Kategoriskais imperatīvs
Kategoriskais imperatīvs ir filozofa Immanuela Kanta ideja par ētiku. Kants teica, ka "imperatīvs" ir kaut kas tāds, kas cilvēkam ir jādara. Piemēram, ja cilvēks vēlas pārtraukt slāpes, viņam ir obligāti jādzer. Kants teica, ka imperatīvs ir "kategorisks", ja tas ir patiess vienmēr un visās situācijās.
Piemērs par izslāpušu cilvēku Kants nosauca par hipotētisko imperatīvu. Kants izmantoja hipotētisko imperatīvu, lai izskaidrotu savas idejas par kategoriskā imperatīva ētiku. Piemēram, parasti tā nav morāla izvēle, ja cilvēks nolemj dzert ūdeni, neatkarīgi no tā, kāpēc viņš dzer ūdeni. Ja cilvēkam ļoti slāpst, tad tas ir hipotētisks imperatīvs, ka viņš dzer ūdeni.
Hipotētiskā imperatīva vietā Kants teica, ka morālo izvēli nosaka kategoriskais imperatīvs. Kategoriskais imperatīvs ir kaut kas tāds, kas cilvēkam ir jādara neatkarīgi no apstākļiem. Ētiskai personai ir obligāti jāizdara izvēle, pamatojoties uz kategorisko imperatīvu. Vēl viens veids, kā to pateikt, ir, ka ētiska persona ievēro "universālu likumu" neatkarīgi no situācijas.
Kants skaidroja savas idejas par kategoriskā imperatīva ievērošanu, ieviešot vēl vienu ideju, ko viņš sauca par "maksimu". Tā ir vēl viens veids, kā vienā teikumā pateikt, ko mēs vēlamies darīt un kāpēc mēs to vēlamies darīt. Mēs varam apgūt ētiskās maksimas, piemērojot kategoriskā imperatīva pārbaudi. Un viņš teica, ka mēs varam dzīvot ētiski, ja, pieņemot lēmumus, izmantojam šīs maksimas.
Kategoriskais imperatīvs, hipotētiskais imperatīvs un maksimums ir redzami piemērā par slāpes nomocīto cilvēku.
Vīrietis uz vienu nakti ieslodzīts istabā, un viņš līdzi nebija paņēmis neko, izņemot ūdens pudeli. Vīrietis visu dienu neko nav dzēris un ir ļoti izslāpis. Mēs varam nosaukt šo cilvēku par "slāpes vīrieti". Hipotētisks imperatīvs varētu būt šāds: "Slāpes nomocītam cilvēkam ir jādzer ūdens, ja viņš vēlas, lai viņu pārtrauktu mocīt slāpes". Ja slāpes nomāktais cilvēks dzīvotu saskaņā ar maksimumu, kas balstīts uz šo hipotētisko imperatīvu, tas varētu būt šāds: "Ja es varu, es dzeršu ūdeni, kad vien man slāpst".
Šajā piemērā Cilvēks, kurš slāpst, neizdara acīmredzamu morālu izvēli. Daži filozofi teiktu, ka slāpes alkstošā cilvēka maksimums ir saprātīgs. Pamatojoties uz slāpes mocītā cilvēka maksimu, viņš drīz vien dzers ūdeni.
Pēc dažām minūtēm istabā ieved otru vīrieti. Abiem vīriešiem tiek paziņots, ka viņi paliks istabā visu nakti un ka neviens cits līdz rītam viņus vairs neapmeklēs. Trokšņainais vīrietis vēl nav atvēris ūdens pudeli. Jaunais vīrietis jau vairākas dienas neko nav dzēris. Otrais vīrietis acīmredzami mirst no dehidratācijas. Ja viņam drīzumā netiks dots ūdens, viņš nomirs. Mēs varam saukt šo otro cilvēku par "mirstošo cilvēku".
Tagad slāpes cilvēkam ir jāpieņem lēmums - dalīties ar ūdeni vai dzert to pašam?
Cilvēks, kam slāpst, nedzīvo saskaņā ar maksimu "Es dzeršu ūdeni, kad man slāpst", jo šī maksimā neiztur pārbaudījumu par universālu atbilstību kategoriskajam imperatīvam. Cilvēks, kam slāpst, uzskata, ka kategoriskais imperatīvs ir zelta likums. Lai būtu ētisks cilvēks, Slāpes cilvēks uzskata, ka viņam vienmēr jāizturas pret citiem tā, kā viņš gribētu, lai viņi izturas pret viņu. Pamatojoties uz kategorisko imperatīvu Zelta likums, Smalkais cilvēks ir pieņēmis atziņu: "Es došu visu, ko varu, ikvienam, ko satikšu, ja šim cilvēkam tas, kas man ir, ir vajadzīgs daudz vairāk nekā man pašam. "
Slāpes alkstošais cilvēks gatavojas izlemt, vai viņš dzers ūdeni, ko vēlas dzert, vai arī atdos to mirstošajam cilvēkam. Slāpes cilvēks pārbauda abas izvēles, salīdzinot tās ar savu maksimumu. Viņš redz, ka viņam ir obligāti jādod ūdens mirstošajam cilvēkam.
Slāpes alkstošais cilvēks dod ūdeni mirstošajam cilvēkam. Grimstošais izdzer gandrīz visu pudeli, bet pēc tam aizrīnās, iedzerot pēdējo malku. Slāpes cilvēks neko nevar izdarīt, lai apturētu aizrīšanos, un mirstošais cilvēks nomirst.
Ir daudz ētikas filozofiju un daudz filozofu, kuriem ir ļoti atšķirīgi viedokļi. Daži filozofi varētu teikt, ka ētiski būtu bijis, ja slāpes vīrs būtu paturējis pudeli sev, lai dzertu. Sākumā tā bija viņa pudele, un viņš varēja ar to darīt, ko vien vēlas. Citi filozofi varētu teikt, ka no ētiskā viedokļa bija nepareizi dot pudeli Grimstošajam cilvēkam, jo ūdens galu galā aizdusināja Grimstošo cilvēku līdz nāvei.
Kanta kategoriskā imperatīva ideja teiktu, ka slāpes vīrs izdarīja pareizo izvēli pareizo iemeslu dēļ, un šos ētiskos lēmumus viņš pieņēma loģiskā veidā.
Svarīga Kanta idejas daļa ir tā, ka izvēles morāles pamatā ir tas, kāpēc mēs izdarām izvēli (nolūks), nevis tas, kas notiek pēc izvēles izdarīšanas (sekas). Vēl viena svarīga Kanta idejas daļa ir tā, ka šie ētiskie lēmumi nav mums nodoti noteikumi vai likumi (universāls likums vai objektīvi patiess ētisks apgalvojums). Kants uzskatīja, ka ētiskajiem lēmumiem ir jābūt balstītiem loģikā un saprātā (pareizā argumentācijā jeb deduktīvajā spriešanā).
Kants attīstīja šīs idejas, sakot, ka mums pret citiem cilvēkiem jāizturas kā pret personībām, nevis kā pret instrumentiem, kas mums var kaut kādā veidā palīdzēt. Viņš teica, ka tas jādara, pamatojoties uz ētisko pienākumu, kas visiem cilvēkiem ir viens pret otru, ētisko pienākumu, ko varētu saukt par vispārēju likumu. Kanta idejas par šo universālo likumu un kategorisko imperatīvu ir svarīgas absolūtisma filozofijas pamatelementi.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kategoriskais imperatīvs?
A: Kategoriskais imperatīvs ir Immanuela Kanta ierosināta ideja, kas nosaka, ka morālajai izvēlei ir jābalstās uz universālu likumu neatkarīgi no situācijas. Tas nozīmē, ka ētiskie lēmumi nav jābalsta uz noteikumiem vai likumiem, kas mums nodoti, bet tiem ir jābalstās uz loģiku un saprātu.
J: Kas ir hipotētiskais imperatīvs?
A: Hipotētiskais imperatīvs ir piemērs, ko Kants izmantoja, lai izskaidrotu savas idejas par kategoriskā imperatīva ētiku. Tas attiecas uz kaut ko tādu, kas cilvēkam ir jādara, lai sasniegtu noteiktu mērķi, piemēram, dzert ūdeni, kad viņam ir slāpes. Parasti tas nav saistīts ar morālas izvēles izdarīšanu.
J: Kas ir maksimums?
Atbilde: Maksimums ir vēl viens veids, kā vienā teikumā pateikt, ko mēs vēlamies darīt un kāpēc mēs to vēlamies darīt. Pēc Kanta domām, maksimas var palīdzēt mums pieņemt ētiskus lēmumus, ja mēs tās izmantosim ikreiz, kad pieņemam lēmumus, un pārbaudīsim tos ar kategoriskā imperatīva testu.
J: Kā Kants skaidroja savas idejas par kategoriskā imperatīva ievērošanu?
A: Kants izskaidroja savas idejas par kategoriskā imperatīva ievērošanu, ieviešot vēl vienu ideju, ko viņš sauca par "maksimu". Viņš teica, ka maksimas var palīdzēt mums dzīvot ētiski, ja mēs tās izmantosim, pieņemot lēmumus, un pārbaudīsim tos, salīdzinot ar kategoriskā imperatīva testu.
Jautājums: Kā maksimas var palīdzēt mums apgūt ētiskās maksimas?
A: Maksimas var palīdzēt mums iemācīties ētiskās maksimas, ja, pieņemot lēmumus, mēs izmantojam kategoriskā imperatīva testu. Tas ļaus mums noteikt, vai mūsu lēmums atbilst universālajam likumam vai nē, un tādējādi noteikt, vai tas ir ētiski pareizs vai nē.
J: Kāda bija slāpes vīra maksima?
A: Slāpes mocītā cilvēka maksimums bija: "Ja es varu, es dzeršu ūdeni, kad vien man slāpst." Ja es varu, es dzeršu ūdeni, kad vien man slāpst. Tomēr šī maksimja neizdevās, kad tika pārbaudīta, vai tā ir universāli izpildāma visās situācijās saskaņā ar Kanta kategoriskā imperatīva ideju, tāpēc viņš pieņēma citu maksimu: "Es došu jebko, ko varu, ikvienam, ko satikšu, ja šim cilvēkam tas, kas man ir, ir vajadzīgs daudz vairāk nekā man pašam".
