Burka un Zaķa slepkavības (jeb Vestportas slepkavības) bija sērijveida slepkavības Edinburgā, Skotijā, no 1827. gada novembra līdz 1828. gada oktobrim. Šīs noziegumu sērijas plaši izraisīja šoku un publisku sašutumu, jo upurus slepkavas piegādāja medicīnas skolai, kur ķermeņi tika lietoti anatomijas nodarbībām.

Slepkavības pastrādāja divi īru imigranti — Viljams Bērks un Viljams Hērs. Viņi nogalināja vismaz 16 cilvēkus (dažos avotos min 16–17), pēc tam pārdodot viņu līķus doktoram Robertam Noksam. Nokss bija Karaliskās biedrības biedrs un Edinburgas Salīdzinošās anatomijas muzeja konservators. Viņš bija Edinburgas medicīnas studentu anatomijas pasniedzējs, tāpēc viņam bija nepieciešami ķermeņi mācību nolūkos.

Metode un upuri

Bērks un Hērs mērķēja uz neaizsargātām personām — nabadzīgajiem, bezpajumtniekiem, iedzīvotājiem, kuriem nebija tuvu radinieku, kā arī cilvēkiem, kas mitinājās viņu mājā un kuriem varēja samazināt uzmanību. Lai ķermeņi saglabātos neradot redzamas traumas (kas varēja radīt aizdomas), slepkavas izmantoja nosmakšanas vai spiešanas paņēmienu, kas saglabāja ārējo ķermeņa izskatu. No šīs slepkavošanas metodes radies termins "burking" — mērķtiecīga nosmakšana, lai nepieļautu redzamas traumas un tādējādi vieglāk pārdot līķi anatomijas vajadzībām.

Atklāšana, aresti un tiesa

Pēc vairāku pazudušu cilvēku sūdzībām un aizdomām par pēkšņām nāvēm izmeklētāji nonāca pie iznākuma, kas atklāja saikni starp upuriem un vienu māju Vestportā. Izmeklēšanas gaitā Hērs piekrita sniegt liecību pret Bērku kā valsts liecinieks (t.s. "King's evidence"), un tādējādi pats izvairījās no kriminālsoda. Bērks tika tiesāts par slepkavībām, atzīts par vainīgu un 1829. gada janvārī sodīts ar nāvi. Viņa soda izpildi un pēc tam ķermeņa izmantošanu un publisku demonstrāciju plaši apsprieda sabiedrībā.

Daži no iesaistītajiem — tostarp Bērka mīļākā Helēna Makdugala un Hēra sieva Margareta Lērda — bija saistīti ar notikumiem un izmeklēšanu; viņu juridiskais status vai tiesas iznākums atšķīrās atkarībā no pieejamajiem pierādījumiem un liecinieku stāstiem.

Nākotnes ietekme un sabiedriskā reakcija

Šie noziegumi izraisīja plašu sabiedrības sašutumu un satraukumu par anatomijas ķermeņu deficītu. Atklājums, ka līķi tiek iegūti iespējamā noziedzīgā ceļā, pastiprināja prasības sakārtot ķermeņu piegādes medicīnai un novērst tirgus, kas veicina noziedzīgu rīcību. Viens no tiešiem ilgtermiņa rezultātiem bija spiediens uz parlamentu, kas veicināja 1832. gada Anatomy Act pieņemšanu. Šis likums regulēja cilvēka ķermeņu izlietojumu medicīnas mācībām un samazināja motivāciju cilvēku tiesāt un tirgot līķus neoficiāli.

Doktora Noksa reputācija pēc lietas palika sarežģīta: tiesā viņš liecināja, bet netika apsūdzēts. Tomēr sabiedrības uzticība anatomiem un medicīnas skolām uz laiku stipri pasliktinājās.

Mantojums

Burka un Hēra lieta ir viena no slavenākajām 19. gadsimta britu krimināllietām. Tā demonstrē, kā medicīnas vajadzības, sociālā neaizsargātība un vāja likumdošana var radīt ļaunprātīgas prakses risku. Vārds "burking" ir palicis kā kriminoloģisks un medicīnisks termins, kas apzīmē nosmakšanu, it īpaši tādā veidā, kas atņem iespēju redzēt ārējas traumas.

Šī lieta joprojām tiek pētīta un minēta gan kriminoloģijas, gan medicīnas vēstures kontekstā, kā arī literatūrā un populārajā kultūrā, kur to izmanto kā piemēru ētikas, likumdošanas un sabiedriskās aizsardzības nepieciešamībai.