Kanta kategoriskais imperatīvs: definīcija, piemēri un skaidrojums
Kategoriskais imperatīvs ir filozofa Immanuela Kanta centrāla ideja par ētiku. Kants ar vārdu "imperatīvs" domāja rīkojumu vai pienākumu — to, kas cilvēkam ir jādara. Piemēram, ja cilvēkam ļoti slāpst, viņam ir jādzer. Imperatīvs tiek saukts par kategorisku, ja tas ir saistošs vienmēr un visos apstākļos — tas neprasa papildu nosacījumu (piem., "ja tu gribi izdzīvot").
Hipotētiskais imperatīvs un maksima
Kants atšķīra kategorisko imperatīvu no hipotētiskā imperatīva. Hipotētisks imperatīvs saka: "Ja tu gribi X, tad dari Y" — tas ir nosacīts. Piemēram, slāpes gadījumā hipotētisks imperatīvs skan: “Ja tu vēlies apmierināt slāpes, tev jādzer.”
Kanta ētikā svarīgs ir arī jēdziens maksima. Maksima ir īss formulējums par to, kāpēc un kā mēs rīkotos — sava rīcības motīva apkopojums vienā teikumā. Lai pārbaudītu, vai maksima ir ētiska, Kants aicināja tai piemērot kategoriskā imperatīva pārbaudi: vai šo maksimu varētu gribēt kā vispārēju likumu, kuru visi varētu piekopt?
Piemērs: slāpes vīrieša situācija
Praktiskā ilustrācijā par slāpes nomocītu cilvēku var redzēt hipotētiskā imperatīva, maksimas un kategoriskā imperatīva atšķirības.
Vīrietis ir ieslodzīts istabā, un viņam ir tikai viena ūdens pudele. Viņš visu dienu neko nav dzēris un ir ļoti izslāpis. Hipotētisks imperatīvs šajā situācijā varētu būt: "Ja es gribu pārtraukt slāpes, es dzeršu ūdeni." No šī var veidot maksimu: "Ja man slāpst, es dzeršu ūdeni, kad vien varu."
Šāds lēmums parasti netiek uzskatīts par morālas attieksmes izpausmi — tas ir praktisks nosacījums, kas attiecas uz paša interešu apmierināšanu. Taču, ja situācija mainās un parādās cits cilvēks, kura dzīvība ir atkarīga no ūdens, rodas morāla dilema.
Pēc dažām minūtēm istabā tiek ievadīts otrs vīrietis, kurš jau vairākas dienas neko nav dzēris un tuvākajā laikā nomirs bez ūdens. Pirmajam vīrietim jāizlemj — padalīties ar pudeli vai izdzert to pašu. To mēs saucam par “mirstošā cilvēka” situāciju.
Saskaņā ar Kanta universālās pārbaudes principu, maksima "Es dzeršu ūdeni, kad man slāpst" var tikt pārskatīta. Ja pirmā vīrieša rīcība būtu vispārpieņemama kā likums (visi rīkotos tāpat), vai tas būtu saderīgi ar domubiedra cieņu un taisnīgumu? Kants mudina formulēt maksimu tā, lai varētu to "uzvilkt" par vispārēju likumu — ja šī universalizācija rada pretrunu vai apspiešanu cilvēka kā mērķa, maksimu jāatsakās.
Piemēram, ja slāpes vīrietis pieņem par savu principu: "Es došu visu, ko varu, ikvienam, kam mana lieta ir nepieciešama vairāk nekā man pašam", tad šī maksim var prasīt, lai viņš atdotu ūdeni mirstošajam. Ja viņš rīkojas pēc šīs maksimas, viņš dod ūdeni mirstošajam. Diemžēl mirstošais izdzer gandrīz visu un nosmakst, kaut arī pats ūdens bija nepieciešams, lai viņš izdzīvotu — tomēr Kants uzsvēra, ka morāles vērtēšana balstās uz nodomu un principu, nevis tikai uz sekojošām sekām.
Kanta galvenie formulējumi
Kants formulēja kategorisko imperatīvu vairākos veidos, kas papildina viens otru:
- Universalizācijas formulējums: "Rīkojies tikai pēc tās maksimas, kuru tu vienlaikus vari gribēt par vispārēju likumu."
- Personu formulējums: "Rīkojies tā, lai tu cilvēci gan savā, gan cita personā vienmēr lietotu kā mērķi, nekad tikai kā līdzekli."
- Karalistes beigu (kingdom of ends) formulējums: Rīkojies tā, it kā tava maksima būtu norma, ko pieņemtu vispārējā likumdošanā racionālu būtņu kopiena.
Kas Kantā ir svarīgākais?
Dažas būtiskas Kanta ētikas iezīmes:
- Pienākums (duty): morāle ir saistīta ar pienākumu, nevis ar vēlmēm vai konsekvencēm. Rīcības morālā vērtība ir atkarīga no nodoma un no tā, vai darbība atbilst pienākumam.
- Autonomija: cilvēki ir racionālas būtnes, kas spēj noteikt savus morālos likumus; ētiskais pienākums izriet no cilvēka kā racionālas būtnes spējām, nevis no ārējiem autoritātes avotiem.
- Cieņas princips: cilvēkus jāuztver kā mērķus pašus par sevi, nevis vienkārši kā līdzekļus citu mērķu sasniegšanai.
Kritika un ierobežojumi
Kanta ētika ir ietekmīga, bet nav brīva no kritikas. Galvenie iebildumi:
- Pārāk formālistiska: kritiķi apgalvo, ka vienkārša universalizācijas pārbaude dažkārt nevar sniegt skaidru atbildi sarežģītās morālās situācijās vai starp konfliktējošiem pienākumiem.
- Konsekvences ignorēšana: Kants piešķir priekšroku nodomiem pār sekām — pretinieki saka, ka sekas reizēm jāņem vērā (piem., glābjot dzīvību cena var būt liela, tomēr sekas ir svarīgas).
- Grūtības ar izņēmumiem: kategoriskie noteikumi var likties pārāk stingri, ja reālās situācijas liek izvēlēties starp sliktām iespējām.
Praktiskā nozīme mūsdienās
Kanta idejas par cilvēka cieņu, universālu racionālu likumu un pienākumu ir ietekmējušas mūsdienu tiesības, cilvēktiesību domāšanu un deontoloģisko ētiku. Jēdzieni kā "ikviena cilvēka cieņa" un "neizmantot cilvēkus tikai kā līdzekļus" bieži parādās debatēs par bioētiku, darbinieku tiesībām un starptautisko sadarbību.
Visbeidzot, svarīgi atcerēties Kanta galveno domu: ētika pēc viņa nav par to, ko mēs vēlamies, bet par to, ko mēs racionāli varam gribēt par universālu noteikumu un kā mēs cienām citus kā racionālus subjektus. Šis uzsvars uz nodomu, autonomiju un cieņu padara Kanta kategorisko imperatīvu par vienu no mūžīgajām ētikas teorijām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kategoriskais imperatīvs?
A: Kategoriskais imperatīvs ir Immanuela Kanta ierosināta ideja, kas nosaka, ka morālajai izvēlei ir jābalstās uz universālu likumu neatkarīgi no situācijas. Tas nozīmē, ka ētiskie lēmumi nav jābalsta uz noteikumiem vai likumiem, kas mums nodoti, bet tiem ir jābalstās uz loģiku un saprātu.
J: Kas ir hipotētiskais imperatīvs?
A: Hipotētiskais imperatīvs ir piemērs, ko Kants izmantoja, lai izskaidrotu savas idejas par kategoriskā imperatīva ētiku. Tas attiecas uz kaut ko tādu, kas cilvēkam ir jādara, lai sasniegtu noteiktu mērķi, piemēram, dzert ūdeni, kad viņam ir slāpes. Parasti tas nav saistīts ar morālas izvēles izdarīšanu.
J: Kas ir maksimums?
Atbilde: Maksimums ir vēl viens veids, kā vienā teikumā pateikt, ko mēs vēlamies darīt un kāpēc mēs to vēlamies darīt. Pēc Kanta domām, maksimas var palīdzēt mums pieņemt ētiskus lēmumus, ja mēs tās izmantosim ikreiz, kad pieņemam lēmumus, un pārbaudīsim tos ar kategoriskā imperatīva testu.
J: Kā Kants skaidroja savas idejas par kategoriskā imperatīva ievērošanu?
A: Kants izskaidroja savas idejas par kategoriskā imperatīva ievērošanu, ieviešot vēl vienu ideju, ko viņš sauca par "maksimu". Viņš teica, ka maksimas var palīdzēt mums dzīvot ētiski, ja mēs tās izmantosim, pieņemot lēmumus, un pārbaudīsim tos, salīdzinot ar kategoriskā imperatīva testu.
Jautājums: Kā maksimas var palīdzēt mums apgūt ētiskās maksimas?
A: Maksimas var palīdzēt mums iemācīties ētiskās maksimas, ja, pieņemot lēmumus, mēs izmantojam kategoriskā imperatīva testu. Tas ļaus mums noteikt, vai mūsu lēmums atbilst universālajam likumam vai nē, un tādējādi noteikt, vai tas ir ētiski pareizs vai nē.
J: Kāda bija slāpes vīra maksima?
A: Slāpes mocītā cilvēka maksimums bija: "Ja es varu, es dzeršu ūdeni, kad vien man slāpst." Ja es varu, es dzeršu ūdeni, kad vien man slāpst. Tomēr šī maksimja neizdevās, kad tika pārbaudīta, vai tā ir universāli izpildāma visās situācijās saskaņā ar Kanta kategoriskā imperatīva ideju, tāpēc viņš pieņēma citu maksimu: "Es došu jebko, ko varu, ikvienam, ko satikšu, ja šim cilvēkam tas, kas man ir, ir vajadzīgs daudz vairāk nekā man pašam".
