Chytridiomycota (hitrīdi): primitivākās sēnes — sugas un īpašības

Chytridiomycota (hitrīdi) — primitivākās sēnes: sugas, ekoloģija, saldūdens izplatība, pārvietojošās zoosporas un ietekme uz abiniekiem. Uzzini vairāk par šo vienreizējo grupu.

Chytridiomycota ir sēņu grupa (phylum/divīzija) — viena no Sēņu valstības pamatgrupām. Nosaukums cēlies no termiņa chytridium (no grieķu chytridion, kas nozīmē "mazais podiņš") — atsauce uz podveida sporangiju vai sporu saturējošām struktūrām.

Morfoloģija un celtniskā uzbūve

Hitrīdi bieži ir primitīvi būvēti — tie var būt vienšūnas organizēti vai veidot vienkāršas daudzšūnu struktūras. Tipiskas iezīmes:

• šūnas sieniņa parasti satur hlutīnu (kā citām sēnēm),
• dažām sugām attīstās rhizoīdi vai saknītveida struktūras, kas piestiprina organismu un uzsūc barības vielas,
• veidi pēc thallusa uzbūves: monocentriskas (viena centrāla sporangija), policentriskas vai koenocītiskas formas.

Izplatība un daudzveidība

Hitrīdi tiek uzskatīti par vienām no visprimitīvākajām sēnēm un bieži sastopami saldūdenī, bet sastopami arī augsnē, uz aļģēm, citām sēnēm un dažkārt jūras vidē. Līdz šim aprakstītas aptuveni 1 000 hitrīdu sugas aptuveni 127 ģintīs, kuri iedalīti vairākās kārtās (dažos avotos minētas apmēram 5 kārtas atkarībā no taksonomijas sistēmas).

Barošanās un ekoloģiskā loma

Hitrīdi galvenokārt ir saprotrofi — tie iegūst enerģiju no nedzīvām organiskajām vielām, sadalot mīkstus augu atkritumus, celulozi, kitīnu un citus organiskos materiālus. Dažas sugas ir parazītiskas: tās infekcē aļģes, augus, citas sēnes vai dzīvniekus, tādējādi ietekmējot ūdens un augsnes ekosistēmas.

Reprodukcija un kustība

Hitrīdu reprodukcija ietver gan neseksuālos, gan seksuālos posmus. Neseksuāla izplatīšanās notiek, atbrīvojot kustīgas zoosporas, kas parasti ir nelielas un aprīkotas ar vienu aizmugurēju bārkstiņu (flagellu), kas ļauj tām peldēt ūdenī. Pēc nokļūšanas piemērotā substrātā zoospora encistējas, izveido thallusu un sporangiju, no kura atkal tiek izlaistas jaunas zoosporas. Seksuālā reprodukcija var notikt ar kustīgu gametu apvienošanos vai ar citām gametisko mijiedarbību formām — shēmas atšķiras starp grupām.

Patoloģija un aizsardzības jautājumi

Dažas hitrīdu sugas ir patogēnas abiniekiem. Īpaši plaši pētīta slimība, ko izraisa Batrachochytrium dendrobatidis, kas izsauc hītridiozīti (chytridiomycosis) un saistīta ar globālu abinieku populāciju samazināšanos. Šis hroniskais ādas sēnīšu infekcijas process traucē abinieku ādas funkcijas (piem., ūdens un elektrolītu līdzsvaru), kas var izraisīt nāvi. Par patogenitātes mehānismiem vēl joprojām notiek pētījumi — to precīzas norises un videi atkarīgās ietekmes nianses nav pilnībā noskaidrotas.

Pētīšana un nozīme

Hitrīdi ir svarīgi ekosistēmu procesu — organisko vielu sadalīšanas — pētījumos un evolūcijas izpētē, jo tie saglabā primitīvas pazīmes, kas palīdz saprast sēņu evolūciju. Tos pēta ar mikroskopiju un molekulāro filogenētiku. Dažas grupas, tuvas hitrīdiem, piemēram, anaerobas sēnēm dzīvnieku rumenos, ir nozīmīgas arī biodegradācijas un biotehnoloģiju kontekstā (piem., cietes un celulozes degradācijā).

Kopumā Chytridiomycota ir ekoloģiski daudzveidīga un evolūciski nozīmīga sēņu grupa ar vienkāršu uzbūvi, kustīgām sporu formām un gan saprotrofisku, gan parazītisku dzīvesveidu; tās ietekme uz ekosistēmām un savienojumi ar vides izmaiņām padara tās par svarīgu objekta pētīšanai dabaszinātnēs.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Chytridiomycota?

J: No kā cēlies nosaukums Chytridiomycota?

J: Kur ir sastopami daudzi hitrīdi?

Jautājums: Cik daudz ir hitrīdu sugu un kā tās ir sadalītas pa kārtām?

J: No kā hitrīdi iegūst enerģiju?

J: Kā chitrīdu zoosporas un gametas ir mobilas?

J: Kādas ir dažas no hitrīdu negatīvajām sekām?

Meklēt pēc burta