tautsaimniecības attīstību, kas palīdzēja piesaistīt tirgotājus un amatniekus un nostiprināt pilsētu lomu karaļvalsts dzīvē. Arī baznīcas institūcijas saņēma atbalstu — tas stiprināja gan garīdzniecības, gan karaļa saikni ar sabiedrību.
Ārpolitika un diplomātija
Sančo VI izveidoja aktīvu diplomātisku politiku, cenšoties līdzsvarot attiecības ar spēcīgākajām Ibērijas kristietību vadītājām dinastijām un reizēm sadarbojoties ar musulmaņu valdībām, ja tas bija valsts interesēs. Viņš centās iekļaut Navarru Eiropas lielāko varu tīklā, uzturot kontaktiem ar Franciju un citām Eiropas valstīm. Šī ārpolitika palīdzēja saglabāt gan suverenitāti, gan ekonomiskās iespējas mazas karaļvalsts ietvaros.
Kultūra un mantojums
Sančo Gudro atstāja mantojumu kā valdnieks, kurš centās modernizēt savas valsts pārvaldi un nostiprināt tām piešķirto identitāti — pāreja no Pamplonas nosaukuma uz Navarras karalisti bija ne tikai simboliska, bet arī politiska zīme par jaunu orientāciju. Viņa valdīšana uzskatāma par posmu, kurā Navarras karaļvalsts kļuva aktīvāka Eiropas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Pēc viņa nāves 1194. gadā viņa darbu turpināja pēcteči, un viņu bieži piemin kā gudru un pragmatisku valdnieku, kas spēja saglabāt valsti sarežģītā starpkara periodā.
