Burkes un Hares sērijveida slepkavības Vestportā (Edinburga 1827–1828)
Burka un Hēra Vestportas sērijveida slepkavības Edinburgā (1827–1828): upuri, ķermeņu tirdzniecība doktoram Robertam Noksam un šausminoša "burking" prakse.
Burka un Zaķa slepkavības (jeb Vestportas slepkavības) bija sērijveida slepkavības Edinburgā, Skotijā, no 1827. gada novembra līdz 1828. gada oktobrim. Šīs noziegumu sērijas plaši izraisīja šoku un publisku sašutumu, jo upurus slepkavas piegādāja medicīnas skolai, kur ķermeņi tika lietoti anatomijas nodarbībām.
Slepkavības pastrādāja divi īru imigranti — Viljams Bērks un Viljams Hērs. Viņi nogalināja vismaz 16 cilvēkus (dažos avotos min 16–17), pēc tam pārdodot viņu līķus doktoram Robertam Noksam. Nokss bija Karaliskās biedrības biedrs un Edinburgas Salīdzinošās anatomijas muzeja konservators. Viņš bija Edinburgas medicīnas studentu anatomijas pasniedzējs, tāpēc viņam bija nepieciešami ķermeņi mācību nolūkos.
Metode un upuri
Bērks un Hērs mērķēja uz neaizsargātām personām — nabadzīgajiem, bezpajumtniekiem, iedzīvotājiem, kuriem nebija tuvu radinieku, kā arī cilvēkiem, kas mitinājās viņu mājā un kuriem varēja samazināt uzmanību. Lai ķermeņi saglabātos neradot redzamas traumas (kas varēja radīt aizdomas), slepkavas izmantoja nosmakšanas vai spiešanas paņēmienu, kas saglabāja ārējo ķermeņa izskatu. No šīs slepkavošanas metodes radies termins "burking" — mērķtiecīga nosmakšana, lai nepieļautu redzamas traumas un tādējādi vieglāk pārdot līķi anatomijas vajadzībām.
Atklāšana, aresti un tiesa
Pēc vairāku pazudušu cilvēku sūdzībām un aizdomām par pēkšņām nāvēm izmeklētāji nonāca pie iznākuma, kas atklāja saikni starp upuriem un vienu māju Vestportā. Izmeklēšanas gaitā Hērs piekrita sniegt liecību pret Bērku kā valsts liecinieks (t.s. "King's evidence"), un tādējādi pats izvairījās no kriminālsoda. Bērks tika tiesāts par slepkavībām, atzīts par vainīgu un 1829. gada janvārī sodīts ar nāvi. Viņa soda izpildi un pēc tam ķermeņa izmantošanu un publisku demonstrāciju plaši apsprieda sabiedrībā.
Daži no iesaistītajiem — tostarp Bērka mīļākā Helēna Makdugala un Hēra sieva Margareta Lērda — bija saistīti ar notikumiem un izmeklēšanu; viņu juridiskais status vai tiesas iznākums atšķīrās atkarībā no pieejamajiem pierādījumiem un liecinieku stāstiem.
Nākotnes ietekme un sabiedriskā reakcija
Šie noziegumi izraisīja plašu sabiedrības sašutumu un satraukumu par anatomijas ķermeņu deficītu. Atklājums, ka līķi tiek iegūti iespējamā noziedzīgā ceļā, pastiprināja prasības sakārtot ķermeņu piegādes medicīnai un novērst tirgus, kas veicina noziedzīgu rīcību. Viens no tiešiem ilgtermiņa rezultātiem bija spiediens uz parlamentu, kas veicināja 1832. gada Anatomy Act pieņemšanu. Šis likums regulēja cilvēka ķermeņu izlietojumu medicīnas mācībām un samazināja motivāciju cilvēku tiesāt un tirgot līķus neoficiāli.
Doktora Noksa reputācija pēc lietas palika sarežģīta: tiesā viņš liecināja, bet netika apsūdzēts. Tomēr sabiedrības uzticība anatomiem un medicīnas skolām uz laiku stipri pasliktinājās.
Mantojums
Burka un Hēra lieta ir viena no slavenākajām 19. gadsimta britu krimināllietām. Tā demonstrē, kā medicīnas vajadzības, sociālā neaizsargātība un vāja likumdošana var radīt ļaunprātīgas prakses risku. Vārds "burking" ir palicis kā kriminoloģisks un medicīnisks termins, kas apzīmē nosmakšanu, it īpaši tādā veidā, kas atņem iespēju redzēt ārējas traumas.
Šī lieta joprojām tiek pētīta un minēta gan kriminoloģijas, gan medicīnas vēstures kontekstā, kā arī literatūrā un populārajā kultūrā, kur to izmanto kā piemēru ētikas, likumdošanas un sabiedriskās aizsardzības nepieciešamībai.
Viljams Bērks un Viljams Hērs, attēlā Burka tiesas prāvas laikā
Burke
Zaķis
Viljama Bērka nāvessoda izpilde Lawnmarket, Edinburgā, 1829. gada 28. janvārī; no laikmetīgās avīzes.
Augšāmcelšanās
No 1826. līdz 1840. gadam Knokss vadīja Barkleja anatomijas skolu Ķirurga laukumā Edinburgā. Viņš bija populārākais anatomijas pasniedzējs Skotijā, taču viņa klasē vienmēr trūka ķermeņu, kurus šķirot.
Pirms 1832. gada Anatomijas likuma pieņemšanas, kas paplašināja piedāvājumu, Apvienotajā Karalistē anatomiskiem nolūkiem legāli bija pieejami tikai tie līķi, kurus tiesa bija notiesājusi uz nāvi un sadalījusi. Tā rezultātā trūka likumīgu sekciju objektu. Šis trūkums kļuva vēl nopietnāks, jo pieauga vajadzība apmācīt medicīnas studentus un samazinājās nāvessodu skaits.
Savā skolā Nokss jau no paša sākuma saskārās ar šo problēmu, jo pēc 1815. gada Karaliskās koledžas bija palielinājušas anatomijas studiju apjomu medicīnas mācību programmā. Ja viņš mācītu saskaņā ar tā saukto "franču metodi", būtu bijis nepieciešams, lai uz vienu skolēnu tiktu attiecināts viens līķis. Tā rezultātā līķu zādzības kļuva tik izplatītas, ka nebija nekas neparasts, ka tikko miruša cilvēka radinieki un draugi pirms un pēc apbedīšanas uzraudzīja līķi, lai nepieļautu, ka to paņem.
1827. gada novembrī Viljams Hērs sāka jaunu karjeru, kad viņam nejauši nomira parādā palicis īrnieks. Par līķa nogādāšanu Noksam viņam samaksāja 7,10 mārciņas (septiņas mārciņas un desmit šiliņus). Tagad Burks un viņa līdzdalībnieks Hērs sāka regulāri slepkavot klaidoņus un dzērājus. Pēc vēl 16 darījumiem, kas kļuva pazīstami kā Vestportas slepkavības, 1828. gada 2. novembrī Burku un Hēru notvēra. Visa pilsēta bija pārņemta šausmās, kuras izraisīja balādes, bildes un laikraksti par Burka un Zaķa briesmīgajiem noziegumiem. Zaķis sniedza karaļa liecības, un Burku pakāra, sadalīja un izstādīja.
Burks ir miesnieks, Zaķis ir zaglis,
Knokss - zēns, kas pērk liellopu gaļu!
Knoksa netika saukts pie kriminālatbildības, kas izraisīja daudzu Edinburgas iedzīvotāju sašutumu. Viņa mājai uzbruka pūlis, un tika izsisti logi. Edinburgas Karaliskās biedrības komiteja viņu atbrīvoja no vainas, taču viņa loma šajā lietā netika aizmirsta, un daudzi bija piesardzīgi pret viņu.
Atklāšana un tiesas process
Pēdējais upuris bija Marjory Campbell Docherty. Burke viņu ievilināja naktsmītnē, apgalvojot, ka arī viņa māte ir Docherty. Viņam nācās pagaidīt, lai viņu nogalinātu, jo tur atradās naktsmītņu iemītnieki Džeimss un Anna Grei. Grei uz nakti aizgāja, un kaimiņi dzirdēja cīņas skaņas.
Nākamajā dienā Annai Grejai, kura bija atgriezusies, radās aizdomas, kad Burks neļāva viņai pieiet pie gultas, kur viņa bija atstājusi savas zeķes. Kad Grei palika mājās vieni, viņi pārbaudīja gultu un zem tās atrada Dočertija ķermeni. Pa ceļam, lai brīdinātu policiju, viņi sastapās ar Makdugalu, kurš mēģināja viņus piekukuļot, piedāvājot 10 mārciņas nedēļā. Viņi atteicās.
Pirms policijas ierašanās Burks un Zaķis bija iznesuši līķi no mājas. Tomēr nopratināšanā Burke apgalvoja, ka Dočertija bija aizgājusi 7.00 no rīta, savukārt Makdugals apgalvoja, ka viņa bija aizgājusi vakarā. Policija viņus arestēja. Anonīma ziņa aizveda viņus uz Noksa klasi, kur viņi atrada Dočertijas ķermeni, kuru identificēja Džeimss Greijs. Drīz pēc tam tika arestēti Viljams un Mārgareta Hēri. Slepkavību sērijai bija pagājuši divpadsmit mēneši.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Burka un Zaķa slepkavības?
A: Burka un Zaķa slepkavības bija sērijveida slepkavības Edinburgā, Skotijā, ko laikā no 1827. gada novembra līdz 1828. gada 31. oktobrim veica īru imigranti Viljams Burks un Viljams Zaķis.
J: Kā Burks un Zaķis pelnīja naudu no slepkavībām?
A: Burks un Hērs pārdeva savu 17 upuru līķus doktoram Robertam Knoksam, kurš bija Karaliskās biedrības biedrs un Edinburgas medicīnas studentu anatomijas skolotājs.
J: Kas bija doktors Roberts Nokss?
A: Dr. Roberts Nokss bija Karaliskās biedrības biedrs un Edinburgas Salīdzinošās anatomijas muzeja konservators. Viņš bija arī cilvēka anatomijas skolotājs Edinburgas medicīnas studentiem.
Jautājums: Kādēļ Dr. Knoksam bija vajadzīgi ķermeņi, kurus viņa studenti varēja sadalīt?
A: Dr. Knoksam bija vajadzīgi ķermeņi, kurus viņa studenti varētu sadalīt, lai apgūtu medicīnisko izglītību.
J: Kas bija Burka un Hēra līdzdalībnieki slepkavībās?
A: Burka mīļākā Helēna Makdugala un Hēra sieva Margareta Lairda bija Burka un Hēra līdzdalībnieces slepkavībās.
J: Kāda ir vārda "burkings" nozīme?
A: "Burkings" attiecas uz kādu cilvēku mērķtiecīgi nosmacēšanu un, vispārīgāk, uz klusu kaut kā apspiešanu.
J: Kā Burka un Zaķa izmantotā slepkavošanas metode kļuva saistīta ar vārdu "burking"?
A: Vārds "burking" sāka asociēties ar Burka un Zaķa izmantoto slepkavošanas metodi, jo viņi mērķtiecīgi nožņaudzināja savus upurus, lai iegūtu svaigus līķus doktora Knoksa anatomijas nodarbībām.
Meklēt