Caeciliidae ir parasto caeciliju dzimta, kas sastopama galvenokārt Centrālamerikā un Dienvidamerikā, Āfrikas ekvatoriālajā joslā un Indijā. Tā pieder pie bezkāju abinieku grupas, kuri ārēji atgādina tārpus vai čūskas, taču bioloģiski tie ir salamandru un vardņu tuvāki radinieki — skaidrāk apskatot, redzamas tipiskas abinieku īpašības, piemēram, mitra āda un spēja daļēji elpot caur to.
Izskats un anatomija
Parastās caecilijas ir gari, cilindriski dzīvnieki bez redzamām kājām. Ķermeni sadala daudz saspraustas apskautnes — annuli — kas rada ārēju segmentētu izskatu. Āda parasti ir gluda un slidenā, ar daudzām gļotu dziedzeru šūnām, kas palīdz mitrināt ādu un pasargā no kairinājumiem zem zemes.
Viņu galvaskauss ir īpaši pielāgots rakšanai — tajā ir maz atsevišķu kaulu, daudzi kauli saplūduši, veidojot stipru, kompaktu struktūru, kas darbojas kā lāpsta, lai grieztos un spēcīgi spiestu augsnē. Acis bieži vien ir ļoti samazinātas un daļēji vai pilnībā nosegtas ar ādu vai kaulu, tādēļ redze ir vāja; tās kompensē īpaši jutīgas ķīmiskās un taustes maņas, piemēram, īpatnējs sensorais orgāns — tentakls starp aci un nāsi, kura galvenā funkcija ir ķīmiskā uztvere.
Mutes iekšpusē ir zobu rindas, kuras palīdz satvert un noturēt barību. Mēdz būt arī īpatnēja reproduktīvā anatomija: tēviņiem ir speciāls pārejveida kopulācijas orgāns (faloideums), kas ļauj iekšējo apaugļošanu.
Dzīvesveids un barība
Caeciliīdi lielāko daļu laika pavadī zem zemes vai mitrā augsnē, kur tie rakšanas un rokšanas gaitā meklē barību. To uzturā galvenokārt ietilpst tārpi, māzakti kukaiņu kāpuri, mazi bezmugurkaulnieki, reizēm arī mazi rāpuļi vai abiniekus. Daļa sugu var izrakties virsmā naktī, īpaši mitrā laikā vai pēc lietus.
Kā visi abinieki, arī daudzas caeciliīdas var daļēji elpot caur ādu, kas ir īpaši svarīgi to dzīvei mitrā augsnē.
Izplatība un biotopi
Caeciliidae sugas apdzīvo tropiskos un subtropiskos mežus, lauksaimniecībā pārstrādātas platības un citus mitrus biotopus, kur augsne ir mīksta un mitra, piemērota rakšanai. To izplatība aptver plašas teritorijas Centrāl- un Dienvidamerikā, daļā Āfrikas gar ekvatoru un arī Indijas subkontinentā. Atsevišķas populācijas var būt lokāli ierobežotas un atkarīgas no specifiskiem vides apstākļiem.
Vairošanās
Parastajām caecilijām ir dažādi vairošanās veidi. Daudzas sugas dēj olas mitrā augsnē vai pie ūdens krasta; no olām izšķiļas ūdens kāpuri, kuri dzīvo ūdenī un attīstās, līdz kļūst par sauszemes mazuļiem. Tomēr ir sugas ar tiešu attīstību — no olām iznāk mazuļi, kuri uzreiz līdzinās pieaugušajiem, bez brīvas ūdens kāpuru stadijas. Ir arī sugas, kas ir vivipāras — tās dzemdē dzīvus mazuļus, kuri ir attīstījušies iekšēji; šādās sugās embrijiem var būt specializētas uzturvielu uzņemšanas stratēģijas, piemēram, uzturvielu uzņemšana no mātes audiem.
Aizsardzība un cilvēka ietekme
Daudzas caeciliidu sugas dzīvo noslēgtā un grūti izpētāmā vidē, tāpēc par to ekoloģiju un izplatību bieži ir maz zināms. Galvenie draudi ir mežu izciršana, augsnes degradācija, zemes izmantošanas pārmaiņas un piesārņojums. Dažas sugas ir vietēji apdraudētas vai datu ziņā trūkst novērtējuma (Data Deficient), tāpēc to aizsardzībai nepieciešami papildu pētījumi un biotopu saglabāšana.
Piezīmes
- Par caeciliju bioloģiju un daudzveidību joprojām tiek veikti pētījumi, tāpēc daļa informācijas var tikt precizēta nākotnē.
- Caecilians (angļu valodā) ir plašāks termins, kas aptver visas bezkāju abinieku grupas, kuras var atšķirties pēc uzbūves un dzīvesveida starp dažādām dzimtām.