Sv. Bernards — vēsture, raksturs un fakti par milzu Šveices glābēju suni

Iepazīstiet Sv. Bernarda vēsturi, raksturu un pārsteidzošos faktus par milzu Šveices glābēju suni — spēks, uzticamība un sirds siltums.

Bernards ir ļoti liela suņu šķirne. Sākotnēji tā tika audzēta kā darba suns, lai glābtu cilvēkus, kas bija apmaldījušies Šveices Alpos. Tika uzskatīts, ka tiem ap kaklu nēsāja nelielu muciņu brendija, lai atdzīvinātu apsaldētos alpīnistus. Nav vēsturisku liecību, ka viņi patiešām nēsāja šo brendiju, tomēr bernardīnu hospitāļa mūki glabā dažas muciņas, lai fotografētos ar tūristiem.

Tas ir ļoti liels suns ar masīvu galvu un spēcīgu uzbūvi. Pieaugušu bernardu svars var ievērojami atšķirties atkarībā no dzimuma, līnijas un barošanas; tipisks diapazons ir aptuveni 50–90 kg (apmēram 110–200 mārciņas). Tomēr eksistē izņēmumi — vienā vēsturiskā ziņojumā minēts bernards vārdā Benediktīns, kurš svēra ap 357 mārciņām (apmēram 162 kg).

Vēsture

Bernarda suņu izcelsme saistīta ar klosteriem un patvēruma punktiem kalnos, īpaši pie Lielā Svētā Bernarda (Great St Bernard) pārejas starp Šveici un Itāliju. Hospitāļa mūki, kuru uzdevums bija palīdzēt ceļotājiem un slimajiem, selekcionēja šos suņus glābšanas darbam sniega, miglas un ekstrēmu laika apstākļu apstākļos. Mūsdienās šķirne saglabā reputāciju kā miermīlīgs, uzticams un izturīgs darba suns, kaut gan tās glābšanas loma ir kļuvusi simboliska un apmācīti suņi speciālām glābšanas operācijām tiek izmantoti retāk.

Izskats un šķirnes varianti

• Izmēri: lieli, spēcīgi kauli un muskuļi; augums plecos vīriešiem parasti 70–90 cm, sievietēm nedaudz mazāks.
• Apkaklītis: divi galvenie mēteļa tipi — īss (smooth) un garš (long), abiem nepieciešama regulāra kopšana.
• Krāsas: baltas un sarkanas kombinācijas, dažreiz brūni vai dzeltenīgi plankumi, arī brindle toņi.
• Raksturīga iezīme: kupls kakla apkaklītis, masīva galva un bieži krokaina sejas izteiksme;
• Segas kopšana: regulāra suka vismaz pāris reizes nedēļā, intensīvāk nomēlo vasarā un pavasarī.

Raksturs un temperaments

Bernards parasti ir:

• mīļš un piezemēts — ļoti saistīts ar savu ģimeni;
• mierīgs un pacietīgs, labs ar bērniem (tomēr jāuzrauga kontakts starp ļoti lielu suni un mazām bērēm);
• pierādījis izcilas glābšanas un orientēšanās spējas, kā arī lojalitāti.

Viņi nav agresīvi bez iemesla, taču var būt piesardzīgi pret svešiniekiem — agrīna socializācija un konsekventa apmācība palīdz izveidot pārliecinātu, sabalansētu suni.

Veselība un dzīves ilgums

• Dzīves ilgums: parasti 8–10 gadi.
• Biežākās veselības problēmas: gūžas un elkoņa displāzija, sirds slimības (piem., dilatēta kardiomiopātija), acu problēmas (entropions, ectropions), kuņģa vēdera vērpšanās (bloat/gastric torsion) — lielām šķirnēm jārūpējas par pareizu ēdināšanu un izvairīšanos no intensīvas slodzes pēc ēdienreizēm.
• Veterinārā aprūpe: regulāras pārbaudes, īpaši locītavu un sirds veselības monitorēšana, profilaktiskas vakcinācijas un parazītu kontrole.

Kopšana un uzturs

• Uzturs: kvalitatīvs barības režīms, atbilstoši liela suņa enerģijas un locītavu prasībām; rekomendētas barības lielajām šķirnēm — uzmanība proteīniem, kalcijam un kalorijām, lai izvairītos no pāragras kaulu slodzes augšanas periodā.
• Groomings: birstēšana 2–4 reizes nedēļā, biežāka laikā, kad suns šķauda; regulāra ausu tīrīšana, naglu apgriešana un zobu higiēna.
• Dzīves telpa: nepieciešama vieta, kur suns var izstiepties; liela mājas telpa vai pagalms priekšrocība, taču viņiem nav nepieciešama nepārtraukta fiziska intensitāte — pietiek ar ikdienas gariem pastaigām un mērenu aktivitāti.

Apmācība un socializācija

Bernards ir inteliģents, taču reizēm var būt neatkarīgs. Labāk darbojas ar pozitīvu pastiprinājumu, pacietību un konsekvenci. Svarīgi:

• sākotnējā socializācija jau no kucēna vecuma (cilvēki, citi dzīvnieki, dažādas vides);
• paklausības pamati — drošībai un savaldībai, jo suns ir ļoti liels;
• izvairīties no pārlieku skarbas izmantošanas — tas var samazināt uzticēšanos un motivāciju.

Piemērotība ģimenei

Bernards var būt lielisks ģimenes suns — mīlošs, aizsargājošs un ar mierīgu temperamentu. Tomēr jāņem vērā:

• liela izmēra dēļ nepieciešama telpa un spēja kontrolēt suni;
• nepieciešama regulāra kopšana un veterinārā aprūpe — izmaksas var būt lielākas nekā mazākiem suņiem;
• der bērniem, bet vienmēr jāuzrauga mijiedarbība, lai izvairītos no nejaušiem virzieniem vai durvju triecieniem.

Fakti un leģendas

• Mūku muciņu stāsts: populārais tēls ar bernardu, kas nēsā mazu brendija muciņu ap kaklu, ir drīzāk leģenda — nav pārliecinošu vēsturisku pierādījumu, ka tas tiešām būtu bijis glābšanas prakse, taču hospitāļa suņiem ir bijuši tādi atribūti kā suvenīri.
• Slaveni suņi: leģendārais bernards Barry tiek pieminēts kā glābējs, kura stāsti par izglābtajām dzīvībām ir kļuvuši par leģendām; līdzīgi stāsti par citiem glābšanas suņiem stiprina šķirnes reputāciju.

Bieži uzdotie jautājumi

• Cik ilgi dzīvo bernards? Parasti 8–10 gadus, dažiem individuāli var būt ilgāks vai īsāks mūžs atkarībā no veselības un aprūpes.
• Vai bernards daudz šķauda? Jā — īpaši sezonās; regulāra birstēšana palīdz samazināt mājokļa piesārņojumu.
• Vai der dzīvot dzīvoklī? Iespējams, ja suns saņem pietiekami daudz pastaigu un ir vieta izstiepties, tomēr ideālā variantā — māja ar pietiekamu telpu vai pagalms.

Bernards ir iespaidīgs, sirsnīgs un lojāls suns ar bagātu vēsturi glābšanas tradīcijās. Ja apsverat tā iegādi, rūpīgi izvērtējiet savas iespējas nodrošināt telpu, laiku kopšanai, veterināro aprūpi un pareizu aprūpi, lai šis milzīgais draugs varētu dzīvot veselīgu un laimīgu dzīvi.

Meklēt pēc burta